Dace Balode: Baznīca ir atdalīta no valsts, bet tā nav atdalīta no sabiedrības

Šovasar Latvijas sabiedrībā plašas diskusijas izraisīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinodes lēmums turpmāk neordinēt sievietes mācītajā amatā.

Vai Latvijas sabiedrībai būtu jāiejaucas reliģisko konfesijas iekšējās lietās, kā sabiedriskie procesi ietekmē citas kristīgās konfesijas - uz šiem un citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne asociētā profesore Dace Balode.

- Kāpēc par vienas konfesijas dogmatikas jautājumiem neticīgajiem un ateistiem būtu nedēļām ilgi jādiskutē valsts sabiedriskajos medijos?

- Man nav viennozīmīgas atbildes. Iespējams, tā bija sava veida sensācija, ka viena no baznīcām izvēlējās atcelt pirms tam atļauto sieviešu ordināciju. Ar to Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca savā ziņā ir unikāla, jo šādas pieredzes, kad sieviešu ordinācija tiek vispirms atļauta, bet pēc kāda laika atcelta, nevienā citā luterāņu baznīcā nav. Tas ir īpatnējs vēstures fakts, kam ir nozīme ne tikai vienā konfesijā, bet visas sabiedrības attīstībā kopumā. Varbūt tieši tāpēc, ka šāds notikums tiek uztverts kā daļa no sabiedrības kopējās attīstības, cilvēki, kam nav nekāda tieša sakara ar baznīcu, izrādīja interesi un izteica savu viedokli par šo jautājumu. Baznīca ir atdalīta no valsts, bet tā nav atdalīta no sabiedrības. Daudzi Latvijas sabiedrības locekļi ir daļa no baznīcas, un arī baznīcā notiekošais ir daļa no norisēm sabiedrībā.

Arī neticīgais drīkst izteikties par to, kas notiek baznīcu vai reliģisku organizāciju iekšienē. Ir bijis, ka baznīcu vadība slēpa pedofilijas gadījumus. Pret kaut ko tādu ir jāvēršas visai sabiedrībai, un par to var izteikties ikviens sabiedrības loceklis.

- Neticīgie un ateisti, kas uztraucās par luterāņu baznīcas lēmumu neordinēt sievietes, neliekas ne zinis par to, ka pareizticīgie un katoļi sievietes nekad nav ordinējuši, bet vecticībniekiem nav mācītāju katoļu vai luterāņu izpratnē.

- Luterāņu konfesija Latvijā ir gan liela, gan iespaidīga, gan populāra. Jā! Katoļi un pareizticīgie neordinē sievietes. Katoļu baznīca ir ļoti centralizēta. Taču tā nav, ka Romā nenotiktu diskusijas par sieviešu lomas paplašināšanu. Diskusijas notiek, un Vatikānā ir izveidota komisija, kas izvērtē, vai sievietes varētu ordinēt diakonu amatā.

Dažādās katoļu draudzēs ir dažādas prakses. Ir katoļu draudzes, kurās darbojas teoloģes, kas faktiski vada draudzi un kuras tiek akceptētas gandrīz kā priesteres, kuras piedalās praktiski visās draudzes norisēs utt. Pilnīgi viss katoļu draudžu kopums nav tik monolīts, kā tas sākumā izskatās. Ar pareizticīgo baznīcu ir citādi. Šī ir viena no konfesijām, un, lūdzu, to nekādā gadījumā neuzskatiet par kritiku, kura vismazāk seko līdzi sabiedrības sociālās attīstības tendencēm. Kad jūs ieejat pareizticīgo klosterī vai baznīcā, rodas iespaids, ka esat izgājis no šīs pasaules. Dievkalpojums pareizticīgo baznīcā netiek saprasts kā protestantu un katoļu baznīcās - Dievs nonāk šajā pasaulē, noliecas un kalpo. Pareizticīgo baznīcā dievkalpojumu saprot kā pieskaršanos debesu pasaulei, kura ir nemainīga un mūžīga. Tad ir sajūta, ka laiks ir apstājies, bet, kad jūs iznākat ārā no baznīcas, tad nokļūstat atpakaļ mūsdienās.

Man nav absolūti viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, vai baznīcai ir jābūt vietai, kur ikviens ir norobežots no stresa, no nemitīgām rūpēm un raizēm kaut ko nenokavēt, pagūt izdarīt, būt pirmajam. Baznīcā var būt citāda kārtība. Taču, no otra puses, tai garīgā dzīve būtu jāsavieno ar ikdienas dzīvi. Citādi baznīcā cilvēks dzīvo vienu dzīvi, bet, izgājis no baznīcas, pavisam citu. Var gadīties, ka tāds špagats ir par lielu. Viena dzīve rit baznīcā, bet otra sadarbībā ar mafiju un tā tālāk.

- Gan sieviešu ordinācijas piekritēji, gan noliedzēji savu pamatojumu atrod Jaunajā Derībā. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags to izskaidroja, ka ir divas Svēto Rakstu interpretācijas tradīcijas. Rietumeiropā lielāks iespaids ir bijis vēsturiskajai kritikai un teksta kritikai, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinode ņēmusi vērā bibliski konservatīvu pieeju.

- Tā gluži nav, ka būtu tikai divas pieejas - viena paļaujas tikai uz Bībeles tekstiem, bet otri, kas no Bībeles teksta mēģina aizinterpretēties projām.

Rietumu teoloģijas fakultātes, un ne tikai protestantu, bet arī katoļu fakultātes, balstās uz vēsturiski kritisko metodi. Šo metodi kā galveno izmanto pat Pontifikālā Bībeles komisija. Līdz ar to nav pareizi apgalvot, ka šī pieeja būtu kaut kas margināls. Ka to izmanto tie, kam Bībeles tekstā kaut kas nepatīk, lai atrastu argumentus un nepaklausītu Bībeles tekstam. Ikvienam, kurš godīgi nodarbojas ar teksta analīzi, ir jādistancējas no tā, ko viņš gribētu, lai šis teksts pasaka. Vēsturiski kritiskā metode ļauj atšķirt vai mēģina atšķirt to, kur ir teksts, no interpretējuma. Metode ir veidojusies, lai mēs šodien, lietojot šodienas vārdus un terminus, maksimāli objektīvi saprastu pirms 2000 gadiem uzrakstītu tekstu. Kas attiecas uz sieviešu ordināciju, Jaunajā Derībā nav neviena teksta, kas to aizliegtu. Neviena teksta!

Dažādas interpretācijas un izpratnes vienas tradīcijas ietvaros ir ļoti normāla lieta. Jau no paša sākuma Jēzus vārdi tiek nodoti tālāk dažādā veidā. Stāsti par Jēzu tika stāstīti ar atšķirībām. Jaunās Derības teksta veidošanas vēsture atklāj, ka ir slānis, kas ir Jēzus vārdi. Tad nāk nākamais slānis, kur veidojas ciešanu apraksti un brīnumu apraksti. Tie mutvārdos cirkulēja apkārt un vēlāk tika uzrakstīti un apvienoti evaņģēlijos. Tiek uzskatīts, ka pirmais bija Marka evaņģēlijs, pēc tam hronoloģiski sekoja pārējie. Tāpēc kristīgajai baznīcai nav viena absolūti pilnīga un neapstrīdama teksta. Mums ir četri evaņģēliji. Nav viena teksta, par kuru var pateikt - lūk, tikai šī ir neapstrīdama patiesība. Patiesība kristīgajā tradīcijā tiek jau no paša sākuma nodota tālāk pluralitātē.

- Jūs tulkojāt Toma evaņģēliju, kas nav iekļauts Svētajos Rakstos. Vai šie teksti var palīdzēt saprast, kāds tad bija dievišķais nolūks vienā vai citā gadījumā?

- Šie teksti var palīdzēt šodienas lasītājam ar jaunu skatījumu paraudzīties uz Jaunajā Derībā iekļautiem tekstiem, pie kuriem daudzi ir pat pārāk pieraduši, daži panti kļuvuši jau «nodrāzti». Šie «nepieradinātie» teksti iedod jaunu elpu minēto tekstu lasīšanai.

Kanons ir pieņemts, un pie tā Baznīca pieturas līdz pat šai dienai. Ir nelielas atšķirības starp protestantu, katoļu un pareizticīgo apstiprinātajiem kanoniem. Lai kanonā iekļautu jaunu tekstu, ir vajadzīga jauna kopīga vienošanās.

Taču no tekstiem, kas palika ārpus kanona, mēs varam daudz ko mācīties. Šajos tekstos ir plašāks ieskats agrīnās kristietības mantojumā nekā Bībelē. Piemēram, mēs tulkojām Pētera evaņģēliju un Pētera apokalipsi, ka ir otrā gadsimta teksti un tie dod izpratni par to, kādi bija tā laika kristiešu priekšstati par elli. Pētera apokalipsē elle ir spilgti aprakstīta. Rakstītājs gandrīz vai izbaudījis šīs mocības. Grēciniekus ar galvu iemērks dubļos un mēslos, bet viņi kliegs, ka nav ticējuši, ka tur nokļūs. Šīs ainas rodas no tiem iespaidiem, kuras tā laika ticīgie redzēja sev apkārt tirgus laukumos, izpildot sodus utt. Arī Jaunās Derības tekstu autori iespaidojās no savas pieredzes un sava redzējuma. Paplašinot pētāmo tekstu loku, mēs labāk varam saprast Bībeles tekstus.

- Kāpēc bibliski konservatīvā pieeja nav tik izplatīta teoloģijas fakultātēs?

- Ir cilvēki, kas, izmantojot vēsturiski kritisko pieeju, stingri pieturas pie tradīcijām un ir konservatīvi. Konservatīvs uzreiz nenozīmē burtisku Bībeles interpretāciju. Grūtāk ir fundamentālistiskai pieejai, kura noraida jebkādu akadēmisku pieeju Bībeles tekstam, iedzīvoties akadēmiskā vidē. Dažkārt šādu pieeju redzam arī mūsu baznīcās, iespējams, arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinodē jautājumā par sieviešu ordināciju.

- Bija žurnālisti, kas aicināja Saeimu iejaukties un atcelt darba likumdošanā noteiktos izņēmumus, kas attiecas uz reliģiskām organizācijām. Vai Saeimai būtu jāiejaucas?

- Es nepiekrītu Sinodes lēmumam, bet domāju, ka Saeimai nav jāiejaucas reliģisko organizāciju iekšējās lietās. Valsts nedrīkst iejaukties reliģisko organizāciju ticības jautājumos vai uzspiest tām reliģiskiem uzskatiem neatbilstošas darba likumdošanas prasības.

- Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinode lēmumu pieņēma. Dumpis vienā Liepājas draudzē beidzās. Kas tālāk? Tas taču nebija viena cilvēka lēmums. Šādu lēmumu nevar atcelt vienā dienā.

- Ir jādzīvo tālāk. Ir jāsaprot, ka ātras izmaiņas vairāk nav iespējamas. Nekas briesmīgs jau nenotiks, baznīcas tāpēc uzreiz nepaliks nedz tukšākas, nedz pilnākas. Ar šādu aizliegumu Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca sadzīvo jau divdesmit gadus.

- Pirms šā gada balsojuma tas bija tikai viena cilvēka lēmums.

- Tas arī iespaidoja to, kāpēc baznīca lēma, kā nolēma. Manuprāt, Sinode pieņēma lēmumu, kas baznīcu vairāk attālina no sabiedrības. Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ir pietiekami daudz ticīgo, kurus tas uztrauc. Nav tā, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca būtu pilnīgi monolīta. Viena daļa ticīgo Sinodes lēmumam nepiekrīt. Es esmu luterāne. Mēs drīkstam teikt un runāt to, ko domājam. Tās ir mūsu tiesības. Mēs varam paust savu viedokli, ka mēs Sinodes lēmumu neuzskatām par pareizu un neuzskatām par taisnīgu. Mēs uzskatām, ka šis lēmums nenāks par labu baznīcas nākotnei. To mēs drīkstam teikt. Sāpīgākā daļa skar tās sievietes, kuras vada draudzes. Viņas ir sarežģītā situācijā. Viņas turpina darbu, bet viņām jāstrādā apstākļos, ka kolēģi nemitīgi aizrāda, ka viņas nav pareizajā vietā.

- Viena no jūsu tēmām bija senās Baltijas reliģijas. Par šo jautājumu tekstu vispār nav. Pamatā var balstīties tikai uz arheoloģiskiem atradumiem un ļoti retu kritisku aprakstu interpretācijām.

- Galvenais avots ir tautas dziesmas. Ir ļoti sarežģīti atšķetināt tautas dziesmu senākos slāņus. Es teiktu, ka senā latviešu reliģija vairāk nav rekonstruējama. Tieši tā. Datu ir parāk maz, tie ir koriģēti, pārprasti un nesaprotami. Var atrast upurēšanas vietas, atrast pēdas par to, kas tika upurēts, bet nevar atrast atbildi, kāpēc un kam par godu. Tā kā senā latviešu reliģija nav restaurējama, es visai skeptiski vērtēju mēģinājumus to atdzīvināt un dzīvot pēc senās reliģijas principiem.

- Latvijā ir ļaudis, kas aizraujas ar Austrumu reliģijām, lasa budisma tekstus, izlasa, ko Buda teica par sievietēm, par atbrīvošanos no ciešanām, nošķiršanos no pasaules utt. Kad šāds cilvēks nokļūst mūsdienu budisma templī, viņu šokēs ainas, ko viņš ieraudzīs. Lielākā daļa no tempļa apmeklētājiem ir sievietes, lama ap sevi sapulcina teju vai veselu harēmu (aina, ko redzēju Lhasas viesnīcā), sievietes - budistu mūki, kas būtu neiedomājami pirms divdesmit gadiem utt. Jūs šovasar Latvijas teologu delegācijas sastāvā apmeklējāt Tibetu. Vai varam runāt par budisma feminizāciju?

- Man, par to dzirdot, vai to redzot, jāvelk paralēles ar situāciju Latvijā. Arī pie mums notiek reliģijas feminizācija. Kas regulāri apmeklē dievnamus? Sievietes! Tas notiek gan luterāņu dievnamos, gan baznīcās, kas sievietes nekad nav ordinējušas. Latvijas lauku baznīcās vīriešus vispār vairāk neredz. Parasti kādas dzīves jomas feminizācija saistās ar šīs jomas marginalizāciju vīriešu sabiedrībā. Iespējams, ka budisma feminizācija Ķīnā ir saistīta ar ateistisko ideoloģiju. Reliģija ilgstoši tika izstumta no sabiedrības, un tāpēc notika feminizācija.

- Kādas ir svarīgākās atziņas par redzēto Tibetā?

- Šāds tāls ceļojums jau vispirms atklāj jaunu perspektīvu uz pasauli. Tā atklājas daudz plašāka nekā tuvplānā, lūkojoties uz sava reģiona jautājumiem. Eiropa ir tikai viena no šīs pasaules spēlētājiem.

Šādu iespaidu pastiprināja arī konference par Tibetas attīstību, kurā piedalījās ap 130 dalībnieku no vairāk nekā 30 valstīm - akadēmiķi un žurnālisti no visas pasaules. Tā bija vienreizēja iespēja būt sarunā ar zinošiem cilvēkiem no ārkārtīgi dažādām vidēm. Tur bija gan politilogi no Dienvidāfrikas, gan ekonomisti no Argentīnas, mediķi no Meksikas, grāmatu autori no Francijas un Luksemburgas un vēl daudzi citi. Mēs varam patiešām būt pateicīgi organizatoriem, kā arī Ķīnas vēstniecībai, ka Latviju pārstāvēja viena no lielākajām delegācijām.

Pati Tibeta pārsteidza ar reliģijas klātbūtni gandrīz ik uz soļa. Uz ielas bija redzami arī cilvēki, kas skaitīja mantras, lietoja lūgšanu dzirnaviņas, arī dodoties ikdienas gaitās. Sarunās ar gidiem varēja nojaust, ka budisms spēlē lielu lomu viņu dzīvēs. Šķiet, ka reliģija daudz plastiskāk pieder ikdienas dzīvei, nav parasts dalījums sakrālajā un profānajā dzīves daļā, kā tas ir Rietumos. Paši tempļi bija ļoti iespaidīgi gan arhitektūras ziņā, gan arī piedzīvojot reliģiskas prakses momentus.

Mums bija iespēja apmeklēt Džokanga templi. Apmeklējot templi, ticīgie skaita mantras. Monotoni, vienā torņkārtā, bet šī skaņa aicina un sauc līdzi arī vienkāršu tūristu.

- Teoloģijas fakultātē ir izsludināta papildu uzņemšana gan bakalauru, gan maģistru studiju programmās. Kurp pēc pabeigšanas var doties ar teologa diplomu?

- Teoloģijai, filozofijai, vēsturei un daudzām citām humanitārajām specialitātēm nav konkrētas šauras profesijas. Pie mums tiek sagatavoti cilvēki ar augstāko izglītību, kas var strādāt dažādās nozarēs. Varu minēt, ka, piemēram, vairākiem žurnālistiem ir teologa izglītība. Teoloģijas fakultāte nav vispirmām kārtām mācītāju sagatavošanas iestāde. Tomēr pie mums mācās arī jau draudzēs strādājoši mācītāji no dažādām konfesijām, kā arī ir baznīcas, kas lieto mūsu piedāvāto izglītību savu mācītāju sagatavošanai. Mūsu absolventi strādā arī par kapelāniem cietumā, slimnīcā.

- Kuri ir tie, kas izvēlas studēt teoloģiju?

- Tie ir cilvēki, kas ir iesaistīti kādā reliģiskā tradīcijā, kā arī tie, kurus reliģija interesē kā daļa no sabiedrības norisēm. Pie mums iestājas gan uzreiz pēc skolas beigšanas, gan cilvēki pat ar vairākiem augstskolu diplomiem. Maģistra studiju programmā daudzi iestājas brieduma gados, kad ir saprasts, ka ir nepieciešams kas vairāk par šauras profesijas izglītību. Šajā programmā ir iespējams uzsākt studijas arī bez teoloģijas bakalaura diploma. Šogad vēl ir iespēja pieteikties gan uz teoloģijas un reliģijpētniecības bakalaura un maģistra studiju programmām no 29. augusta līdz 2. septembrim.