Veselības finansēšanas modeļi – var nākties maksāt

Veselības ministrija saskaņošanai starp nozarēm virza trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus. Ar konceptuālo ziņojumu par veselības aprūpes finansēšanas reformu iepazīstināta darba grupa, kura strādāja pie modeļu izvērtējuma. Pēc saskaņošanas ziņojums tiks iesniegts izskatīšanai valdībā.

Ņemot vērā, ka trīs modeļi ir ļoti atšķirīgi pēc to būtības, turklāt divi varianti paredz palielināt iedzīvotāju nodokļu maksājumus, par veselības aprūpes finansēšanas reformu būs ļoti grūti izšķirties un notiks spraigas diskusijas. Politiska vienošanās, mediķu protesti - kas noteiks, kādu modeli valdība izvēlēsies?

No cita nodokļa

Veselības ministrijas pirmais modelis paredz uz esošā finansējuma bāzes palielināt veselības aprūpei pieejamo naudas apjomu iekšējas nodokļu pārdales rezultātā - līdz šim izskanējis, ka tas varētu būt viens procents no sociālā budžeta, taču Veselības ministrija skaidrojumā min, ka tā varētu būt arī cita papildu finansējuma (iespējams, cita nodokļa) novirzīšana veselības aprūpei. Ieviešot šo mo0deli, netiktu palielināts kopējais nodokļu slogs un tiktu nodrošināta vienlīdz pieejama un kvalitatīva veselības aprūpe visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Veselības ministrijas speciālisti skaidro: veselības obligātā maksājuma noteikšana, piemēram, viena procenta apmērā no sociālo iemaksu objekta, ļautu papildus piesaistīt veselības aprūpei ap 70 miljoniem eiro gadā. Šis modelis pakāpeniski ļautu novirzīt veselības aprūpei 12 un vairāk procentu no valsts kopējā budžeta, ko kā minimumu iesaka Pasaules Veselības organizācija, lai varētu runāt par veselības aprūpes sistēmas efektivitāti. Pašlaik Latvijā veselības aprūpei novirza vien 9,8 procentus, kas ir ievērojami mazāk nekā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Piemēram, izpētot PVO datus, redzam, ka Igaunijā un Lietuvā veselības aprūpei novirza 11-12 procentus no budžeta izdevumiem. Pat Rumānija un Bulgārija veselībai izlieto vairāk budžeta ieņēmumu nekā Latvija.

Pret šo modeli iebilst Labklājības ministrija, uzsverot: ja gadījumā no sociālā budžeta naudu novirza veselības aprūpei, neizbēgami būs jāpārskata izdevumu struktūra sociālajiem maksājumiem. Turklāt viens procents no sociālā budžeta ir plānots tikai pirmajā gadā, tālāk tie būtu divi un trīs procenti, kas būs ievērojamas naudas summas arī sociālajam budžetam - simtos miljonu eiro. Ja sociālā budžeta ieņēmumi samazināsies par šādām summām, būs jāvienojas par sociālo pakalpojumu pārskatīšanu.

Cik varēs samaksāt, tik laba aprūpe?

Otrais modelis paredz veselības aprūpes finansēšanu, ko nodrošina valsts un privātais apdrošinātājs - iedzīvotājs var izvēlēties valsts vai privātā apdrošinātāja piedāvātu pakalpojumu (tas ir tā saucamais Nīderlandes modelis). Šajā variantā apdrošinātai personai bez esošā nodokļu sloga būtu jāveic papildu maksājumi izvēlētajam apdrošinātājam, kas, pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, būs, sākot no 25 eiro mēnesī. Konkrētajā modelī pakalpojumu grozs iedzīvotājiem būtu atkarīgs no izvēlētā apdrošinātāja un polisē esošā piedāvājuma.

Veselības ministrija norāda, ka šī modeļa ieviešana nozīmētu finansiālā sloga palielināšanu darbspējīgajiem iedzīvotājiem. Ņemot vērā, ka pakalpojumu grozs būtu atkarīgs no apdrošinātāja un polises, šis modelis negarantētu vienlīdzīgu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem, rezultātā palielinot finansiālo neaizsargātību nabadzīgākajiem. Šis modelis saņēmis lielu devu kritikas, jo, pirmkārt, nav atbildēts jautājums: kādas sekas būs tam, ja darbspējīgie ar zemiem ienākumiem nevarēs atļauties un nemaksās ikmēneša maksājumus, kādu veselības aprūpi iedzīvotāji saņems? Maksātspējīgie iedzīvotāji jau tagad var atļauties apiet rindas valsts veselības iestādēs vai arī ārstēties privātās klīnikās. Otrkārt, jau pašlaik iedzīvotāji maksā nodokļus, no kā tiek finansēta arī veselības aprūpe - retoriski var jautāt, par ko liks maksāt papildus?

Maksā pats

Arī trešajā modelī ir paredzēts sadalīt veselības aprūpes pakalpojumu grozu - daļu no pakalpojumu groza segtu valsts no kopējiem nodokļiem, piemēram, neatliekamo medicīnisko palīdzību, bērnu un grūtnieču aprūpi, bet tiktu ieviests arī papildu maksājums, kas ļautu saņemt papildu veselības aprūpes pakalpojumus atbilstoši veiktajām iemaksām. Veselības ministrija neprecizē, cik liels būtu šis maksājums vai cik procentuāli no darba algas būtu jānovirza veselībai un vai tas nenozīmē nodokli, ar ko apliks darba algu jau papildus esošajiem nodokļiem.

Arī šī modeļa ieviešana nozīmētu papildu finansiālo slogu iedzīvotajiem, kā arī veselības aprūpes pakalpojums tiktu saņemts atbilstoši veiktajām iemaksām, kas negarantē vienlīdz pieejamu veselības aprūpi visiem. Tajā pašā laikā valsts veiktu apdrošināšanas maksājumus par noteiktām sabiedrības grupām, kas neveiktu papildu maksājumu, piemēram, pensionāriem, bērniem, invalīdiem.

Lai gan Veselības ministrija virza apspriešanai visus trīs modeļus, divus pēdējos variantus tā neatbalsta, uzsverot, ka veselības aprūpes finansēšanas modelim ir jānodrošina vienlīdzīga, pieejama un kvalitatīva veselības aprūpe visiem Latvijas iedzīvotājiem, nepalielinot finansiālo slogu iedzīvotājiem, jo tas nozīmē, ka daļai iedzīvotāju nebūs pieejama veselības aprūpe.

Jāatgādina, ka iepriekšējais eksministres Ingrīdas Circenes virzītais modelis paredzēja iedzīvotāju ienākuma nodokļa (vai sociālo iemaksu) pārdali veselības nozarei, nepalielinot iedzīvotāju nodokļu slogu un maksājumus.