Gļebs Panteļejevs: Cilvēce netiek galā ar tai uzticēto projektu

Sestdien Gļeba Panteļejeva darbnīcā savas rokas atlējumu izveidoja mūsdienības izcilais baletdejotājs, aktieris un horeogrāfs Mihails Barišņikovs. Roka, kas ir izteiksmīgākā cilvēka ķermeņa daļa – ja neskaita acis – paliks mūžīgi mūžos.

Šīs atmiņas paliks arī kopā ar Gļebu - visas pasaules pilsoņa Barišņikova sveiciens Latvijas pasaules pilsonim Panteļejevam - kā trauksmaina laika nospiedums cilvēku apziņā. Šodien intervija ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu.

- Barišņikovs sevi skaidro kā pasaules pilsoni, kura tautība ir amerikānis, kaut gan viņš dzimis rīdzinieks, krievs. Iespējams, viņš tiešām ir pasaules pilsonis. Tāpat tevi ar grūtībām iespējams identificēt kā krievu. Kas tu īsti esi?

- Attiecībā uz Barišņikovu - jā, viņš ir pasaules pilsonis. Taču ir lietas, kas dotas dzimšanas brīdī, un tās nevar ignorēt. Tu nevari ignorēt, piemēram, dzimumu. Var, protams, to mākslīgi mainīt, bet... Vēl viena lieta - etniskā izcelsme. It kā no tās var atteikties šā brīža vēsturiskās situācijas dēļ, taču tā, manuprāt, ir slikta gaume un histēriskums. Barišņikovs nekad nav atteicies no savas etniskās izcelsmes, kaut gan kādu pusgadsimtu jau dzīvo Amerikā un dēvē sevi par american. Taču viņš nekad nebrauc uz Krieviju - acīmredzot viņam ir iemesli tā izlemt. Cita lieta - kādi ir tavi uzvedības imperatīvi, kā tu uztver realitāti un vēsturi. Arī man ir ambīcijas būt pasaules cilvēkam, arī es varu kosmopolītiski domāt un lemt. Bet mana sieva Olga (Olga Šilova, tēlniece - E.V.) smejas par mani: ir viena lieta, pēc kuras vienmēr varēs pateikt, ka tu esi krievs - tev saimniecībā noteikti būs pāris durvis, kurām rokturis vērsies uz augšu.

- Un tev tiešām tā ir?

- Jā, ir! Es neesmu nekāds jokupēteris vai juceklis, man saimniecībā viss ir kārtībā. Manā vērtību skalā rokturim ir maza loma, tomēr tas ir mans slāviskais elements. Mani draugi latvieši smejas: atbraukuši uz krievu pirti pie Gļeba. Šīs etniskās lietas noteikti kaut kur parādās... Gleznotājs Jānis Zemītis stāstīja: astoņdesmitajos gados viņš paņēma ģimenē bāreni no Nikaragvas, mazu puiku - tu noteikti zini, ir tāds Martins Zemītis. Jānim bija vairāki bērni, visi auga vienā ģimenē, visi tika vienādi audzināti, bet Martins bija tāds: viņš ieraudzīja bumbu, un viņš palika burtiski traks - šī latīņamerikāņu kaisle bija gēnos! Tāpēc nevajag uztraukties un spazmot par to - etniskais moments ir gēnu līmenī.

- Kas tagad notiek starp latviešiem un krieviem - starp šiem diviem etnosiem? Manuprāt, nekā laba tur nav.

- Bet es arī neredzu neko sliktu. Tikai tas vien, ka mākslīgi tiek uzkurināta rīvēšanās, kas ir bijusi vienmēr. Protams, ja uzkurināšana nerimsies, situācija var aiziet ļoti tālu. Tagad nav nekā sprādzienbīstama.

- Kas uzkurina to rīvēšanos?

- Būtu ļoti vienkārši pateikt, ka uzkurina, piemēram, Putins. Pasaules situācija kopumā uzkurina. Mūsu kopīgais enerģētiskais lauks patlaban atrodas nelabā, agresīvā stāvoklī. To visu veido putini, daīši, trampi un kas tur vēl... Taču pagaidām - un nevis tāpēc, lai tikai nepieminētu nelabo - neredzu pamatu, lai rīvēšanās pārietu citā fāzē - tāda rīvēšanās bija, ir un būs vienmēr.

- Vai šī rīvēšanās nav atkarīga no kultūras līmeņa un vēsturiskās izpratnes?

- Vēsturiskā izpratne tiek radīta. Vēsture nav objektīva disciplīna. Vēsture ir ideoloģija - tīrā veidā. Vēsture - tā ir dažādu izpratņu kopība, gribam mēs to vai negribam. Pateicoties tam, ka latviešu vidē esmu «noticis» kā profesionālis un ka manu draugu absolūts vairākums ir latvieši, man ir iespēja uz visu paskatīties ar citām acīm. Ja viss eksistē vienas paradigmas robežās, ja ģimene un informācija arī ir šīs paradigmas sastāvdaļa, tad interpretācija arī ir viennozīmīga.

- Vai tu pats izvēlies šīs interpretācijas, analizējot dažādus vēstures notikumus un «karstos» kalendāra datumus?

- Es neesmu aktīvs minēto datumu «kopējs» un izmantotājs. Tie datumi ir tālu no manām pamatinteresēm. Protams, valsts svētkos es vienmēr paceļu karogu, bet, piedod, sēru dienās es to vairs nedaru - tas būtu jādara pārāk bieži, man tad jāliek kāpnes, jākāpj... Bet mana izvēle, kā skatīties uz vēsturi - tā paliek manā ziņā. Pirmām kārtām es izvēlos interesantus, nestandarta vēstures avotus. Nevairos arī ņemt rokās to, kas varbūt šķiet netīkams.

- Piemēram?

- Tā, piemēram, patlaban es lasu grāmatu: Pāvela BermontaAvalova memuārus, kas sucas Cīņa pret boļševismu. Grāmata izdota latviski, ļoti nelielā metienā, ar Jura Ciganova priekšvārdu. Mēs taču zinām, ka Bermonts ir briesmonis, kas gribēja ieņemt Rīgu. Nu, tas tāds primitivizēts vērtējums. Bet viņam bija ambīcijas pievienoties Judeničam un iet uz Maskavu, un bija periods, kad latvieši viņam bija sabiedrotie. Bermonts savos memuāros raksta, ka ar Latvijas valdību (bija jau nodibināta Latvijas Republika) viņš ir noslēdzis vienošanos, taču sūdzas, ka latvieši, no sirds nīzdami vāciešus, negrib ar viņu draudzēties... Līdz Bermontiādei bija palikuši pāris mēneši. Bet līdz tai Bermonts vēl tikās ar Kārli Ulmani un augsta līmeņa Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem, noslēdzot līgumu par kopīgu karagājienu pret boļševikiem...

- Vai nav tā, ka, to lasot, pazūd nevajadzīgs, uzspēlēts patoss?

- Tieši tā! Banāli skaidrojot - patiesības ir daudzas. Lai arī reizēm tas varētu būt pat sāpīgi.

- Taču nereti «patiesības skaidrojums» ir tendenciozs un pat melīgs. Piemēram, Krievijā nupat klajā laistā piecu rubļu monēta ar «nepareizi nodrāztā zīmuļa» - tā dēvētā uzvaras pieminekļa - attēlu reversā. Proti, Rīga, kuru «atbrīvoja», tas ir, okupēja padomju karaspēks 1944. gada oktobrī. Kas tas ir? Ņirgāšanās vai politisks idiotisms?

- Nu, ir taču skaidrs, ko tas nozīmē: tāda monēta ir viens no politiskā spiediena paņēmieniem. Bet es mēģinu neļauties kaitināšanai un pa gabalu turēties no šāda idiotisma. Manuprāt, Edgars Rinkēvičs labi pateica: ja gribēsim reaģēt uz katru šādu «notikumu», mums ministrijā vajadzēs izveidot atsevišķu departamentu.

- Vēsture, protams, ir pretrunīga un interesanta. Bet šodien - tu saki, ka nejūti ugunsnedrošu rīvēšanos starp latviešiem un krieviem.

- Jā, ugunsnedrošu es nejūtu. Sadzīvē, ikdienā to praktiski nejūt, tā eksistē kaut kur paralēli - saziņas līdzekļos, blogosfērā, internetā. Taču reālo dzīvi tā neietekmē. Jā, protams, ir noslāņošanās - tā ir latviešu firma, tā ir krievu firma, tas - latviešu klubs, bet tas - krievu klubs. Taču nejūtu krasu segregāciju, nejūtu, ka tā turpinātos un pieaugtu. Protams, neesmu eksperts attālo guļamrajonu attiecībās, neesmu ielu bandu pētnieks, bet zinu, ka cilvēku grupas un pat veselas tautas var sajukt prātā ļoti ātri. Blakus dzīvojošas tautas - kā, piemēram, skoti ar angļiem - var gadsimtiem rīvēties un vienā brīdī uzliesmot, jo viss ir atkarīgs no kaut kādiem neizprotamiem apstākļiem. Un tautas var arī salabt tikpat ātri un negaidīti.

- Bet ko darīt, lai nebūtu šīs ugunsnedrošības? Informatīvās telpas - latviešiem un krieviem - ir absolūti atšķirīgas.

- Ja es zinātu, ko darīt, es ietu politikā un darītu. Taču es nezinu. Ne jau tāpēc es neeju, ka baidos sasmērēties ar politiku, bet es patiešām nezinu. Tā nav tikai divu absolūti dažādo informatīvo telpu problēma, jo mēs esam citu, daudz lielāku procesu sastāvdaļa. Un ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kā kopā attīstīsies vai degradēsies tas īpašais gribu kopums...

- Kas ir gribu kopums?

- Tas no Tolstoja. Nevis personība virza vēsturi, bet katras skrūvītes gribu kopums. Viss ir atkarīgs no katras skrūvītes gribu kopuma, un šī skrūvīšu griba manī, patiesību sakot, izraisa skumjas... Pēdējos gadus dzīvoju diskomfortā, jūtu personisku frustrāciju, jo es piederu paaudzei, kas, par spīti tam, ka mēs zinām - Padomju Savienība bija ārkārtīgi ciniska, liekulīga un noziedzīga - mēs zinām arī to, ka, pateicoties kosmiskās ēras gaismai, eksistēja arī cerība. Es nerunāju par kaut kādu pionieru audzināšanu, es runāju par to, ka sešdesmitie gadi visā pasaulē bija cerību laiks. Un mūsu vecākos arī bija šī cerība. Iespējams, tas bija ideālisms, tomēr eksistēja pārliecība, ka pasaule paliek labāka. Jā, notika arī nelabas lietas, un tomēr! Man acu priekšā ir 1968. gadā iznākusī Artura Klarka grāmata 2001: Kosmosa odiseja (2001: A Space Odyssey), arī Stenlija Kubrika filma ar tādu pašu nosaukumu - ir notikusi konverģence, ar projektu Cilvēce ir noticis kaut kas tāds... Saproti, cilvēce patiešām ir projekts, un mēs visi ejam projekta ceļu. Mums bija atgriešanās pie dzīvnieka stāvokļa, bija kari, bija noziegumi, bet mēs tomēr to visu soli pa solim pārvarējām, mēs uzvarējām sevī dzīvnieku. Šādi mēģinājumi bija sākušies jau kristietības rītausmā, un tas ir monumentālākais projekts - padarīt to dzīvnieku, kas atrodas cilvēkā, mazāk briesmīgu.

- Man gan šķiet, ka dzīvnieks cilvēkā ir labākais, kas cilvēkā vispār palicis...

- Paradoksāli, bet tā sanāk. Gudri cilvēki, tādi, kas man ir autoritātes, saka tā: tu taču nevari neievērot to, ka cilvēks ir plēsīgs, nežēlīgs, savtīgs dzīvnieks un ka visas utopijas ir pupu mizas. Bet tas nozīmē to, ka ar to projektu, kas mums, cilvēkiem, tika uzticēts, mēs netikām galā. Un tālāk tas nozīmē jautājumu: vai mēs vispār tad esam vajadzīgi? Kāda tad no mums jēga? Atceries Džona Lenona dziesmu Imagine:

Imagine there’s no countries

It isn’t hard to do

Nothing to kill or die for

And no religion, too

Imagine all the people

Living life in peace...

Šodien lielākā daļa cilvēku par to var tikai ņirgāties: iedomājies, ka nav valstu, nav nekā, par ko nogalināt vai mirt... Kā - nav nekā, par ko nogalināt?! Visi runā tikai par to vien, kā nogalināt un mirt - tas ir labākais, kas vien var būt, tas ir cilvēka cienīgi! Tik daudzi ir atgriezušies pie kaut kāda nīčeānisma, pie supercilvēka idejas, pie tā, ka šie supercilvēki mūs pārvaldīs. Būtībā mēs izņemam no darba kārtības projektu Cilvēks, un līdz ar to mēs atgriežamies tumsonībā. Un, ja mēs tur atgriežamies, tad mūsu attīstībā nav pozitīvā gradienta, un, ja tā nav, tad tā ir bojāeja. Viss. Jā, tas ir pesimistiski. Bet, ja mūsu imperatīvos nenotiks kaut kādas pārmaiņas, tad mūs gaida dzīvošana... dzīvnieku pasaulē. Šo vārdu sliktākajā nozīmē. Ja mēs piekrītam dzīvošanai dzīvnieku pasaulē, tad piekrītam arī tam, ka stiprākais apēd vājāko. Tad mums vairs nav nekādu vērtību.

- Bet tā visu laiku arī notiek!

- Tad mēs esam atstrādāts materiāls, un to iespēju, kas mums bija dota pēdējo tūkstoš vai divu tūkstošu, vai sešu tūkstošu gadu laikā, esam pazaudējuši. Pieminēšu vēlreiz filmu 2001: A Space Odyssey: es ļoti gribēju, lai tā notiek, lai cilvēki atrod un saglabā garīgo dimensiju. Un tad, kad pirmoreiz lasīju to grāmatu un skatījos filmu, man šķita, ka tā arī notiks. Un tagad es redzu, ka 2001. gada kosmiskā odiseja... nav notikusi. 2001. gads jau sen pagājis, klāt pienākuši vēl piecpadsmit gadi, un nav noticis nekas no tā labā, kas varētu būt: pasaule paliek arvien sliktāka. Un tas manī izraisa diskomfortu un pesimismu.

- Reizēm ir vienkārši bail: pasaule var uzsprāgt jebkurā mirklī.

- Jā, pasaule ir absolūti nedroša.

- Larsam fon Trīram ir filma Melanholija - par cilvēkiem, kas ar nolemtību gaida svešas planētas ietriekšanos Zemē.

- Jā, ir divas filmas, kuras es liktu uz svaru kausiem - viena ir jau manis pieminētā Stenlija Kubrika 2001: A Space Odyssey, otra - fon Trīra Melanholija. Divi ceļi, divi varianti. Izskatās, ka trešā nav. Patlaban dominē fon Trīrs. Pēdējie filmas kadri: cilvēki, sadevušies rokās, gaida neizbēgamo katastrofu. Beigas! Es, protams, nekad apzināti neesmu vēlējies ne ar vienu karot, ne arī ciest vardarbību no kāda, taču tas visu laiku notiek! Būtu ļoti vienkārši: pateikt, ka viss ļaunums nāk no Krievijas. Bet Krievijai ir savi argumenti, kas mums, dabīgi, ir nepieņemami, taču tie eksistē! Ja mēs to savienojam ar trampiem, orbaniem, Tuvajiem Austrumiem un tamlīdzīgiem ingredientiem, tam visam piemīt ellišķīga loģika. Es jūtu un redzu kolektīvo gribu kopumu, bet es negribu pieņemt šos spēles noteikumus - iznīcināt, nogalināt, satriekt. Ja palasām internetu, tur tiešām dominē naids un vēlme nogalināt: visi cits citu ienīst. Es nevienu neattaisnoju, bet tas neattiecas tikai uz Krieviju vai Putinu. Tas attiecas uz visu pasauli. Mēs kādreiz smējāmies par vecmāmiņām, kas teica: «Ļiš bi ņe bilo vojni.» (Ka tikai nebūtu kara - krievu val.) Tagad mēs par to vairs nesmejamies. Kad augstprātīgi runājam par «trešo pasauli», vajag atcerēties, ka tur ir neiedomājami pretrunu mezgli, absolūti pretēja situāciju uztvere. Tie cilvēki nonāk histērijā vai transā burtiski no pusapgrieziena. Un viņu pasaules uztvere ir absolūti atšķirīga no mūsējās, viņu domāšana ir abstrakta, viņiem nepiemīt tēlainā domāšana. Mēs domājam, ka mūsu Dieviņš ir sirms, ar pliku galvvidu, nu, tāds tēls, bet viņa dēls ir hipijs. Viņiem Allāhs ir absolūta abstrakcija - bez tēla. Tas viss jāatceras, kad gribam analizēt situācijas ar «trešo pasauli».

- Mēs nodzīvosim to, kas mums katram atlikts. Bet kā šo laiku nodzīvot kvalitatīvi - bez nepārtrauktās trauksmes sajūtas?

- Pirmkārt, draudzēties. Izprast attiecību vērtību. Zini, man tikko nomira kaķene - viņai bija astoņpadsmit gadu, viņa bija kā cilvēks, tikai nemācēja runāt. Tikai tagad sapratu, ka mums taču bija attiecības - fantastiski vērtīgas. Tev reizēm šķiet: tu te sēdi uz terases un kaut ko baigi vērtīgo radi. Nekā tamlīdzīga! Vērtība ir tad, kad tu radi kopā ar kādu, radi attiecībās, kopības sajūtā. Protams, tas, ko es saku, nav iekalts akmenī, bet patiesas, cilvēciskas attiecības ir viens no pieejamākajiem līdzekļiem, lai mūsu atlikušos gadus pavadītu mierā.