Neatkarīgā piedāvā saviem lasītājiem novērtēt, cik pārliecinoši ir Latvijas Bankas sagatavotie argumenti par labu nodokļu maksātāju naudas atdošanai pārvaldīšanā otrā līmeņa pensiju fondiem.
Otrā līmeņa pensiju fondi Latvijā radās kā viens no obligātajiem nosacījumiem valsts uzņemšanai Eiropas Savienībā. Šeit nespriedīsim, vai tas ir labi, vai tas ir slikti, ka Latvija tika uzņemta šajā savienībā un vēlāk arī eirozonā. Jautājums ir par to, vai šajā telpā joprojām tiek ievēroti tie noteikumi, pēc kuriem Latvijā 2001. gada 1. jūlijā sākās naudas vākšana otrajam pensiju līmenim.
Tagadējo situāciju Eiropā un pasaulē raksturo nebūt ne sarežģīta ziņa no Vīnes, kur šā gada 2. jūnijā notikusī Eiropas Centrālās bankas padomes sēde pieņēmusi lēmumu palielināt vērtspapīru uzpirkšanas programmas apmēru no 60 līdz 80 miljardiem eiro mēnesī un iekļaut uzpērkamo vērstpapīru sarakstā privāto uzņēmumu parādzīmes. Skaidrāk sakot, ECB praktiski spaidu kārtā atņem komercbankām valstu un privātās parādzīmes, uz kuru procentu rēķina bankas bija cerējušas nopelnīt, un piegāž bankas pilnas ar naudu, kas kaut kur jāliek. Bankas nespēj atrast kredītņēmējus, kuri spētu pamatot, kur viņi naudu ieguldīs un kā atpelnīs ar uzviju sev un bankām. Kredītņēmēju vietā bankas atrod iespēju pārkrāmēt naudu uz savu klientu kontiem un iekasēt ne vairs procentus par naudas aizdošanu, bet tarifus jeb negatīvās depozītprocentu likmes par svešas naudas glabāšanu.
Banku nespēja laist apgrozībā tajās iegāzto naudu nenozīmē, ka kreditēšana vispār būtu apstājusies, bet nozīmē milzīgas naudas masas konkurenci par nedaudziem kreditējamiem projektiem. Par Latvijas pensiju fondu devumu šajā naudas piedāvājumā portāls manapensija.lv vakar uzrādīja 2 602 410 134, t.i., 2,6 miljardus eiro. Lūk, kādā proporcijā Latvijas iedzīvotāju sūri grūti pelnītajai un sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā valstij atdotajai naudai ir jākonkurē ar to naudu, ko ECB rada no nekā, t.i., ar dažu zīmju ievadīšanu savā datorā. Šī konkurence ir globāla un pilnīgi vienlīdzīga attiecībā uz kokzāģētavu Latvijā vai dimanta raktuvi Dienvidāfrikā. Jebkurā gadījumā kaut cik reāls uzņēmums tiek apbērts ar naudu un maksā par to 0,0X procentus, no kuriem nepietiek pensiju fondu pārvaldīšanas uzturēšanai, nemaz nesapņojot par ieguldītās naudas vērtības saglabāšanu faktiskā dzīves dārdzības pieauguma līmenī.
Visticamāk, ka Latvijas pensiju fondi ar savu niecīgo naudas masu ir jau zaudējuši konkurencē par projektiem, kuri sniedz kaut jel kādu atdevi. Liela daļa pensiju fondu naudas paliek tepat Latvijas valsts parādzīmēs, par kurām pensiju fondi nevis nopelna, bet piemaksā negatīvo depozītprocentu veidā. Ir jau arī parādzīmes ar pozitīvām, lai gan niecīgām, likmēm, kas nesedz fondu pārvaldīšanas izdevumus. Tomēr manapensija.lv pašlaik uzrāda 3 - 6% ienesīgumu praktiski visiem pensiju fondiem visos atskaites periodos. Tas vedina domāt par karuseļshēmām, pēc kādām fondi pērk viens otra parādzīmes par augstām cenām, kaut gan ārpus šīm shēmām parādzīmes, t.i., pienākumu norēķināties ar pensionāriem neviens nepirktu ne par kādu cenu. Te nekādā ziņā netiek vainoti Latvijas pensiju uzkrājumu pārvaldītāji - fondi un to amatpersonas. Šī sistēma Latvijas pensiju fondiem ir uzspiesta tieši tāpat, kā fondi tika uzspiesti Latvijai. Ar Latvijas uzņemšanu ES Rietumeiropas valstis paplašināja pamatni saviem pensiju fondiem, kas darbojas kā klasiskas naudas piramīdas. Aizbīdīt šīs piramīdas pamatni tālāk par Latviju uz Ukrainu u. tml. neizdevās, tāpēc piramīda grūst, un ECB 2. jūnija lēmums nozīmē tās robu aizpildīšanu ar ECB emitētu naudu. Ir pienācis īstais laiks visus Latvijas pensiju fondu rīcībā esošos vērtspapīrus pārdot ECB par fantastiskām cenām un pensiju fondus ne gluži slēgt, bet iemaksām pensiju fondos noteikt tādas likmes, kas atbilst ECB vai Latvijas Valsts kases maksātajām depozītprocentu likmēm.