Uldis Pīlēns: Rītdiena būs ievērojami sarežģītāka

Arhitekts, uzņēmējs, UPB holdinga dibinātājs un optimists Uldis PĪLĒNS sarunājas ar Neatkarīgo par to, kā Latvijas un Eiropas potenciālam apgūt saullēkta sajūtu.

- Cēsīs, Lampā jūs piedalījāties diskusijā Eiropas noriets. Latvija vērtību krustcelēs. Kāds puisis jautāja: «Jūs runājat tikai par Eiropas norietu. Kad runāsim par Eiropas saullēktu?» Labs jauna cilvēka jautājums večiem. Vai ne?

- Mans skats ir vairāk optimistisks, bet - kritiski optimistisks.

- Vai mums ir saullēkta sajūta?

- Tā gan ir subjektīva lieta. Vienam ir, otram nav. Tas atkarīgs no iekšējās izjūtas. Un, kā sacīju Cēsīs - es nevienam negribu novēlēt to pazaudēt. Patlaban to diemžēl ietekmē bēgļu tēma, Brexit, pārmaiņas Turcijā, Krievijas sankciju tematika, IS terors un vienkārši spriegums un augošais populisms Eiropā. No visām pusēm pārforsētā reakcija, kas rada gan baiļu sajūtas, gan jaunus stresorus.

Brexit balsojums ir uzrādījis, ka Eiropas Savienības (ES) pārvaldes struktūra nav gatava tiešai demokrātijai. ES augstākā līmeņa menedžmenta reakcija uz neko vairāk kā tautas leģitīmu aptaujas balsojumu par savu, savas salas vietu kontinentālajā Eiropā ir radījusi gluži vai panisku situāciju.

- Es arī uzskatu, ka ES līderu izpausmes bija ES mērogam nepiedienīgas.

- Absolūti. Žana Kloda Junkera reakcija bija sadzīviskā mobinga līmenī.

Tomēr, ja skatāmies no saulainās puses, ES ir divdesmit astoņas valstis. Es vēlreiz saku - 28, es neizdalu Britāniju no ES. Tās (plus Šveice un Norvēģija) joprojām veido lielāko pasaules ekonomisko telpu. Es gribētu teikt - arī konkurētspējīgāko telpu, kura pat krīzes laikā uzrādīja lielāko kopproduktu. To vieno kristīgas vērtības. Niansētas ar lielāku vai mazāku multikulturālismu. Tajā ir integrēta sadarbība, augstākā pasaulē iespējamā saimnieciskā darba dalīšana, tā ar vērā ņemamiem panākumiem ir ceļā uz kopdzīvošanas modeli pēc Otrā pasaules kara (ES saimnieciskais modelis, NATO modelis, Šengenas bezrobežu līguma modelis...). ES ir vislielākais privātais sektors mazajā un vidējā uzņēmējdarbībā. Turklāt šajā telpā nav pretenziju uz impērisku formulu.

- Kāpēc tad diskusiju priekšplānā ir noriets un jūs uzsverat ES negatavību?

- Tāpēc, ka ES vadība līdz šim bijusi būvēta uz otrā plāna politiķu virzīšanu Eiropas nākotnes regulēšanai. Tiem nav bijis šai liela mēroga, sarežģītajai konstrukcijai nepieciešamo vizionārisma, diplomātijas un tālredzības prasmju.

Tas pats Latvijas politikā. Tās ir tādas kā kompromisa figūras, kurām jāaizstāv esošā status quo politiskais un saimnieciskais ietekmes modelis. Vai tas ir tas, ko šajā brīdī nācijai vajag visvairāk? Vai šie līderi spēj formulēt un virzīt tās prioritātes, kuras nepieciešamas, lai nācijas konkurētspēja nākotnē taptu veidota pēc absolūti labākā iespējamā scenārija? Es šaubos! Bet - tā ir realitāte. Arī ES.

Ar to es gribu teikt, ka šādiem sarežģītiem laikiem nepiemērots menedžments bieži vien nodara lielu kaitējumu labām idejām. Eiropas kopdzīvošanas kopumā labā ideja šobrīd ir saskārusies ar esošā menedžmenta spēju griestiem.

- Tātad - laikmetu grieži plus slikts menedžments?

- Jā, bet es negribētu to dramatizēt. Eiropas, līdzīgi kā ASV, ceļš uz kopā dzīvošanu ir garš un kļūdām bagāts. Sevišķi, ja ņemt vērā, ka Eiropas jaunāko laiku vēsture bijusi īpaši sarežģīta. Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, impēriju brukšana, mazo valstu veidošanās… Jebkura kļūda vai neveiksme ir papildu stresors, kas uzrāda sistēmas vājās vietas. Vai Briseles prioritātes patiešām ir aktuālas šī laika kopdzīvošanas idejai?

- Manuprāt, šis jautājums - kādam jābūt ES konstrukcijai atbilstošam, efektīvam ES pārvaldes modelim? - tika samērā vispusīgi iztirzāts tad, kad ES paplašinājās. Kāpēc tam nav augļu?

- Tāpēc, ka ES vadībā vairs nav tādu vizionāru, kurus mēs zinām no ES dibināšanas laikiem. Šobrīd tie ir tādi kā nacionālo valstu otrā plāna aktieri, kas rada idejas. Piemēram, es pieļauju, ka kopējā monetārā politika ir bijis paviršs politisks projekts. Dažādu valstu konkurētspēja neļauj vienai valūtai būt auglīgam lietum visām dalībvalstīm. Mēs redzam šīs asimetrijas, kas ļauj Vācijai atrauties konkurētspējā. Bet, ja skatāmies Eiropas dienvidus un Austrumeiropu, to attīstība bremzējas. Šādas asimetrijas, ja tās laikus nenovērst, var radīt lielas problēmas. Līdz pat ES kā organizācijas pastāvēšanai.

Bet - saistībā ar Eiropas kopdzīvošanas idejas telpu es esmu absolūts optimists. Tās vērtības mūs vairāk vieno nekā šķir - neatkarīgi no virsbūves formas, tās satura, menedžmenta attapības vai neattapības. Pat no daļējas Eiropas viduvējības. Jo kopdzīvošanas ideja civilizētā telpā (un šī ir viena no pasaules civilizētākajām telpām ar blīvu nāciju izvietojumu) nedrīkst būt tāda, kas pati sevi iznīcina.

- Tomēr jūs esat kritisks optimists. Jūs sakāt: Latvija iegāja Eiropā romantiskā laikā, bet gandrīz vai kā bēglis - bez apgaismības, bez biznesa gatavības, bez izglītības gatavības. Ja ar tā, vai tad nebija jau diezgan laika, lai šo gatavību iegūtu?

- Runa ir par sabiedrības mentālo gatavību vēsturiskām pārmaiņām un mācīšanās ātrumu. Nedomāju, ka neesam mācījušies. Lielās līnijās šie divdesmit un vairāk gadu ir radījuši ļoti lielas, arī daudzas pozitīvas izmaiņas. Nevar teikt, ka esam tie paši, kas sākumā startēja no nulles. Pie jebkura cita modeļa, pat pie pilnīgas, absolūtas neatkarības mēs - UPB nebūtu spējuši no maza arhitektu biroja izveidot holdingu ar integrētu struktūru, piedalīties starptautiskajā darba dalīšanā… Mēs nebūtu tie, kas esam šodien. Tas ir tas pats mazākais. Bet arī tas uzrāda mūsu cilvēku mentālo gatavību dalībai lielajā Eiropas kopdzīvošanas projektā.

- Es gan uzskatu, ka tādi kā jūs pagaidām vēl ir izņēmumi…

- Kāpēc tie ir izņēmumi? Latvijas sabiedrības lielākā daļa jūtas piederīga Eiropai un tās kultūrvērtībai. Bet, protams, viss vēl ne tuvu nav ideāli.

- Piemēram, kas?

- Esam daudz ko nokavējuši. Esam ļāvušies iegribām, sīkfeodālismam, primitīvam, naivam intervencionismam (ar to domāju gan naudas, gan varas intervencionismu). Esam atļāvušies neracionāli apieties ar mums pieejamiem resursiem un nepietiekami būvēt valsts kopējo konkurētspēju. Atsevišķas veiksmes uzrāda mūsu potenciālu būt daudz vairāk integrētiem šādā vidē ar pietiekami lielu pašcieņu, ar pietiekami lielu konkurētspēju… Tam ir milzīga nākotne.

Ja uzņēmuma menedžments, pieņemot lēmumus, rupji kļūdās, tad kļūda, zaudējumi ir ātri (ar atsevišķiem izņēmumiem) redzami bilancē un, iespējams, arī bankrota procedūrā. Ja kļūdu pieļauj menedžments politikā, tad tai ir ilgtermiņa efekts. Tā, iespējams, nav pat identificējama kā kļūda. Jo ir pietiekami labi iepakota un tikai vidējā termiņā atsaucas gan bilancē, gan rīcībspējā, gan nācijas psiholoģiskajā gatavībā kādiem nopietnākiem, sarežģītākiem uzdevumiem.

- Valsts nākotnes dokumentos, kur šādi uzdevumi nosaukti, kur tiem pielāgoti vārdi «strukturālas reformas», es diemžēl neredzu analītisko bāzi, kas pamatotu šo uzdevumu izpildes ceļu un iespējamību.

- Strukturālās reformas - tas bieži ir tikai ērts segvārds. Ar strukturālām reformām katrs saprot, ko viņš grib. Katrs ministrs uzskata, ka viņš ir strukturālo reformu nesējs. Kopējās ideoloģijas, kopējās vīzijas nav.

Protams, katrā likumdošanas aktā, valdības lēmumā varētu būt daudz vairāk ievērtēta analītiskā sadaļa. Labu politiku raksturo augsta, sabiedrību uzrunājoša emocionālā komponente un racionāli rīcības motīvi. Tieši šo abu komponenšu klātbūtne ir tas, kas ved vienu nāciju uz priekšu vairāk, citu mazāk.

Tostarp ES un arī Latvijas telpā redzam, ka politiķu funkcijas pēc būtības ir pārņēmusi ierēdniecība un tehnokrāti. Vizionārismu un pozitīvo emocionalitāti tur nevar saskatīt. Pozitīvo emocionalitāti tur nevar gribēt. Tā ir Eiropas problēma kopumā. Tā ir arī Latvijas problēma. Līderības profils.

- Tātad mūsu līderības profils ir rutīna?

- Jā. ES virsbūve faktiski ir atrāvusies no dalībvalsts vēlētāja spējas ietekmēt Briselē pieņemtos lēmumus.

Piemēram, Grieķija. Kā lai grieķu vēlētājs šobrīd skatās uz, teiksim, Briseles pozitīvo lomu nācijas un valsts attīstībā? No vairāk nekā 215 miljardiem eiro Grieķijas glābšanas programmas naudas tikai 9,7 miljardi nonāk Grieķijas budžetā. Pārējā nauda aiziet Grieķijas banku starptautisko kreditoru pārfinansēšanai uz Grieķijas parādsaistību paaugstināšanas rēķina. Kāda šeit var būt runa par Grieķijas konkurētspējas celšanu un politisko stabilitāti?

Briseles lēmumi lielā mērā tiek izmantoti, piemēram, Vācijas nodokļu maksātāju un Vācijas nacionālo interešu aizstāvības realizācijai. Nav brīnums, ka apiešanās ar Grieķiju zināmā mērā parādīja britiem šī koncepta neatbilstību viņu nacionālajām interesēm.

Es to, ar ko nodarbojas ES vadība, saucu par naivo intervencionismu. Tas rada arvien lielākas asimetrijas dabīgā sadzīvošanas formulā. Arvien lielāku nevajadzīgu spriegumu. Nevirza darba kārtībā jautājumus, kas Eiropas telpai ir svarīgi (kopējā aizsardzība, kopējā militārā struktūra, pārrobežu projekti - infrastruktūras, izglītības, sociālie…). Brisele iet vieglāko, primitīvāko ceļu, atvirzot šīs lietas nostāk, aktīvi nodarbojoties ar mazām tēmām, kā arī nevajadzīgi strauji paātrinot virzīšanos uz federālas Eiropas konceptu. Tas, protams, izsauc pretreakcijas. Pārdozētas zāles jebkurā organismā izsauc pretreakciju.

- Kādi ir nozīmīgākie stresori Latvijā, un kādai jābūt adekvātai reakcijai uz tiem?

- Es domāju, ka mūsu partiju koncepts ir neatbilstošs ideoloģiski orientētu Eiropas partiju konceptiem. Ideoloģiskās bāzes kropļošana nav tikai ikdiena, tā ir darba kārtība, kas satur pašreizējās reālpolitikas signālu jaunajām paaudzēm, jaunajiem politiķiem - būt šīs spēles sastāvdaļai un pastāvošās ētikas slieksnim. Pastāv sarunāšanas un sadalīšanas, pastāv sīkfeodāls kopējās kases pārdalīšanas koncepts. Nevis valsts virzība uz daudz augstāka līmeņa uzdevumiem.

- Tātad atkal, kā pamanījuši klasiķi, zivs maitājas no galvas. Lai gan… Demokrātijā tiek uzsvērts, ka galva ir pilsoniskā sabiedrība…

- Protams, tas ir sociālās uzvedības modelis, tas pielāgojas… Kāpēc gan lai normāls vidusmēra pilsonis, redzot šo savu priekšstāvju uzvedību, domātu, ka tas nav tas līmenis, kas šodien tiek atzīts par labu? Cita mums nav. Un tas automātiski virza šo valsti nedaudz citā ceļā nekā tas, kur vizionāri ir varas sastāvdaļa.

Piemēram, es pieļauju, ka Igaunijas valsts pirmā, neatkarības atjaunošanas laika prezidenta Lennarta Meri intelektuālais mantojums vēl nav pilnībā noēsts. Tas strādā un vairākās tēmās ir ļāvis Igaunijai izvirzīties priekšā mūsu domāšanas modelim. Paralēli tas atstāj iespaidu arī uz intelektuālā potenciāla, uzdevumu un valsts vīzijas sapratnes ziņā daudz savādākas valsts birokrātijas veidošanu.

Bet - nekas nav zaudēts. Es skatos uz Latvijas nākotni pietiekami optimistiski arī tāpēc, ka jaunie spēles nosacījumi (ģeopolitiskās pārmaiņas, sociālo struktūru pārmaiņas, tehnoloģiskās pārmaiņas, pārapadzīvotība, pasaules migrācijas tēma…) Eiropas telpā uzliek vienādi sarežģītus uzdevumus pilnīgi visiem. Arī mums Latvijā. Pārmaiņu laiki ir iespēja savas pozīcijas būtiski uzlabot. Taču tas atkal prasa modernāku, laikam atbilstošāku menedžmentu.

- Jūs sakāt - esam milzīgu pārmaiņu priekšā. Bet tad taču būtu nepieciešama kāda mobilizēšanās?

- Lai sajustu pārmaiņas kā mobilizāciju, ir jābūt pašdisciplīnai, pašiedvesmai. Kāpt pret kalnu ir daudz grūtāk nekā braukt no tā lejā. Protams, lielākā daļa sabiedrības jūt šīs pārmaiņas gaisā. Nevar nejust… Jo īsā laikā ir aizbraukuši vairāk par 200 000 cilvēku. Latvijas modelī mēs simboliski redzam mums piedāvāto divu ātrumu Eiropu. Rīga un reģioni.

- Tad jājautā - vai mūsu politika ir adekvāta šīm pārmaiņām?

- Mēs nevaram saimniekot Latvijā tā, kā deviņdesmito gadu sākumā. Šobrīd Latvijā ir ievērojami mazāk resursu, es domāju - cilvēcisko resursu. Ir pilnīgi cits globalizācijas nospiedums uz Latvijas tautsaimniecību, sociālajām struktūrām un demogrāfiju. Vajadzīgs cits pārvaldes modelis, kas ļauj ar mazākiem resursiem operatīvāk darīt kopējās lietas, daudz precīzāk izvietot jebkuru no investīcijām. Mēs nedrīkstam vairs atslābināties. Mēs esam pakļauti globālajai konkurences cīņai. Tas nozīmē, ka mums jāpieaug savā šī laika izpratnē. Protams, vispirms jāpieaug nācijas līderiem. Rītdiena būs ievērojami sarežģītāka. Un, ja nācijai nav uz modernu nākotni orientēts menedžments, tad ar vecām metodēm mēs, protams, atpaliksim.

- Kas mums ir ne vien vēlams, bet optimāli iespējams?

- Šobrīd man personīgi liekas, ka visvājākais punkts mums ir emocionālais stāvoklis, valsts nākotnes, savas vietas redzējums Eiropas telpā.

No šī viedokļa Latvijai būtu jāizskata visi iespējamie scenāriji. To skaitā - uzspiestais federalizācijas ātruma scenārijs, kas noteikti būs Briseles koncepts. Mums jāliek uz svaru kausiem arī iespējamās ģeopolitiskās izmaiņas. Turcijas iekšpolitika ir viens no pirmajiem signāliem šādām izmaiņām. Ja Lielbritānija patiešām attālināsies no kontinentālās Eiropas, kādas sekas, nianses tas atstās? Un kāda ir mūsu loma šajā modelī? Bet, ja spēcīgās ES valstis turpinās izmantot ES kopprojektu sava potenciāla palielināšanai uz citu rēķina - tad tas nav simetrisks ES attīstības projekts.

Tie visi ir jautājumi, kuri prasa prāta darbināšanu, visu variantu izvērtēšanu.

Bet - es nekādā ziņā neapšaubītu mūsu nepieciešamību būt Eiropas kopprojektā. Tas ir lielākais, civilizētākais pasaules kopprojekts. Es redzu tam pietiekami labu nākotni. Es redzu nepieciešamību ES jeb Eiropas telpai kopumā. Atrodoties centrbēdzes perifērijā, neitralitāte ir ļoti romantisks jēdziens. Es esmu romantiķis, un nācijai ir vajadzīgs arī romantisms. Bet es gribu arī to racionalitātes graudu, kas ļauj situāciju vērtēt ne tikai romantisma plaknē, bet arī intelektuālā, ģeogrāfiskā koordinātu sistēmā, politiskā un saimnieciskā koordinātu sistēmā. Turklāt mums jādomā ne tikai ekonomikas, bet arī savas vietas pasaulē, savas ietekmes palielināšanas kategorijās. Mums, kā jebkurai mazai nācijai, ir jāstrādā saskaņā ar pēc iespējas racionālāko modeli. Mēs neizmainīsim pasaules virzību, bet mēs varam darīt maksimāli labāko darbu, lai šai teritorijai, lai mūsu sabiedrībai panāktu jebkuram nākotnes scenārijam iespējami labāko sagatavotības pakāpi un rīcības līmeni.