DISKUSIJA: Mēs izvēlējāmies Latviju. Tā bija laimīgu cilvēku izvēle

Izdzirdēju organizācijas nosaukumu Jaunie latvieši. Gribējās uzzināt, kas tie tādi. Ar Saeimas deputāta Igora Pimenova atbalstu atradu psiholoģi, kouču Mariju Šumihinu, socioloģi, biedrības Radošās idejas biedri Irinu Krilovu, uzņēmēju, personāla atlases un vērtēšanas ekspertu Pāvelu Pereverzevu. Viņi visi ir iegādājušies uzturēšanās atļaujas un kopā ar sev līdzīgiem nodibinājuši biedrību Jaunie Latvijas ļaudis (Новые латвийцы, Jaunie latvieši, viņuprāt, ir aplams tulkojums ).

Uzdevu viņiem vienkāršus jautājumus - kāpēc viņi ir šeit un ko viņi var dot Latvijai. Subjektīvi man šie konkrētie cilvēki patīk daudz labāk nekā tie latvieši un arī vietējie krievi, kuri droši vien anonīmi vaikstīsies viņiem nopakaļ.

- Šodienas kopainā jūs viegli pieņemt par vispārējās imigrantu (arī latviešu) plūsmas daļu. Kas noteica jūsu pārcelšanos uz Latviju?

Marija Šumihina: - Nav noslēpums, ka Krievijā rit destruktīvi procesi. Mēs negribējām tajos piedalīties. Daudzi no tiem, kuri pārcēlās, veica izvēli par labu caurspīdīgākai, demokrātiskākai attieksmei. Tas ir viens faktors.

Otrs - mums ļoti iepatikās valsts. Faktiski visiem bija citas izvēles iespējas. Mēs izvēlējāmies Latviju.

Irina Krilova: - Mēs visi esam no Maskavas. Tā ir milzīga megapole, kurai ir priekšrocības, taču - vienlaikus - arī trūkumi. Tie top īpaši jūtami tad, kad piedzimst bērni. Tad, kad viņi piedzima, komfortablas vides, tīra gaisa, labu produktu problēmas kļuva mums īpaši asas. Mēs apzināti nolēmām mainīt vidi un, kā šīs izšķiršanās sekas, arī dzīvesveidu. Četros gados, kopš esam šeit, ne reizi neesam to nožēlojuši.

Pāvels Pereverzevs: - Man liekas, ka tie cilvēki, kuri (arī no Latvijas) dodas uz Eiropu, aizbrauc pamatā tāpēc, ka tur vairāk maksā. Proti - ekonomisku iemeslu dēļ. Taču man ir skaidra sajūta, ka to cilvēku pamatmasa, kuri ierodas Latvijā no Krievijas, to dara mazākā mērā ekonomisku, bet daudz lielākā mērā politisku vai, drīzāk, sociālu iemeslu dēļ. Turklāt atbraukušo vairākumam vispār nav nekāda sakara ar politiku.

Toties Krievijā politika ietekmē sociālo sfēru. Mana ģimene pārcēlās uz Latviju vēl pirms Krimas un Ukrainas notikumiem. Pirms visa, ko vien var aizliegt, aizliegšanai veltīto mūsdienu Krievijas likumu (ieskaitot «Jarovojas paketi») pieņemšanas. Mēs netaisījāmies emigrēt. Mums šeit ir draugi, mēs braucām ciemos. Taču, kad piedzima meita, radās divi galvenie pārcelšanās iemesli.

Pirmais - iespēja negūt «pionieru» izglītību (es negribu, lai mans bērns bērnudārzā mācās dzejoļus par Putinu vai Vienoto Krieviju). Otrs - drošība. Man viena no sociālpolitiskajām problēmām, kuru es Krievijā jūtu uz savas ādas, ir - rīcībspējīgas tiesu sistēmas neesamība. Patlaban tiesu sistēma arvien biežāk pilda administrāciju, gubernatoru, ierēdņu norādes. Taču - ja tiesu sistēma nedarbojas, daudz kas kļūst par nopietnu problēmu. Un nebūt ne pēdējā vietā starp tām ir tavu bērnu fiziskā drošība.

Gadu vecā meitiņa kļuva par nopietnu stimulu doties turp, kur ievēro likumus, kur demokrātiskie principi, lai arī tie nekur nav ideāli, tomēr darbojas.

- Kā jūs dzīvojāt Maskavā, kāds bija jūsu statuss?

M.Š.: - Droši vien mazliet augstāks par vidējo.

- Jūs iegādājāties uzturēšanās atļaujas pirms dažiem gadiem. Kā jums šeit dzīvojas, kādas ir jūsu attiecības ar varu? Tā, šķiet, grasās sarežģīt jūsu dzīvi…

M.Š.: - Ne mūsējo… Likuma grozījumi diemžēl skars tos, kuri nekustamo īpašumu šeit iegādājās pēc 2014. gada. Ja vien viņi nesaņems pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, viņiem nāksies maksāt (tiem, kuri nopirka nekustamo īpašumu agrāk, ir tam vairāk laika). Lai gan pirmā grozījumu redakcija bija ļoti nelabvēlīgs žests mums visiem. Jo attiecības, kas saistās ar investīcijām, ir attiecības, kuras pirmām kārtām balstās uzticībā. Turklāt izrādījās, ka tehnisku iemeslu dēļ pēc uzturēšanās atļauju piecu gadu termiņa beigām saņemt pastāvīgo uzturēšanās atļauju uzreiz nav iespējams. Pat ja esi nokārtojis pārbaudījumu latviešu valodā. Taču pēc tam, kad grozījumu apspriešanas gaitā mūsu intereses tika ņemtas vērā un tehniskie sarežģījumi minimizēti, uzticība bija atjaunota.

No Krievijas atbraukušajiem tas, ka ierēdnis var būt pretimnākošs un sacīt: jā, tūlīt pamēģināsim to kopā atrisināt… šķiet kaut kas neiespējams. Latvijā no varas struktūrām pamatā esam pieredzējuši ļoti cilvēcīgu attieksmi. Mums tam ir milzīga nozīme.

Iekārtojušies esam labi. Bērni ir ļoti apmierināti. Mana sešpadsmitgadīgā meita ar patosu rakstīja, ka pārcelšanās uz Latviju - tas ir labākais lēmums viņas dzīvē. Un es viņu saprotu. Maskavā viņa mācījās ļoti labā skolā. Taču no psiholoģiskās drošības puses Latvijā mijiedarbība ir daudz labāka. Te meita mācījās Purvciema ģimnāzijā un bija ļoti apmierināta. Tagad viņa pāriet uz latviešu skolu. Skatīsimies, kā ritēs viņas adaptācijas process tur.

I.K.: - Mums arī dzīvojas labi. Pirmkārt, tas nebija spontāns lēmums. Pirms pārcelties, mēs iepazināmies ar Latviju. Centāmies uzzināt maksimumu gan par uzturēšanās atļauju programmu, gan par tiem birokrātiskajiem momentiem, kurus varētu nākties sastapt. Patīkami, ka mēs saņēmām to, kam gatavojāmies. Nepatīkamu pārsteigumu nebija. Cūcību arī. Kā noteikts, tā arī notika. Saskarsmes ar ierēdņiem bija daudz, taču viss bija skaidri, lietišķi, saskaņā ar procedūru. Konstruktīvi.

P.P.: - Principā mums izdevās iekārtoties arī Maskavā. Es Piemaskavā uzcēlu māju. Lūk, piemērs - elektrības pieslēgšanas organizācija man aizņēma vairāk nekā gadu. Tiešām - tas, ka ierēdņi palīdz pilsoņiem, mūsdienu Krievijas ļaudīm šķiet kaut kas prātam neaptverams.

Latvijā birokrātiskajām formalitātēm man bija nepieciešams daudzkārt mazāks laiks, bet elektrības pieslēguma nokārtošanai - dažas dienas. Sacīsim tā - lietišķā birokrātisma process savas mājas celtniecībā te bija nesalīdzināmi vieglāks, nesalīdzināmi vienkāršāks un, es teiktu, jūtami patīkamāks nekā Krievijā. Es to saku, ņemot vērā savu lielo saskares pieredzi ar ierēdņiem abās valstīs. Turklāt - pagaidām es vēl slikti zinu latviešu valodu. Visa mana ģimene ir nolikusi A2 kategoriju un turpina mācīties. Es blīvā darba grafika un braucienu dēļ šajā ziņā no viņiem mazliet atpalieku. Taču, neraugoties uz to, kārtojot visas mūsu pārcelšanās, iekārtošanās lietas un tā tālāk, mēs ne reizi nesaskārāmies ar zemisku vai diskomfortablu attieksmi.

- Mums te kādu brīdi, sevišķi varas aprindās, bija populārs vārds «integrācija». Cik dziļi (un vai pēc būtības) jūs grasāties integrēties Latvijas vidē?

I.K.: - Mērķis un iespēja integrēties pastāvēja jau sākotnēji. Mums šeit bija veci draugi, mēs ieguvām jaunus draugus gan latviešu, gan krievu vidē. Dabiski - ir jāzina tās valsts valoda, kurā tu dzīvo. Par laimi, ir daudz iespēju to apgūt. Es mācījos ārzemniekiem domātos kursos. Tur apguvām ne tikai valodu, bet iepazinām arī kultūru. Tas ir ļoti svarīgi, jo valoda nepastāv atrauti no visa pārējā. Šobrīd esmu latviešu biedrības Radošās idejas biedre. Biedrība nodarbojas ar dažādiem kultūras projektiem. Tostarp divi bijuši veltīti integrācijai. Ceru, ka būs trešais.

- Es tā pajautāju arī tāpēc, ka dažkārt mūsu politiķu uzvedība ir noskaņojusi cilvēkus vien formālai valodas zināšanai un pat devusi integrācijai pretēju efektu…

I.K.: - Jūs pareizi sakāt par valodu. To var apgūt tikai kā instrumentu. Taču tad tā nebūs integrācija. Ir ļoti svarīgi, vai tiem, kuri integrē, un tiem, kuri integrējas, bez valodas apgūšanas ir vēl kas kopīgs (braucieni, semināri, radošas tikšanās…). Man šajā ziņā ļoti paveicās. Lieliskā pasniedzēja Vizma Zvaigzne ne tikai skaidroja mums latviešu valodas gramatiku, bet veica arī nelielus filozofiskus ekskursus vēsturē, lai mēs uztvertu kopainu. Brīnišķīgā Anita Kairiša vadīja nodarbības, kuru laikā iepazīstināja mūs ar tautas daiļradi. Tas likās interesanti pat manam pusauga dēlam. Mēs devāmies braucienos pa Latviju, kuros baudījām gan dabas skaistumu, gan latviešu dziesmas un dejas, gan redzējām, kā cilvēki dzīvo. Mēs nebijām pasīvi, mēs tikām aktīvi iesaistīti darbībā. Mums bija viegli atrast kopīgu valodu. Jo vairāk tāpēc, ka mūsu kultūras ir tuvas. Bet cilvēki - tas ir pats galvenais. Ja tu satiec cilvēkus, kuri mīl savu kultūru un valodu, kuri gatavi ar tevi šajā mīlestībā dalīties, tad ir neiespējami neiejusties viņos un neiemīlēt. Tas ir pats labākais integrācijas ceļš.

- Ko jūs varat dot Latvijai?

M.Š.: - Ziniet, es domāju, ka no Latvijas tiek aizskalota vissvarīgākā sabiedrības daļa. Profesionāļi dodas projām tāpēc, ka ir pieprasīti. Bet arī mēs, praktiski visi, kas pārcēlās uz Latviju, ne jau tāpat vien tikām augstāk par vidusslāni. Tas tā notika, pateicoties mūsu profesionālajām iemaņām, mūsu izglītībai. Mums ir savs cilvēkkapitāls. Man šķiet, ka šāda Latvijai lojālu profesionāļu grupa var šeit noderēt.

Piemēram, viens no projektiem, ar kuriem mēs nodarbojamies, ir tieši saistīts ar cilvēkkapitāla aizskalošanu, ar depresīvo noskaņu samazināšanu reģionos. Es domāju, ka reģionu pilsētas būs ieinteresētas ne hierarhisku, bet horizontālu savienību, asociāciju radīšanā. Lai pretotos šīm noskaņām, lai veidotu nākotnes ainu, attīstības gaitu…

Mums ir mājvieta, mums ir līdzekļi. Mēs neesam tie, kuri te aizņemti ar izdzīvošanu. Tāpēc mēs spējam daudz dot. Kā volontieri. Man tas liekas svarīgs faktors.

I.K.: - Es pilnīgi piekrītu Marijai. Piemetināšu vien, ka Latvijā ierodas demogrāfiskā ziņā kvalitatīvi iedzīvotāji, kuri ved šurp savus bērnus, kuri ir ieinteresēti stabilas, plaukstošas Latvijas pastāvēšanā. Protams, viņi ir gatavi ieguldīt tajā savus cilvēkresursus. Šobrīd tie ir viņu galvenais kapitāls.

P.P.: - Tad, kad tu saproti, ka tava ģimene ir pabarota (neatkarīgi no tā, vai tu esi darba ņēmējs, vai tev ir savs bizness), tev gribas, lai tam, ko tu dari, būtu kaut kāda nozīme, būtu jēga.

Tie, kuri šeit ieradās uzturēšanās atļauju programmas ietvaros, ieradās, lai radītu. Nevis lai sapelnītu šeit visu iespējamo naudu un nosmeltu šeit visu iespējamo krējumu… Šim nolūkam Krievija ir vairāk piemērota. Tur ir vairāk problēmu, tātad - vairāk iespēju šādam biznesam. Bet Latvijā ir iespējams veidot biznesu, kurš dod labumu gan sabiedrībai, gan valstij, gan infrastruktūrai.

Mūsu biedrībai ir pilnīgi skaidri, saprotami, konkrēti projekti. Biedrības biedri dalās savās zināšanās, organizē bezmaksas tikšanās, seminārus. Mūsu Maskavā dažādās jomās gūtā nopietnā darījumu pieredze ļauj mums veikt jaunatklājumus gan tehnikā, gan mārketingā. Ar tiem mēs gribētu dalīties.

- Kam jums organizācija, un kāpēc tai tāds nosaukums?

M.Š.: - Mums bija vajadzīga oficiāla pārstāvība, kura spētu uzturēt dialogu ar varas orgāniem. Kaut vai sociālo projektu saskaņošanas līmenī. Bet nosaukums tāds tāpēc, ka šeit ir visai stereotips priekšstats par atbraukušajiem krieviem. Kas tie par cilvēkiem - sabraukuši te tāpēc, ka tur sazagušies u. tml.

P.P.: - Drošības policija taču pārbaudīja, kas mēs esam, no kurienes mums nauda utt.

M.Š.: - Proti - ir ļoti svarīgi, lai par mums nespriež saskaņā ar šiem stereotipiem. Mēs neesam tie, kam visa pasaule kabatā un kas atbraukuši aplaupīt nabaga Latviju. Organizācijas nosaukums - tas ir cieņas apliecinājums. Ja tu kaut kur ierodies, tad tev ir jāciena šīs vietas vērtības.

I.K.: - Nosaukums apliecina to, ka mēs orientējamies uz piederību Latvijai. Mēs esam Latvijas ļaudis.

P.P.: - Kāpēc mēs uzsveram to, ka esam jaunie Latvijas ļaudis, bet ne latvieši? Tāpēc, ka mēs nepūlamies izlikties latvieši ne nacionālās piederības ziņā, ne būtībā. Cita lieta, ka mēs ar patiku apgūstam latviešu kultūru, un tā mums iet pie sirds. Bet mēs negribam izlikties par tiem, kas neesam. Krievu valodā mēs allaž koriģējam nosaukumu uz Новые латвийцы.

- Jūs esat Latvijā diezgan ilgi, lai redzētu, ka politika šeit jūtami šķeļas pēc nacionālās piederības. Kā jūs to uztverat, un vai tas, jūsuprāt, ir pārvarams?

M.Š.: - Es to uzlūkoju no psiholoģisko procesu puses. Esmu praktiski pārliecināta, ka tas ir pārvarams. Domāju, ka tas ir noteikts laika posms, kuram jāpāriet. Taču pati galvenā problēma ir tā, ka trūkst saskaņota redzējuma, kā valsts attīstīsies. Politikā īpaši svarīgi ir tieši tie cilvēki, kuri saprot, kā, no vienas puses, ekonomiski uzturēt valsts autonomiju, no otras - saprot, ka šī sociālā nošķirtība kaitē visiem.

P.P.: - Man arī šķiet, ka pietrūkst kopīga mērķa. Viens no veidiem, kā to pārvarēt - nedzīvot pagātnē un necīnīties pret kaut ko. Būvēt. Proti, mērķis ir - kādu Latviju mēs gribam uzcelt? Vai tā būs jauna Eiropas Singapūra, vai tā būs kāda īpaša Lihtenšteina vai arī kāds cits modelis? Ar nosacījumu, ka tam būs skaidra, saprotama stratēģija.

M.Š.: - Jā, trūkst kopīga mērķa, ap kuru saliedēties, liekot uzsvaru uz vienojošo. Un, ja man šeit kaut kā nepietiek, tad aktīvas vides, kura aptvertu gan latviešus, gan krievus, krievvalodīgos. Mums gribētos, lai šeit pastāv vide, kurā ritētu konstruktīvs dialogs un kur sociālie projekti vienotu abas sabiedrības daļas.

P.P.: - Mēs nesakām, ka jāaizmirst pagātne, jāaizmirst vēsture. Mēs cienām Latvijas vēsturi un apgūstam to. Visus tās aspektus. Taču - prioritātei, manuprāt, jāatrodas priekšā. Nevis aizmugurē.

- Vai gribat te izaudzināt bērnus, mazbērnus…?

M.Š.: - Man šķiet - jā. Lai gan patlaban grūti iedomāties, kas ar šo pasauli notiks pat pēc gada.

I.K.: - Ir naivi rēķināties ar to, ka visi mūsu sapņi piepildīsies. Tāpēc, ka tagad liekas - valsts, kurā mēs ieradāmies 2012. gadā, un valsts, kuru mēs togad pametām, atradās citā laikmetā. Viss bija citāds. Taču pastāv mūsu vēlme iesakņoties, vēlme, lai mūsu bērni dzīvo te… Plānot nākotni mūsdienu pasaulē praktiski nav iespējams. Tāpēc varam tikai cerēt.

P.P.: - Es katrā gadījumā uzskatu, ka Latvija tagad ir manas mājas. Mana meita nākamgad sāks mācības pirmajā klasē. Latviešu skolā. Patlaban mēs neplānojam pārvietoties nekur tālāk. Katrā ziņā - es veidoju šeit biznesu, es pārceļu šurp biznesu, kas man palicis Maskavā. Jo te gluži vai katru nedēļu atklājas jaunas iespējas. Šobrīd es drīzāk jau domāju par to, ar ko nenodarbošos, nekā par to, ar ko gan vēl man sevi nodarbināt.

- Bet ko jūs teiksiet par jums veltīto, maigi sakot, skepsi? Gan no latviešu, gan vietējo krievu puses.

M.Š.: - Visvairāk skepsi pauž rigidā sabiedrības daļa. Tā, kura balstās stereotipos. «Mums nekas nesanāca, un jums arī nesanāks… Mums te iet slikti, bet jums ies vēl sliktāk… Un tā jums arī vajag.» Esam ar to saskārušies. Ikviens cilvēks veido ap sevi tādu pasaules ainu, kādu viņš redz.

Mūsu uzdevums - nenonākt šī lauka ietekmē, piedāvāt alternatīvu. Piebildīšu, ka cilvēkus ar ļoti siltu attieksmi pret mums mēs sastopam daudz biežāk nekā skeptiķus.

I.K.: - Skeptiķi mīt internetā.

P.P.: - Ar mums saistīti stereotipi pastāv. Taču pastāv, piemēram, arī viedoklis, ka Latvija ir Eiropas pažobele. Bet es uzskatu, ka Latvija ir maza Eiropas valsts ar lielu lepnumu un lielu potenciālu. Cilvēkiem, kuri pameta Krieviju, bija izvēle doties uz Ungāriju, Angliju, Izraēlu… Bet - viņi ir šeit. Un viņi ir priecīgi par to. Jo pamatā tā bija laimīgu cilvēku izvēle.