DISKUSIJA: Ko mēs te Zemessardzē darām?
 
©Harijs Daina Liepiņš

Latvijas Zemessardzei šajās dienās aprit 25 gadi. Šim notikumam par godu vairāki 19. Nodrošinājuma bataljona Kājnieku rotas vīri pulcējās uz saviesīgu sarunu.

Deniss Ļepičevs - siltumenerģētikas inženieris

Valts Ernštreits - tulks, valodnieks

Veiko Spolītis - politiķis, aizsardzības eksperts

Filips Rajevskis - politologs, uzņēmējs

Edmunds Pētersons - lietvedis bioloģiskajā saimniecībā

Imants Vīksne - žurnālists

Imants: - Atlasot sarunas dalībniekus, centos parādīt maksimālu daudzveidību - lai pārstāvētas dažādas sociālās grupas, tautības. Vienīgi sievietes mums nav nevienas.

Filips: - Bet tās izsauksim. (Visi smejas)

Imants: - To vēlāk. Ģenerālais jautājums ir, ko mēs te darām un kā mums labi iet.

Valts: - Patiesībā jautājums, par ko vajadzētu parunāt - ir pagājis zināms brīdis, kopš mēs te esam, un kā mēs tagad uz to visu skatāmies.

Imants: - Mēs visi iestājāmies Zemessardzē aptuveni pirms diviem gadiem, un pamatā motivācija bija Ukraina.

Veiko: - Kad beidzu parlamentārā sekretāra darbu, jau biju nolēmis, ka stāšos Zemessardzē. Biju iepazinies ar šo sfēru, un man tas likās ļoti skaidri un saprotami. Tad nāca Ukrainas notikumi, kas vēl nostiprināja manu pārliecību.

Valts: - Ukraina, man liekas, nav motivācija. Ukraina ir trigers. (Pārējie piekrītoši māj.) Jo motivācija man jau bija agrāk, bet šis bija tas moments, kas piespieda saņemties.

Edmunds: - Kad atbraucu no Dānijas, es jau domāju iestāties Zemessardzē, bet veselība neļāva. Iestājos, tiklīdz medicīniskā komisija izlaida cauri. Tāpēc piebiedrojos vēlāk.

Filips: - Man bija savādāk. Kad sākās Ukraina, es klausījos - visiem tas domu gājiens bija - ja nu kas, tad bēgsim. Ar ko nerunā - bēgsim. Esmu dzīvojis bišķi Anglijā, kad mācījos politikas zinātni. Man tur skaidri un gaiši pateica - ja tu gribi šeit palikt, tu nekad nebūsi nekas savā nozarē. Jo politiķi un politikas eksperti Anglijā ir Lielbritānijas pilsoņi, un viņi ir baltā krāsā, un viņi ir angļi, ieteicams trešajā, ceturtajā paaudzē. Tu baigi labi derēsi, lai mūsu ofisā tualetes tīrītu. Bet šī bēgšanas tēma man visu laiku zvanīja, zvanīja. Es arī iekšēji domāju, uz kurieni tad laisties. Un tad vienā mirklī aizdomājos. Man ir 42 gadi. Un es gribu atlikušo dzīvi kaut kur tirgot pīrādziņus tāpēc, ka es nobijos un aizlaidos? Man no vecvecfātera palikušas medaļas. Viņš krievu-ķīniešu karā austrumos karoja. Man vecfāteris karoja. Visi izkarojuši! Bet es tagad sēdēšu, slaucīšu kaut kādus podus Anglijā un teikšu - es aizbēgu? Tad es sev atbildēju to jautājumu. Es nekur nebēgšu.

Imants: - Vakar biju bēgļu atbalsta kampaņas atklāšanā. Tās moto - es darītu tāpat - bēgtu.

Filips: - Nožēlojami.

Imants: - Tur jauns džeks stāv plakātā un saka - ja nu kaut kas, es braukšu prom. Mēs ar ģimeni aiztīsimies. Tas ir amorāli.

Filips: - Tas īstenībā ir par valsts naudu amorāli! Par valsts naudu, Veiko!

Deniss: - Man arī te kas sakāms. Nu labi, tu bēgsi. Bet kas aizkavēs to, no kā tu bēdz? Es no bērnības esmu audzināts tā, ka ir jāaizstāv - no mazākā - sava ģimene, sieva, bērni, vecāki, līdz lielākam - sava valsts, sava zeme, savi principi, kādēļ tu te dzīvo. Man šī ir dzimtā zeme. Šeit man ir ērti dzīvot, jo šeit ir demokrātija, un es ar savu maziņo vēlētāja balstiņu spēju to ietekmēt.

Valts: - Es gribēju vēl par to bēgšanu paturpināt. Teorētiski varētu kaut kur laisties.

Imants: - Kas būtu pretlikumīgi.

Valts: - Jā. Bet, ja paskatās uz to mūsdienu situāciju, uz kurieni tad īsti aizlaisties? Ja uguns ies, tad pa visurieni. Nu vienīgais variants ir Dienvidamerika vai kaut kāda Indoķīna un Āfrika. Man ir bijušas sarunas ar dažiem cilvēkiem - tagad viņi brauks laivās uz Zviedriju un ko tik visu nedarīs, bet realitātē jau laivu nav. Un realitātē nekur nevar aizbēgt! Un ir arī vajadzīgs kāds, kas tev ļauj aiziet līdz tai laivai, ja gribi aizbēgt. Kas aptur vai mēģina aizkavēt pretinieku, lai kāds varētu aizlaisties. Tā ka es nekur laisties vairs netaisos, man viss tepat ir labi.

Imants: - Vecīt, tev ir līgums ar Aizsardzības ministriju. (Smiekli)

Valts: - Tas ir tagad, bet vēl pirms es to noslēdzu, neredzēju to jauno dzīvi, ko es kaut kur citur sākšu.

Imants: - Ir vēl viena kategorija cilvēku, kas saka, ja kaut kas sāksies, vot tad gan es iešu. Bet ko tu pratīsi? Tu neko nezināsi!

Veiko: - Un tas, Imant, ir tas, kas man bija viens no argumentiem. Esmu dzimis 1971. gadā. Padomju armija man nebija, Latvijas armijā mani pēc studiju beigām vairs nepieņēma. Es iekritu tajā posmā, kam nebija nekādas militārās izglītības. Ja gribu kaut ko darīt, kā civilists es tur nekā neizdarīšu. Tāpēc tas ir loģiski - es eju Zemessardzē, lai zinātu, kur, kurā brīdī, kad būs tā stunda X (piesit trīs reizes pie galda), jābūt. Un tev ir jābūt sagatavotam. Jebkuras armijas vai Zemessardzes pamats ir sagatavotība.

Filips: - Un tad vēl nākošais ir secinājumu izdarīšanas līmenis. Ja mēs visi aizejam Zemessardzē, mēs uzrādām statistiku. Mēs radām to sajūtu, ka labāk šeit nebāzties. Būs dārgi! Labi, parasti stāsta, ka Krievijai tur ir tūkstoši un tūkstoši. Paņemam, cik mums ir vīriešu! Atmetam bērnus. Vecos pat nevajag atmest - Čečenijā karoja visi, arī bērni. Īstenībā mums ir salīdzināmi skaitļi. Labi, mums nav atombumbas, bet viņi jau arī nemetīs, viņiem nav vajadzīga piegānīta teritorija. Tas ir galvenais signāls, kas mums visiem viņiem jāpasaka. Nāciet - būs dārgi!

Veiko: - Dabūsiet pa rīkli!

Filips: - Man ļoti patīk tas Mannerheima citāts, kad viņiem 1939. gadā ienāca 100 000. Viņš jautāja: kur mēs viņus visus glabāsim? Tajā laukā ir 100 000 akmeņu šobrīd - katram mirušajam krievu zaldātam. Simt tūkstoši ir tajā laukā nolikti. Mazajā Somijā... tas ir jāatceras, un no tā jāmācās.

Imants: - Mēs varam noformulēt, ko esam iemācījušies? Divi gadi pagājuši.

Filips: - Gulēt bez telts. (Visi smejas.)

Imants: - Prasību līmenis ir krietni zemāks.

Veiko: - Es māku apieties ar ieroci, zinu, kurā vietā man jābūt attiecīgas operācijas laikā. Iemaņas strādāt rotas, vada, nodaļas līmenī - arī tās jau ir.

Imants: - Pēdējās mācībās man gadījās situācija, ka ložmetējs ir, bet neviena ložmetējnieka nav - beigti. Un tad, ja tu proti apieties ar vienu verķi, sapratīsi arī, kā nākamais strādā.

Edmunds: - Tāpēc jau pamazām apgūstam visus.

Valts: - Kas man ir baigi būtiski - es saprotu, ar cik maz pietiek. Zemessardzē tu vari dabūt to, ko nekad nevarētu civilajā dzīvē. Var nodarboties ar tūrismu, izdzīvošanām un tā tālāk, bet tajā visā vienmēr ir brīvība pieņemt kaut kādus lēmumus. Nu startēsim pusstundiņu vēlāk, pagulēsim pusstundiņu ilgāk. Paskatīsimies, kur ir labāk. Bet tev te ir tāds drausmīgs beisiks - atnākam, šeit ir laba pozīcija, te mēs raksimies un gulēsim. Un tev nav variantu.

Imants: - Wendenē bija izvēle starp skudru pūzni, latvāņiem un govs pļakām.

Valts: - Tu nonāc tādā absolūtā beisikā, un pēkšņi izrādās, ka vari ar to ļoti labi tikt galā. Kaut vai tas pats, kā mēs braucām uz pēdējām mācībām. Mašīnai visa pakaļa bija vaļā, bet nevarēja taisīt ciet, jo kaut kur lija benzīns. Mēs braucam, ceļš put, nu a ko? Kolonna kā iet, tā iet. Tu esi situācijā, kas tevi ieliek rāmjos bez izvēles iespējas. Un pēc tam arī civilajā dzīvē es daudz labāk spēju ar visu tikt galā.

Edmunds: - Tas vislabāk parādās, kad somu krāmē trim dienām. Skaties - bez šitā es varu iztikt - un met tik ārā. Uz katrām mācībām soma arvien mazāka.

Imants: - Tev ir arī nopietnāks pastāsts, kā Zemessardzē iegūtās zināšanas noderējušas civilajā dzīvē.

Edmunds: - Jā, man lauku saimniecībā viena govs otrai sabadīja tesmeni. Asinis ar strūklu tecēja. Pateicoties tam, ka biju izgājis medicīnas pamatapmācību Zemessardzē, es zināju, ko darīt. Ar to pašu nospiedošo pārsēju, ko mums dod līdzi uz šaušanu, spēju aizturēt asiņošanu, kamēr ieradās vetārsts. Divdesmit minūtes. Nebūtu to izdarījis, govs būtu noasiņojusi. Pēc tam izvērtējot situāciju, es secināju, ka visu izdarīju pareizi. Mācībās mums tika iedzīts pamatīgs automātisms.

Valts: - Tā arī ir tā centrālā vērtība mācībām, ka viss tiek iedzīts zemapziņas līmenī un tu vari šancēt jebkādos apstākļos.

Imants: - Atcerieties, raidījumā Te! bija sižets par kādu jaunu pusi, kurš dosies uz Sīriju apgūt «citādu mācīšanos». Drošības policija pat sāka uztraukties. Ko tas čalis nenāk uz Jaunsardzi, uz Zemessardzi? Kas ir tas, kā viņam pietrūkst?

Veiko: - Katram šādam stāstam ir sava argumentācija. Jauni cilvēki salasās Karlosu Kastaņedu, to pašu Sun Dzi Kara mākslu un tad domā sevi izpildīt. Tajā pašā laikā viņi aizmirst, ka ir reāli iespējams sevi piepildīt un savas iemaņas pārbaudīt cauri Jaunsardzei un vēlāk cauri Zemessardzei. Vienkārši šiem cilvēkiem nav šo zināšanu. Es domāju, ka te ir arī zināma inerce no padomju armijas, domā, ka tur bija ģedovščina un tagad ir kaut kas līdzīgs. Nav izpratnes, cik kvalitatīvi Zemessardze ir mainījusies. Ka tur var šīs iemaņas un šos pārdzīvojumus arī iegūt.

Edmunds: - Vēl varu iestarpināt - liela interese bija, kad meklējām Rūdolfu. Katram vecākajam zemessargam iedeva 25 brīvprātīgos. Un no manas grupas vismaz trijiem cilvēkiem radās interese. Un tagad jau vairāki cilvēki drīzumā dosies uz bataljonu.

Veiko: - Bravo!

Deniss: - Bieži cilvēkiem trūkst informācijas, ar ko tad īsti nodarbojas Zemessardze. Kāda ir realitāte iekšā.

Edmunds: - Nu ja, un viņi to ieraudzīja. No sākuma tur bija kādi 40 cilvēki, kurus vajadzēja nostādīt līnijā. Es katram rādīju - tu stāvi te, tu te. Viņi nemāk. Civilajiem ir grūti disciplinēti pārvietoties kolonnā vai iet rindā. Viņi redzēja, kā mēs to organizējam, un viņiem radās interese. Un tas šajā gadījumā jāatzīst - vairāk sievietēm. Lielākā daļa, kas uzdeva jautājumus, bija jaunas sievietes.

Imants: - Starp citu, ko jūs domājat par sievietēm Zemessardzē?

Visi: - Pozitīvi, jā, ļoti!

Veiko: - Vismaz tās, kas ir mūsu bataljonā, tikai un vienīgi labu.

Filips: - Es domāju, tas arī ir pareizi, ka sievietēm ir ieskats šajā lietā. Mēs esam ļoti maza tauta, līdz ar to ir svarīgs katrs, kurš var panest to stroķi.

Imants: - Norvēģijā sievietēm ir obligātais dienests.

Filips: - Izraēlā arī, un viņas tur karo. Un kādas problēmas?

Veiko: - Bijusī Izraēlas vēstniece bija pirmā Izraēlas kareive speciālo uzdevumu vienībā.

Imants: - Man ir brīnišķīgas atmiņas par Terēzi. Tās bija manas pirmās mācības. Naktī kaut kādos divos beidzot atļāva uz stundiņu atplīst, un pamostos no tā, ka mazā Terēze nelabā balsī uz mani mauro: kas tā par meitenīgu čammāšanos! Es gandrīz uzsprāgu. Bet viņa nolika pie vietas lielu onkuli. Un tagad jau mācās virsniekos.

Veiko: - Cepuri nost. Terēze ir malacis.

Imants: - Te var paturpināt par to, kā mums pietrūkst Zemessardzē. Baigi vajag labus kaprāļus.

Valts: - Ir divas lietas. Viens ir jaunākais instruktoru sastāvs. Pirms diviem gadiem bija švaki. Nodaļnieki bija tādi aizdomīgi - mēs gājām mežā naktī ķēdītē bez pievienotām aptverēm, skaidri zinot, ka pa mums tūliņ bliezīs. Tas tagad ir mainījies - arī viņiem ir lielāka pieredze. Bet tā ir viena lieta, ka viņu ir par maz. Otra lieta, ko arī mūsu rotnieks Sobo teica - Zemessardzes problēma ir apmeklējums. Mums tas pats ir lībiešu vasaras nometnēs. Tev reizi gadā ir nometne, sabrauc kaut kādi cilvēki un katru gadu mācās vienu un to pašu. Viss ir aizmirsts, sastrādāties tu nevari.

Imants: - Es pirmajā gadā vārdus pat lāgā nevarēju atcerēties. Otrajā jau sākām pieslīpēties.

Filips: - Šī ir brīvprātīga organizācija, un mēs visi ieguldām savu brīvo laiku. Bet ir jāsaprot, ka vismaz reizi mēnesī tev viens vīkends jāvelta Zemessardzei.

Imants: - Armija - tas tomēr ir stāsts par nogalināšanu.

Veiko: - Protams! Kara māksla ir māksla nogalināt.

Imants: - Iedomājaties tādu situāciju?

Valts: - Tas centrālais stāsts ir par to, ka armija ir vienīgā institūcija, kas nodarbojas tikai ar mācībām un līdz reālam darbam netiek, par laimi. Kas būs, kad mēs tiksim līdz reālam darbam, es nespēju iedomāties.

Filips: - Bail pat domāt.

Valts: - Taču, pateicoties Zemessardzei, tā viena lieta, ko iegūstam, ir zināma automātika. Tu kaujas situācijā īpaši nefiltrēsi, tu vienkārši darīsi.

Imants: - Nedomāsi, kā pārlādēt ieroci, vienkārši to pārlādēsi.

Veiko: - Grūti mācībās, viegli kaujā.

Deniss: - Grūti mācībās, kaujā vispār pakārties var. (Visi smejas.)

Imants: Oriģinālā versija gan ir rupjāka.

Deniss: - Pa šiem diviem gadiem kaprāļu sastāvs ir ļoti mainījies arī tādēļ, ka mainījies mācību saturs un intensitāte. Kādus uzdevumus viņiem uzdeva toreiz un kādus tagad. Paši kaprāļi aug. Es pa šo gadu pabeidzu jaunākā instruktora kursu, esmu apguvis krietni vairāk. Bet es strādāju valsts uzņēmumā, un man problēmu apmeklēt nedēļu ilgus kursus nav. Ir cilvēki, kuri vienkārši netiek prom no darba. Un šeit var pieminēt Igaunijas pieredzi. Ja darba devējs nelaiž uz mācībām, pie viņa atnāk Kapo. Bet, protams, svarīga ir arī cilvēka motivācija. Vai darba devējs nav tikai atruna, lai neietu uz mācībām.

Imants: - Man gan šķiet, ka daudz lielāka problēma par darba devēju ir attiecības ar ģimeni. Darbu varbūt tu nomainīsi, bet sievu nē. Un tev tās brīvdienas ir jānozog ģimenei.

Veiko: - Ja sieva gribēs, lai X stundā tu palīdzētu ģimenei, viņa atbalstīs.

Imants: - Vai mēs varam runāt par Zemessardzi kā par izklaidi? X reisa sacensībās tu maksā, bet te mums vēl iedod dienasnaudu par to, ka... mēs taču labi pavadām laiku?

Filips: - Par izklaidi to gan nesaukšu. Es varu atrast 25 veidus, kā labāk pavadīt to laiku.

Edmunds: - To var pateikt tikai kāds, kurš nav piedalījies nevienās mācībās.

Filips: - Tās ir mācības.

Deniss: - Tas ir fiziski smags darbs, bet vienlaikus tā var būt arī atpūta smadzenēm. Ļoti bieži nodaļu komandieriem un uz augšu ir gandrīz vairāk jādomā nekā civilajā dzīvē. Bet šeit tev ir konkrēts uzdevums, konkrēti resursi, un tu mācies risināt nepieciešamos jautājumus ar ierobežotiem resursiem.

Valts: - Īpaši, ja esi pašnodarbinātais un strādā pa piecām vietām, tu atrodies pastāvīgā lēmumu pieņemšanas procesā. A te tu atnāc, un tev ir lēmums tikai tādā mazā šaurā koridorītī - kā rakt bedri.

Filips: - Un vai tu bedrē gulēsi labajā vai kreisajā pusē.

Valts: - Tad paliek tā viegli, galva tāda smuki tukša.

Edmunds: - Bet, sākot no vecākā zemessarga uz augšu, ir jāsāk domāt.

Filips: - Intelektuālais līmenis Zemessardzē ir tāds, ka no šīs struktūras var radīt ļoti labas kaujasspējīgas vienības. Jo karalaukā ir svarīgi tas, kas cilvēkiem galvās. Spēja domāt. Un tas ir tas pozitīvais - Zemessardzē ir ļoti daudz cilvēku ar smadzenēm.

Imants: - Redz, kur loga ailē stāv mana sapierene. Es gribu šim vecajam stāstam par salauztajām lāpstām nedaudz pieskarties. Tu, Veiko, beigās teici, ka laikam nepareizi izdarījām, ka skandālu sataisījām.

Veiko: - Nu, ja no komandvadības viedokļa raugāmies, kā tiek ziņots savam nodaļniekam, un tas tālāk uz augšu līdz bataljona komandierim, no tāda disciplīnas viedokļa tas nebija pareizi. Bet tajā pašā laikā ar šo situāciju mēs daudz ātrāk spējām pievērst uzmanību. Vai efektīvāk? Domas dalās. Bet nu tas ir izdarīts, un esmu to krupi norijis.

Edmunds: - Bet tie, kas pieņēma to lēmumu, domāju, vairs tādus lēmumus nepieņems.

Imants: - Jautājums tomēr ir plašāks. Vai zemessargiem ir jārunā par Zemessardzes virtuvi?

Filips: - Viennozīmīgi ir! Viennozīmīgi! Kur man bija škrobe. Es veltu savu brīvo laiku. Maksāju nodokļus - ne mazus, jo man ir bizness. Un šajā situācijā saņemu ķīniešu lāpstu, kas tiek nolauzta vienā sekundē. Atvainojiet, tad es būšu tas galīgais idiots, kurš ar tādu pa mežu ies čakarēsies? Nē! Es tam pilnīgi nepiekrītu. Te nav runa par lāpstiņām, tas ir principa jautājums. Par cieņu pret mums pašiem. Pašlaik aizsardzības sistēmā ieplūst milzīga nauda. Ja paskatāmies institūcijas, kas bauda sabiedrības uzticību, armija ir topā. Mēs nedrīkstam to sačakarēt ar tizliem iepirkumiem, zagšanu un ķīniešu lāpstiņām.

Imants: - Bet kādu līdzjūtību mēs ar šo lāpstiņu stāstu izpelnījāmies Krievijas medijos.

Veiko: - Nu, viņiem tā bija medusmaize. Viņi jebkuru šādu situāciju izmantos, tāpēc svarīgi tādas vairs nepieļaut.

Imants: - Ir vēl viens jutīgs temats. Mēs esam divkopienu valsts, mums ir dalītas informatīvās telpas. Vai Zemessardzē ir aktuāls nacionālais jautājums?

Veiko: - Manuprāt, nē. Vismaz mūsu bataljonā es šādu problēmu neredzu. Ja tu esi tajā bedrē un tur līst lietus, tad neatkarīgi no tautības tev līst aiz apkakles, un tev ir sūdīgi, un tu esi izgājis cauri šitai mācību ellei, tevi neinteresē nacionālais jautājums.

Valts: - Mēs esam iestājušies ar vienu motivāciju kopā, un mums ir arī tas, ko sauc par ieroču brālību. Mēs esam vienā laivā.

Deniss: - Kā pareizi pateica viens no maniem draugiem, Zemessardzē galvenais ir būt adekvātam cilvēkam. Tad pret tevi adekvāti attieksies. Jo Zemessardzē pulcējas cilvēki, kas ir vienoti ar mērķi - pakalpot valstij. Tie, kurus es saucu par neadekvātiem cilvēkiem, parasti ļoti ātri pazūd. Viņi parasti ir tie, kuri slinko mācībās.

Imants: - Kāpēc krievu Zemessardzē ir maz?

Deniss: - Viss atkarīgs no vides, kādā tu dzīvo. Ja tu dzīvo krievu vidē, neslēpsim, tur pastāv uzskati, ka mums ir fašistiska valsts. Mani pašu sauc par rusofobu un fašistu dienesta dēļ.

Veiko: - Zalatišņel, kā Žirinovskis teica.

Deniss: - Bet ir tā, kā ir. Daudziem krieviem vienkārši trūkst informācijas. Latviešu jaunatnē - viens draugs aizgāja, otrs draugs aizgāja. Un trešais sāk domāt, kāpēc es neeju. Savukārt krievu vidē jau no deviņdesmitajiem gadiem ir uzskats, ka krievu armijā nav, Zemessardzē nav, neviena drauga tur nav, informācijas nav - nu ko es tur iešu.

Imants: - Nu tad varbūt Zemessardzes vadībai vajag vairāk runāt ar krieviem.

Veiko: - Pastrādāt šajā vidē. Tas būtu potenciāls.

Imants: - Lēnā garā sākot apaļoties, Zemessardzei ir 25 gadu jubileja. Vai mēs varam noformulēt kādu kopīgu vēlējumu? Kad pats stājos, uztraucos, ka Zemessardze būs amerikāņu koferu staipītāja. Izskatās, ka tik traki nav.

Filips: - Lai sabiedrības priekšstati par Zemessardzi beidzot sakristu ar to, kāda Zemessardze ir patiesībā. Es atceros kā Vakara Ziņas aprakstīja zemessargu varoņdarbus deviņdesmitajos, ka dzērumā šāva suņus, bet nošāva zirgu. Domāju, daudziem vēl ir priekšstats no tiem laikiem. Šis ir tas svarīgākais - lai sabiedrības apziņā izdodas apvienot to labo, ko mēs redzam, ko mēs darām, un mēs paši nebūt neesam slikti cilvēki, ar to, kā sabiedrība redz Zemessardzi. Un tad jau būs labi.

Imants: - Vēl ir jātiek vaļā no stereotipa, ka te valda drausmīgākā nabadzība. Tā vairs nav problēma - mēs visi esam ekipēti, mums visiem ir formas, ieroči.

Valts: - Pa šiem diviem gadiem arī mācību lietderīguma koeficients un kvalitāte kopumā ir augusi.

Deniss: - Vēl pie vēlējumiem. Lai Zemessardze vienmēr paliek spēks, kas kalpo valstij un veic uzdevumus, kas ir svarīgi dotajā brīdī. Deviņdesmitajos gados tie bija vairāk policejiski, bet vienalga tas bija priekš valsts. Tagad ir aktuāla ārējā drošība, un Zemessardze atkal kalpo šādi savai valstij. Uzdevumi mainās, bet būtība paliek - kalpot valstij. Gods kalpot Latvijai!

Visi: - Zelta vārdi!