Naftas pumpis slinki sūc

Apakšā, iespējams, ir, bet izcelt neizdodas, un ne tāpēc, ka pumpji slikti. Vienkārši valsts līdzšinējie panākumi naftas ieguves regulēšanā ir vāji, un uzņēmēji līdz kārtīgai pumpēšanai nemaz netiek. Šobrīd izšķiras jautājums, kam piederēs Latvijas zemes dzīles ar visiem to labumiem – zemesgrāmatā reģistrētajam īpašniekam vai valstij.

Iepriekš nafta bija tikai Ekonomikas ministrijas jautājums. Pērn ilggadējās muļļāšanās stafeti pārņēma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tā sacerējusi jaunu versiju dokumentam Koncepcija par zemes dzīļu izmantošanas tiesiskā regulējuma pilnveidošanu potenciālo investīciju piesaistei un tuvākajā laikā to it kā sniegs valdībā.

Cik bieza garoziņa?

Šādas ziņas ir ieinteresēto uzņēmēju rīcībā, taču gūt tām oficiālu apstiprinājumu Neatkarīgajai neizdevās. Ministrija nedz runā par šo dokumentu, nedz arī to publisko. Vēl šopavasar uz neizprotamo slepenību atklātā vēstulē norādīja Baltijas Ogļūdeņražu izpētes un ieguves asociācija:

«VARAM turpina turēt noslēpumā no sabiedrības koncepcijas saturu, nepieļaujot dokumenta sabiedrisku apspriešanu, kaut gan koncepcija skar ikvienu, kam pieder zeme.»

Jauno regulējumu ar bažām gaida katrs, kurš kaut ko rok, drupina, pumpē, un jo īpaši naftinieki. Koncepcija varētu mainīt līdzšinējo kārtību, ka zemes īpašniekam pieder viss līdz pat zemes centram, kā tas pašlaik pēc būtības noteikts likumā Par zemes dzīlēm. 2014. gadā Ekonomikas ministrijas darinātajā koncepcijas versijā skaidrots, ka gadījumos, kad nav saskatāmi priekšnosacījumi zemes īpašnieka tiesību ierobežošanai, zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi to dabiskā stāvoklī ir zemes gabala sastāvdaļa un pieder zemes īpašniekam. Skatot katru gadījumu individuāli, valsts šīs tiesības var aprobežot, piemēram, atpirkt. Taču saskaņā ar jauno regulējumu šāda cimperlēšanās vairs nebūs nepieciešama, jo zemes gabala īpašniekam piederēs vien zemes garoziņa, savukārt viss, kas apakšā - valstij. Uzņēmēji šobrīd pamatoti satraucas, jo viņu esošo vai nākotnes biznesu lielā mērā ietekmēs tas, cik šī garoza būs plāna. Vienā no aplūkotajiem variantiem ar zemes virsmas tiesību atdalīšanu no minerāltiesībām minēts, ka nosacīto horizontālo sadalošo līniju varētu vilkt 50, 100, 300 metru dziļumā vai pat pa ledus laikmeta nogulumu robežu. Skaidrs, ka tik dziļa norma, ja vien to kādreiz pieņems, būs veltījums naftai, jo citus derīgos izrakteņus iegūst tuvāk zemes virskārtai.

IVN buksē

Ar situāciju jūrā viss vienkāršāk - jūras dibenu nopirkt nevar, tāpēc tur borēt un pumpēt drīkst tas, kuram valsts to atļāvusi. Cita lieta, ka Latvijas ūdeņos panākumu naftas ieguvē nav. Kā informē Ekonomikas ministrija, kopš 1996. gada izsniegtas trīs licences ogļūdeņražu meklēšanai jūrā, četras - izpētei un ieguvei. Taču praksē izdarīts tikai viens urbums, ko 2013. gadā veica Balin Energy, un tas bija neveiksmīgs. Jūrā - 104 kilometrus no Liepājas - laukā no urbuma nāca tīrs ūdens. Pašlaik naftas izpētei un ieguvei jūrā joprojām spēkā ir viena licence, bet veikt jaunus mēģinājumus perspektīvākos laukos jūrā liedz domstarpības ar lietuviešiem.

Naftas izpētei un ieguvei sauszemē pašlaik spēkā trīs licences, bet ir tikai viena vieta Latvijā, kur nafta patiešām tiek pumpēta - Gudeniekos. Pašlaik joprojām eksperimentālā kārtā, taču uzņēmums Baltic Oil Management iesniedzis Vides pārraudzības valsts birojā pieteikumu naftas ieguvei komerciālos nolūkos. Tātad eksperiments izdevies. Pa vairākiem lāgiem papildinātais un sabiedriski apspriestais ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ziņojums atkal nodots pārstrādāšanai. Iepriekš tajā izskatītas trīs versijas - nepumpēt vispār, pumpēt 3400 kubikmetru gadā vai pumpēt 7000 kubu, un par labāko alternatīvu atzīta pēdējā. Pastāv gan vēl viens naftas ieguvi neveicinošs faktors - nelabvēlīga tirgus situācija. Uz to norāda uzņēmuma valdes locekle Sigita PoželaiteŠavļuga (viņa ir arī Baltijas Ogļūdeņražu izpētes un ieguves asociācijas valdes priekšsēdētāja). Naftas cena no 120 dolāriem par barelu ir nokritusies līdz 34 dolāriem.

Licence papīra vērtē

Vēl citos naftas laukos - Nīcā - arī eksperimentālo ieguvi nekādi neizdodas sākt. Uzņēmēji jau piekto gadu staigā turp un atpakaļ no Vides ministrijas uz Ekonomikas ministriju, diedelējot atļaujas, bet tikmēr padomju laiku urbumus apēd jūra. Sigita PoželaiteŠavļuga stāsta, ka viens jau esot zem ūdens. Sākt darbus nevar, jo naftas ieguves vietai jābūt iezīmētai teritorijas plānojumā, bet tas izrādās gluži vai akmenī kalts un negrozāms. Riņķī Bernātu dabas parks, un šādos apstākļos naftas licencei ir papīra vērtība. Kāda tur investīciju veicināšana, ja esošie šķēršļi netiek aizvākti. Naftu var sūknēt tikai tur, kur tā ir.

Neskaitot jaunāko laiku centienus tikt pie melnā zelta, Latvijā veikti vairāki desmiti urbumu sauszemē laika posmā 1958. līdz 1971. gadam. Naftas meklēšana Baltijas jūras Latvijas daļā notika no 1976. līdz 1992. gadam. Neatkarīgā vaicāja Ekonomikas ministrijai, kāpēc tik ilgi ne nieka neizdodas sapumpēt? Ministrija to izskaidro ar uzticamas informācijas trūkumu: «Ņemot vērā, ka nav precīzu datu par potenciālajām naftas atradnes vietām un iespējamajiem naftas apjomiem, grūti prognozēt, kurā no laukumiem naftas izpēte varētu būt veiksmīga.» Pētīt gan tagad varot arvien labāk: «Ņemot vērā, ka izpētes tehnoloģiskās iespējas arvien uzlabojas, vienlaikus samazinoties ieguves izmaksām un potenciālajam vides apdraudējumam, izpētes iespējas kļūst pieejamākas plašākam interesentu lokam.»

Vienīgā nelaime - pagaidām naftas tāpēc vairāk nekļūst.