Lai gan pēdējo divdesmit gadu laikā ugunsgrēkos bojā gājušo cilvēku skaits Latvijā ir samazinājies pat 3 reizes, kopējais ugunsgrēku skaits ir audzis, un ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Galvenie sliktās ugunsdrošības situācijas cēloņi ir gan būtiskas nepilnības valsts likumdošanas aktos un nepārdomāta rīcībpolitika, gan ierobežotie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta resursi - uzskata Inspecta Latvia ugunsdrošības nodaļas tehniskais vadītājs, vadošais eksperts un ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženieris Aleksandrs Babra.
Lielākajā daļā ēku Latvijā, tostarp valsts institūcijās, ugunsdrošības prasības netiek ievērotas vai tiek ievērotas tikai daļēji - liecina Valsts kontroles veiktās valstī īstenoto ugunsdrošības pasākumu revīzijas dati. “Šāda situācija vērojama ne vien ēkās, kas celtas pirms vairākiem gadu desmitiem un kurām ir novecojusi elektroinstalācija vai dūmvadi, bet arī nupat projektētos objektos. Nepārdomātie likumdošanas akti, piemēram, pašlaik bez grūtībām ļauj uzbūvēt vienstāvīgu tirdzniecības centru 20 000 kvadrātmetru platībā, praktiski neīstenojot teju nevienu ugunsaizsardzības pasākumu. Šāda tipa un lieluma ēkai faktiskais ugunsdrošības līmenis ir tuvu nullei, jo tajā nepieciešams ierīkot vien ugunsdzēsības signalizāciju, kas ziņo jau par esošu ugunsgrēku vai piedūmojumu. Šo zinot, kļūst skaidrs, ka nav ilgi jāgaida līdz notiks jauna traģēdija,” situāciju raksturo ugunsdrošības eksperts.
Kā norāda Aleksandrs Babra, šobrīd valstiskā līmenī galvenokārt uzmanība tiek veltīta ugunsdzēsībai un aktivitātēm, kas ugunsgrēka gadījumā samazinātu tā radītos postījumus, nevis ugunsdrošības pasākumiem, kas palīdzētu novērst ugunsgrēku rašanās risku. “Visā pasaulē ugunsdrošība ir atsevišķa sfēra, kurā strādā speciālisti, inženieri ar atbilstošu izglītību un kompetenci, savukārt Latvijā šie pienākumi tiek uzticēti citu nozaru ekspertiem. Piemēram, pašlaik būvniecības likums paredz, ka būvprojekta ugunsdrošības pasākumu pārskatu, kas nosaka īstenojamos ugunsdrošības risinājumus un pasākumus, lai nodrošinātu būvobjekta ugunsaizsardzību, izstrādā arhitekts vai būvkonstruktors. Cik zinu, šajā jomā Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā šis uzdevums nav uzticēts ugunsdrošības speciālistiem,” neizpratni par pretrunām likumdošanā pauž ugunsdrošības eksperts.
Viņaprāt, pārsteidzoša ir arī būvniecības nozari uzraugošo institūciju nostāja - labi apzinoties, ka ugunsdrošības pasākumu pārskatus patiesībā tik un tā izstrādā ugunsdrošības speciālisti, bet arhitekts vai būvkonstruktors tos tikai paraksta. Tādejādi būvspeciālistiem, kuri labi nepārzina ugunsdrošības jomu, ir jāuzņemas atbildība par šo būvprojekta sadaļu, kuru viņš pats nav izstrādājis.
Vērtējot pašreizējo ugunsdrošības uzraudzības sistēmu Latvijā, Aleksandrs Babra ir kritisks, norādot, ka tā ir nepārdomāta un tādēļ mazefektīva. “Visbiežāk ugunsgrēki notiek objektos dzīvojamā sektorā, kur arī bojā iet lielākā daļa cilvēku. Tajā pašā laikā likumdošana nosaka, ka VUGD ugunsdrošības uzraudzību, kā arī būvniecības procesā un ēkas nodošanā ekspluatācijā piedalās vien III. grupas ēkās (5. stāvi un vairāk; publiskā ēka 100 cilvēki un vairāk un tml.), atstājot privātmāju ugunsdrošību ēkās katra īpašnieka ziņā. Turpretī tepat kaimiņos - Lietuvā - likums nosaka, ka VUGD inspektori izvērtē būvprojektus un pieņem ekspluatācijā arī privātmājas, būtiski samazinot ugunsdrošības pārkāpumus dzīvojamā sektorā,” salīdzina Inspecta Latvia ugunsdrošības nodaļas tehniskais vadītājs.
Arī VUGD kapacitāte un pilnvaras, pēc eksperta domām, ir nepietiekamas. “Veicot pārbaudi ēkā, kas neatbilst ugunsdrošības prasībām, atbilstoši tiesību aktiem VUGD ir tehniski grūti uzlikt par pienākumu pārbūvēt objektu, lai, piemēram, tiktu izbūvēti evakuācijas ceļi. Tāpat pēdējos gados krietni samazināts ugunsdrošības uzraudzības inspektoru skaits, piemēram, Rīgā no 55 uz 15, savukārt to darbu apjoms audzis pat vairākkārt, ietekmējot uzraudzības pasākumu kvalitāti. Šāda vieglprātīga rīcībpolitika viennozīmīgi neuzlabo kopējo ugunsdrošības situāciju valstī,” bažas pauž Aleksandrs Babra.
Viņš arī norāda, ka Valsts kontroles revīzijas ziņojumā vairākkārt izskanējuši pārmetumi VUGD par nepietiekošu līdzdalību būvniecības procesā un ēku ugunsdrošības uzraudzību, kas nav pamatoti. “Vērtējot ugunsdrošību valstī, atbildību par esošo situāciju nedrīkst uzvelt vienai institūcijai. Jāatceras, ka VUGD neizstrādā ugunsdrošības rīcībpolitiku, bet gan tikai to īsteno. Efektīvai rīcībpolitikai būtiska ir ne tikai atbilstoša likumiskā bāze, bet arī finanšu resursi. Ugunsdrošības jomai ilgstoši tiek atvēlēts neliels budžets, salīdzinot, piemēram, ar ceļu satiksmes drošības vai darba aizsardzības projektu finansējumu. Kā gan var VUGD kaut ko pārmest?”
Lai uzlabotu kopējo ugunsdrošības situāciju Latvijā, eksperts iesaka krasi mainīt valsts kopējo skatījumu uz šo jautājumu. “Ugunsgrēki valsts ekonomikai rada ne tikai materiālus zaudējumus, bet arī apdraud tās pamatelementu - iedzīvotāju dzīvību un veselību, tādēļ ugunsdrošība ir īpaši būtiska arī valsts drošībai, un tā ir uzskatāma par vienu no prioritātēm. Lai uzlabotu esošo situāciju Latvijā, būtu nepieciešams rūpīgi pārskatīt un veikt pārdomātas izmaiņas saistošajā likumdošanas aktos. Citu valstu pieredze rāda, ka nozares kontroli var uzticēt sertificētām institūcijām, kas veic ēku atbilstības novērtējumus. Vēl viens labs instruments nozares sakārtošanai apdrošinātāju iesaistīšana, kuri nosaka savas ugunsdrošības prasības ēkām. Tāpat jomas sakārtošanā var iesaistīt pašvaldības, piešķirot tām lielākas pilnvaras. Šie ir tikai daži no instrumentiem, ar kuru palīdzību varētu palielināt ēku ugunsdrošību Latvijā, nekas jauns nav jāizdomā,” secina Aleksandrs Babra.