Ēriks Stendzenieks: Ja nākat kā bēgļi, neprasiet mums noraut krustiņus

 
POLITKOREKTUMS IR ĻAUNUMS. Ēriks Stendzenieks: «Es domāju, ka politkorektums un bailes nosaukt lietas tajā vārdā, kā tās izskatās, ir lielāks infekciozs ļaunums nekā pateikt: ja jūs ierodaties pie mums kā bēgļi, tad nepieprasiet, lai mēs noraujam no kakla krustiņus» ©F64

Reklāmas speciālists, aģentūras !MOOZ dibinātājs un LADC (Latvian Art Directors Club) prezidents Ēriks Stendzenieks intervijā Neatkarīgajai vērtē mūsdienu komunikāciju. Viņš uzskata, ka laikā, kad apkārt visi stāv boksa cimdos, mūsu cīņas modelis ir – iekāpt boksa ringā ar vijoli rokās.

- Ja jūs aicinātu gādāt par efektīvu valsts līmeņa komunikāciju, ko jūs darītu?

- Komunikācija nepastāv bez runātāja. Var jau ielikt pa vidu starp prezidentu un TV ekrānu labu, spožu runu rakstītāju, bet, ja no tās personas nebliež, tad nebliež. Tā atvilktnīte, uz kuras rakstīts «Spožākās 21. gadsimta Latvijas politiķu runas», ir diezgan tukša. Līdzīgi ir ar Eiropu. Spēcīga komunikācija biežāk nāk no nevalstisku organizāciju vai korporāciju līderiem.

- Bet politiķim taču pat gudrība palaikam mazāk vērta nekā šarms. Kā saka arhitekts Uldis Pīlēns: arī sliktām idejām var būt labs menedžments. Arī ar bēdīgu saturu var panākt ciešamu saskari.

- Produktam - vai tas būtu siers, vai šampūns - ir tā labā īpašība, ka produkts ir mēms. Produkts var kaut ko paust caur iepakojumu, izcelsmi, ražotājiem, tehnoloģiju. Vai nu tas uzbur kaut kādu bērnības garšu mutē, vai liek tev sajusties veselīgākam, enerģiskākam, dzīvespriecīgākam…

Ar politiķiem ir tās ziepes, ka viņi neklusē. Viņi runā. Izgriezies ar iekšām uz āru, bet viņš atšķirībā no kurpes aiziet uz televīziju un tiešajā ēterā sarunā to, ko galu galā grib vai uz ko viņu izprovocē.. Šajā aspektā tu nevari personību noslēpt, nodalīt no komunikācijas. Tu kādu mirkli vari viņu aizmālēt, tu kādu brīdi vari nelaist viņu rauties pie mikrofona vai kādā brīdī iedzīt viņam galvā dažas frāzes, bet - kāds nu viņš ir, tāds nu viņš ir…

Apskatījos Mišelas Obamas runu un Melānijas Trampas uzrunu. Mani neinteresēja tik daudz pati runas kopēšana, cik atšķirība veidā, kā identiskas frāzes nāca laukā no tām divām sievietēm. Okeāns pret peļķi.

- Turpinot analoģiju par kurpēm… Ko pie politiķiem var iespēt kāds ateljē Politiķu remonts? Un no otras puses - vai mēs, sabiedrība, kā demokrātiskas politikas kurpnieki, kā tās pasūtītāji, lielā mērā neatbilstam vēstījumam, ko saņemam?

- Atbilstība vēl nav nekas labs. Ja mēs visi gribētu redzēt savas valsts, tās pārvaldes un kultūras modeļu galvgalī tādus pašus cilvēkus, kādi esam paši, tad mums nebūtu nevienas sporta komandas, mums nebūtu neviena laba mūziķa, neviena laba mākslinieka. Mums nebūtu vajadzības pēc izcilībām. Starp citu, arī tādas idejas virmo gaisā - personības ir novecojis koncepts.

Ja mēs izvēlētos līderus mākslā, kultūrā vai sportā pēc tiem kritērijiem, pēc kādiem daudzi izvēlas politiskos līderus, tad mēs operā tieši no ielas varētu salaist pusi cilvēku zālē, otru pusi - uz skatuves. Un lai viņi tur ņemas… Bez treniņa, talanta un spējām.

- Un komunikatori, teiksim, mediji, te neko nevar līdzēt?

- Man ir mediju, žurnālistu vidū ļoti nepopulāra pārliecība, ka neierobežota mediju brīvība, tīksmināšanās par savu varēšanu, nesodāmību, neaizskaramību ilgtermiņā dikti kaitē gan valstij, gan demokrātiskajam pasaules modelim kopumā. Kādreiz labi iecerētā sabiedrības sargsuņa loma (atklāt nekārtības, celt gaismā nelietības un varbūt veicināt ētikas, humānisma standartu celšanu kopumā) novedusi pie primitīvākā un vieglāk sasniedzamā rezultāta - uzrakt, izmest skandālu, iespert un bez analīzes ķerties pie nākamā.

Tieši tādā veidā 100 deputātu kandidātu nākamajā dienā pēc ievēlēšanas kļūst par 100 stulbeņiem, zagļiem, korumpantiem un kaitniekiem. Rezultāts, lai arī no žurnālista viedokļa, pareizs, ir tāds, ka normāli, talantīgi, enerģiski un gudri cilvēki politikai netuvojas. Politikā dodas tie, kas gatavi ciest sitienus un pazemojumus kāda cita labuma vārdā.

Pārmērīga savas valsts spārdīšana nevis stiprina, bet vājina nāciju. Tā noved pie zemas nacionālās pašcieņas, apātiskas, demotivētas sabiedrības, kas labāk nomainīs karogu pie mājas, nekā aizstāvēs to.

Protams - preses brīvībai muti neviens aizbāzt nevar un netaisās. Bet - daudz vieglāk ir izmest skandalozu ēsmu auditorijai un… tālāk vairs neko nedarīt. Nemeklēt risinājumus, labus piemērus, nesekot tam, kā situācija attīstās, un gādāt, lai tā neatkārtojas.

Beidzot, pēc diviem pasaules kariem, esam kļuvuši par salīdzinoši humānu, empātisku sabiedrību, kur cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība. Mēs esam apguvuši principu: nedari otram to, ko negribi saņemt pretī; esi līdzjūtīgs, iecietīgs, paškritisks, izpalīdzīgs, palīdzi vājākam, uzņem bēgļus, piestutē plecu tam, kam sliktāk… Bet ziepes ir tādas, ka vienīgais cīņas modelis, ko mēs šobrīd mākam, ir - iekāpt boksa ringā ar vijoli rokā.

Tā varētu darīt, ja Rietumu kultūra būtu vienīgā kultūra pasaulē. Bet divu un vairāku kultūru sadursmē, sadursmē ar agresīvākiem un mazāk tolerantiem sabiedrības modeļiem mēs neesam dzīvotspējīgi. Lai cik ar būtu humāni un jauki. Man ir tāda sajūta. Ļoti daudzās kultūrās - tepat, riņķī apkārt Eiropai - pieklājība tiek uztverta kā vājuma pazīme.

- Man gan vairāk kremt tas, ka mēs, mediji, nesamērīgi daudz pārtiekam no politiskās vides un tās ražotajām preses relīzēm. Tomēr - komunikācija nav vienvirziena kustība, un mums diendienā nav darīšana ar vārguļu bērnudārzu. Gan vēstītājam, gan adresātam, gan arī medijam ir jāzina, kā to vērtē.

- Te ir divas atvilktnītes. Jūsu pieminētā ir biznesa modeļa atvilktnīte. Kopš interneta laikmeta mediji ir ārkārtīgi sarežģīts naudas pelnīšanas veids. Līdz ar to mediji bieži vien ir atkarīgi no tām pašām preses relīzēm. Tie nespēj samaksāt korespondentam karstajā punktā, un tiem nākas pārpublicēt tvītus vai ierakstus sociālajos tīklos, dragāt ar iespējami mazām izmaksām citu rakstītus tekstus.

Bet saistībā ar sabiedrības informācijas lauka noplicināšanos mani visvairāk uztrauc preses kritiskie uzbrukumi pašai demokrātijai. Ļoti labi - politiķus vajag kritizēt, vajag kritizēt valsts pārvaldi, vajag uzrādīt vājos punktus utt. Bet, ja tu tikai kritizē un neko nepiedāvā vietā, tad mēs veidojam politisko vidi, kurā neviens negrib iet. Talantīgi, spējīgi, harismātiski cilvēki vairās no iešanas politikā, jo viņi vienkārši negrib katru dienu avīzē redzēt sev pievērstus, bieži vien nepamatoti kritiskus, uzbrūkošus tekstus. Iespējams, pārprasta mediju brīvība ir aplipinājusi arī politiku ar to netīrumu kārtu, kas apķēpā pilnīgi visus - no blēžiem līdz izcili godīgiem cilvēkiem, no stulbeņiem līdz ģēnijiem, no resniem līdz tieviem, no veciem līdz jauniem… Un, jo mazāk jēdzīgu, spējīgu, talantīgu cilvēku grib būt politikā, jo politiskā vide paliek sliktāka. Jo vairāk iemeslu to kritizēt, jo vairāk kļūdu un stulbu lēmumu tā pieļauj. Jo vairāk politikā nonāk savtīgu iemeslu vadīti cilvēki. Jo vājāka demokrātija, jo vājāks sociālais modelis.

Turklāt, kā teicu, esam tādu kultūru un valstu ielenkumā, kurās nav šāda mediju uzstādījuma - kritizēt savējos, lai svešie baidās. Eiropā tie aizsargmehānismi, lai demokrātija nepāraug kaut kādā ļaundabīgā audzējā, ir daudz vājāki nekā, teiksim, Amerikā. Reizēm ir sajūta, ka tie iziet no kontroles.

- Ko tad jūs iesakāt Latvijas medijiem?

- Labi, šis būs primitīvi. Un tomēr - celt žurnālistiem algas. Pirms ministriem es celtu algas žurnālistiem. Ir ļoti laba iespēja - Latvijas sabiedriskais medijs. Kamēr vidējā alga tirgū ir X, sabiedriskajā medijā tā varētu būt 2,5X. Un tad varbūt būtu lielāka konkurence, tad varbūt tur saskrietos ar pierēm kopā, savāktos visi tie, kas spēj un grib ne tikai atrakt un kritizēt, bet arī analizēt, ieteikt, norādīt virzienu, padarīt materiālu lasāmu un kvalitatīvu. Toni neuzdotu nikni žurnālisti, destruktīvas, niknas ziņas, apātiska sabiedrība, vāja un neaizsargāta valsts bez pašapziņas… Celiet žurnālistiem algas!

- Bet plašākā nozīmē nez vai tieši komunikācija nav tā joma, kura pagājušajā un šajā gadsimtā saņēmusi visvairāk pozitīvu dāvanu. Līdz ar veco ir jauna izpausmes telpa - globālais tīmeklis. Komunikācijas tēma tikusi niansēs apjēgta filozofijas līmenī (Pārsonss, Bodrijārs, Bubers, Gidenss… ). Taču pasaule lielā mērā izmanto jaunās iespējas, masu komunikācijas līdzekļus, lai translētu mēslus. Vai šobrīd valda negatīvā efektivitāte?

- Es teiktu, ka valda pašplūsma ar tieksmi uz negatīvismu. Tā ir slīpa virsma, kurā savā nodabā atstāts komunikācijas modelis ripinās skandālu, asiņu un lielākas lasāmības virzienā. Pūlis sastājas pie avārijas uz šosejas, nevis pie kāda, kam caura riepa.

Turklāt komunikāciju procesi ļoti labi padodas pētīšanai un traktātu rakstīšanai, bet nepadodas šo traktātu ietekmei vienā vai otrā virzienā. Tu vari aprakstīt kalnu, bet tas nenozīmē, ka tas paliks augstāks vai plakanāks, vai šķībāks, nekā ir.

- Bet tad man ir jautājums - ar ko jūs īsti nodarbojaties? Ja tieši komunikācija ļauj cilvēka sakarā secināt, ka personiskais devalvējas, ka otrs mums vajadzīgs tikai, lai viņu ietekmētu vai izmantotu,… Globālā līmenī - tas pats. Ja lietojam jēdzienus hibrīdkarš, informatīvais karš, vai tas nenozīmē, ka runa pamatā vairs nav par komunikāciju, bet par pseidokomunikāciju?

- Kamēr tu ar komunikāciju risini taktiskus uzdevumus - kā es nodzīvošu šo dienu, kāda man būs tirāža nedēļas beigās, kā mēs samazināsim ātruma pārkāpēju skaitu uz šosejas…, tikmēr tu neietekmē lielo komunikācijas modeli kā tādu. Hibrīdkara (komunikācija droši vien ir daļa no hibrīdkara) lēmumi tiek pieņemti kara istabās. Droši vien lielās, apaļās istabās, pilnās ar ekrāniem un ģenerāļiem.

Un, iespējams, lēmumam par to, ka komunikācijai jākļūst konstruktīvākai, nevis destruktīvākai, ir jānāk ne no ģenerāļiem. Jāsanāk kopā valstu līderiem un jālemj, ka destruktīva komunikācija vājina demokrātijas modeli kā tādu un pakļauj mūs milzīgiem globāliem draudiem. Tā ir neuzticība politiķiem, valstij, nākotnei, vērtībām, ilgtermiņā tā ir zemāka nacionālā pašapziņa, piederības savai valstij noniecināšana, savu vērtību noniecināšana… Un varbūt, ja nāk armija ar melniem karogiem, piepeši neviens vairs nav gatavs aizstāvēt savu valsti. Visi piekrīt noraut no kakla krustiņus, aprakt zemē Bībeles un sadedzināt savus nacionālos karogus.

- Bet, ja pretējā puse redz, ka tev nav vērtību un principu, kuri tev būtu dzīvības vērti, tad tas arī rada draudus, par kuriem jūs runājat.

- Mēs to varam redzēt lielos mērogos, politisko personību noplicinātībā (šobrīd Eiropas līderi drīzāk ir birokrāti bez sejas nekā harismātiskas personības). Un mēs to varam redzēt mazajā ģimenes modelī vai kaut kādās sīkās skolu tendencēs, apspriežot izmaiņas izglītības sistēmā. Jo cieņa pret skolotāju - tā vairs nav svarīga un nepieciešama. Skola vairs nav nekāds templis. Bērni tagad ir jāieinteresē, bērni ir jāizklaidē. Viņš atsper ar kāju klases durvis un paziņo: «izklaidējiet mani». Viņiem ir tiesības skolotāju kritizēt, viņiem ir tiesības necienīt vecākus cilvēkus. Mēs piedzimstam brīvi, mēs varam domāt un darīt, kā mēs gribam. Neviens mūs nedrīkst apspiest. Šīs frāzes izklausās labi, bet, audzinot savus trīs bērnus, es gluži labi zinu, kurā brīdī krūzītēm uz galda ir jāpalecas un kurā brīdī ar domino kauliņu jāiesviež pa pieri, lai saprastu, kurš istabā ir galvenais.

- Jūs pieminējāt melnos karogus. Kāpēc pat Eiropas telpā komunikāciju starp dažādām, pat it kā tuvām kultūrām nevar saukt par sekmīgu? Vai atkal iestājies kaut kāds demonizācijas laikmets?

- Es nezinu. Man liela problēma ir politkorektums. Lai pirmais sviež akmeni tas, kuram nekorelē, teiksim, terorists pašnāvnieks ar viņa ādas krāsu vai kultūru, kurā viņš audzis. Man korelē. Ja kādam nekorelē, lai viņš man paskaidro, kāpēc Latvijā ieslodzījumu vietās ir daudz vairāk ļaužu ar slāviskiem nekā latviešu uzvārdiem. Lai viņš man paskaidro, kāpēc Amerikā

70 vai 80 procentu nabadzīgo ir tumšādainie. Es zinu, ka tie nav politkorekti jautājumi. Es zinu, ka par tiem var nosodīt, par tiem var dabūt iekšās un, ja tu esi amatpersona, tevi var izmest no amata... Es redzu, ka sabiedrībā ir milzīgs daudzums tēmu, par kurām nedrīkst runāt. Citādi tev būs sūdi. Profesionāli, politiski vai reputācijas sūdi… Es nezinu, bet es jūtu, ka ir liels un pastāvīgi augošs tēmu daudzums, kuras briest un izpaužas traģiskos notikumos, bet kuras nedrīkst apspriest. Jo tas, iespējams, varētu aizskart kāda etnisko, reģionālo, kultūras piederību, tradīciju vai ticību… Es domāju, ka politkorektums un bailes nosaukt lietas tajā vārdā, kā tās izskatās, ir lielāks infekciozs ļaunums nekā pateikt: ja jūs ierodaties pie mums kā bēgļi, tad nepieprasiet, lai mēs noraujam no kakla krustiņus.

Ja es, apstākļu spiests, būtu emigrējis uz kādu islāma valsti, tad man nepietiktu drosmes teikt: staigājiet tagad visi atsegtām sejām un minisvārciņos, bet man, lūdzu, cūkgaļas kotleti. Manuprāt, problēma nav faktu uztverē, problēma ir asimetrijā. Mēs nedrīkstam to, ko drīkst viņi, bet viņiem ir atļauts tas, ko nedrīkstam mēs.

Vēl mani izbrīna fakts, cik naski mēs esam uz diskriminācijas atrašanu, ja runāts tiek par ādas krāsu, ticību vai seksuālo orientāciju, un cik neredzīgi esam tad, kad visus krievus pierakstām urlām vai visus, kas piesējuši Georga lentītes, valsts ienaidniekiem. Brīžiem esam varen jūtīgi pret globālām lietām, kas uz mums neattiecas, bet saistībā ar to, kas notiek pašu virtuvē, atļaujamies būt gan ksenofobi, gan rasisti.

- Iespējams, gan izvirtušo politkorektumu, gan vēlmi mērīt visus ar vienu mēru veicina arī tas, ka komunikācijā ne tikai pieklājība, bet arī gars, dvēsele nereti tiek turēti par vājuma pazīmi. Vai izpaužas kā čaula. Kā broša, nevis sirdslieta. Mēs to izrādām, bet nelietojam.

- Mēs to lietojam. Jautājums - cik daudz inerces dēļ, cik apzināti? Nekur jau tie cilvēki, kurus mēs saistījām ar dvēseli, garīgo, nav palikuši. Viņi ir. Un - vēl viens modernās posttehnoloģiju sabiedrības aspekts ir pašrealizācijas noniecināšana.

Strādājot komunikācijā, es diezgan daudz redzu sabiedriskās domas pētījumus par dažādām vecuma un sociālajām grupām. Līdz ar globālā tīmekļa, moderno tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē, ir izaugusi vesela paaudze, kura domā, ka ideālā pasaule varētu būt apaļa bumba, uz kuras katrā kvadrātkilometrā mīt noteikts skaits balto, melno, dzelteno cilvēku bez nacionalitātes, bez kaut kādas seksuālās orientācijas, bez kaut kādas īpašas ticības. Faktiski visai zemeslodei vajadzētu izskatīties vienmērīgi vienādai. Tā būtu ideālā pasaule. Šāds utopisks, vienkāršots modelis eksistē paaudzē līdz 20-22 gadiem. Ne tikai cilvēki neatšķiras viens no otra, bet pa lielam cilvēks neatšķiras arī no citām dzīvām būtnēm. Viss ir viss, un nekas nav nekas.

Tev īsti nav nekas jāsasniedz, tev īsti nav nekur jāstrādā, tev īsti nekur nav jāizsitas, tev ne par vienu nevienā aspektā, nevienā šķautnē nekādā veidā nav jāizrādās labākam. Neviens ne par vienu nav pārāks, neviens īpaši neizceļas, un, ja kāds ir drausmīgi resns, viņu nedrīkst pieminēt, jo viņš var sajusties slikti par to, ka ir tik resns. Nu, kā ir, tā ir, būs jau tāpat labi, es varbūt esmu indigo bērns un neesmu atradis savu vietu tāpēc, ka esmu pārāk sarežģīts un mani nesaprot. Tā teikt, neesmu radīts šai kapitālisma mašīnai. Viss ir labi tā, kā ir. Bet mana paaudze joprojām domā, ka ir svarīgi atstāt pēdas. Es tā domāju.