Islāms – kara, miera vai vēl kaut kāda cita reliģija?
“Saistībā ar kārtējo terora aktu Francijā jau atkal izskan aicinājumi stingrāk vērsties pret islāmistiem, džihādistiem un pat pret islāmu kā tādu. Bet kas tad īsti ir islāms – kara, miera vai vēl kaut kāda cita reliģija? Un kas ir islāmisms? Un džihādisms?” teikts pietiek.com ar norādi, ka šis ir fragments no Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas, kurš veltīts tieši šai tēmai.
Pietiek.com publicētais grāmatas “Zem Muhameda bārdas” fragments:
Islāma svēto rakstu tekstiņi par džihādu, ko mēs ikdienā uztveram kā „svēto karu”, no pirmā acu uzmetiena izskatās balti un pūkaini. Bet svētie kari, lūk, var būt sasodīti dažādi - un džihāds vismaz teorētiski un svēto rakstu izpratnē nav nekāds svētais karš, vismaz ne noteikti svētais karš ar citiem. Karš arābiski ir „harb” un karošana - „qital”, bet džihāds ir cīņa un cenšanās, tiekšanās uz kaut ko, bet nepavisam ne obligāti ar ieročiem.
Vismaz teorētiski džihāds ir pasākumi, lai radītu taisnības (un Allāha) valstību zemes virsū, kuri - atkal teorētiski - musulmanim būtu jāsāk pašam ar sevi. Ne velti Muhameds dažiem kareivjiem pēc uzvaras kaujā teica: „Jūs esat pametuši mazāko džihādu, tagad jums priekšā lielākais džihāds. Cīņa pašiem pret sevi.”
Bet, redz, musulmaņu Dieva vārdi - vismaz vienā no tulkojumiem - apliecina kaut ko nedaudz citu: „4:74 Cīnieties uz Dieva ceļa, tie, kas ir gatavi mainīt šīs pasaules dzīvi pret dzīvi Viņā saulē. Un ikvienu, kas cīnīsies uz Dieva ceļa un, vai nu tiks nogalināts, vai arī gūs uzvaru, Mēs bagātīgi atalgosim.
4:75 Un, kas ir ar jums, ka jūs necīnāties uz Dieva ceļa to nevarīgo vīru, sievu un bērnu dēļ, kas saukdami sauc: “Ak, mūsu Kungs! Izved mūs no šīs pilsētas, kuras ļaudis mūs nežēlīgi apspiež un nozīmē mums savu aizstāvi un palīgu!”
4:76 Tie, kas tic, cīnās uz Dieva ceļa, bet tie, kas netic - uz viltus dievu ceļa. Tad cīnieties jel ar sātana izpalīgiem, jo, patiešām, sātana plāni ir nedroši plāni.”
Bet, protams, vienmēr paliek jautājums - ko nu kurš vēlas uzskatīt par Dieva ceļu, un musulmaņu vidū viedokļu dažādība faktiski pilnīgi visos jautājumos ir ne mazāka kā starp kristiešiem. Jābūt galīgi naivam, lai domātu, ka vidusmēra musulmanis ar džihādu saprot pirmkārt un galvenokārt cīņu pašam ar sevi, - jo arī vidusmēra musulmanis ir tikai cilvēks, un cilvēkam vienmēr komfortablāk ir cīnīties ar citiem.
Nozīmīgi arī tas, ka islāms pirmām kārtām ir reliģija, kas māca pakļauties likumam. Islāma likumam, protams. Taču tas attiecas uz visādiem saviem karstgalvjiem un ekstrēmistiem. Piemēram, pasludināt džihādu kā svēto karu ar, tā sacīt, karadarbības elementiem teorētiski ir tiesīga tikai leģitīma islāma valdība vai pasaules mērogā atzīts islāma vadonis.
Pirms tu dodies karā vai pasludini to, tev ir obligāti (vismaz teorētiski) jāapspriežas ar citiem. Pat Muhameds vienmēr apspriedās ar kopienas vadoņiem, pirms lēma par kara un miera jautājumiem. No šī islāma likumu viedokļa raugoties, lielākajai daļai kaujinieku grupu nav nekāda likumīga pamata savām teroristiskajām utml. darbībām.
Taču islāmā faktiski visur ir savs, tā sacīt, āķis: nu, piemēram, musulmaņiem, kuri dzīvo nemusulmaņu valstīs, saskaņā ar islāma likumiem ir jādzīvo mierīgi un saticīgi - bet tikai tikmēr, kamēr neviens necieš no kādas netaisnības. Un, kas ir netaisnība, - tas jau ir interpretācijas, izjūtu un viedokļa jautājums.
Kareivīga vai miermīlīga reliģija - tas nu, kā paskatīties, bet viens gan ir pilnīgi un absolūti skaidrs: islāma misija ir panākt, lai Dieva vara plestos pār visu pasauli, un tas nozīmē tikai vienu - ilgtermiņā raugoties, visai pasaulei jākļūst par islāma valstību, ne vairāk un ne mazāk. Tieši Dievs ir tas, kurš devis musulmaņiem uzdevumu panākt, lai visi pasaules cilvēki pārietu īstenajā ticībā. Islāmā, proti.
Tiesa, ne jau obligāti tam jānotiek ar varu, - bet var arī ar varu, ja nu kas. Lai ko runātu mūsu vietējie liekuļi, nevar teikt, ka vēlmei ar varu uzspiest islāmu nav nekāda sakara ar islāmu, - ir gan, un kāds vēl. Kārtīgam musulmanim ir divas pasaules daļas: ir islāma valstība - „dar al-Islam”, un ir „dar al-harb” - kara valstība, tā pasaules daļa, kas ir jāiekaro.
Labi, vēl var būt arī trešā pasaules daļa „dar al-sulh” - līguma valstība, tie, kas nav „zem” islāma, bet ir ar to labās attiecībās, bet tas viss tikai līdz noteiktam brīdim. Teorētiski islāms atļauj un atbalsta karu vismaz trīs gadījumos - lai atbrīvotos no agresoriem, lai atbrīvotu cilvēkus no brutāliem režīmiem, lai gāztu valdību, kas neatļauj praktizēt islāmu savā valstī.
Savukārt, ja islāms kaut kas nav, tas noteikti nav indivīda brīvības reliģija. Islāms, ja vien tam ļautu vaļu, labprāt kontrolētu visu cilvēka un sabiedrības dzīvi. Un, tā pavisam primitīvi runājot, islāms ir tāda enerģiska, neiecietīga, pusaudziska reliģija, lai cik zaimojošs kādam arī varētu šķist šāds salīdzinājums. (Tiesa, arī kristieši pirms dažiem simtiem gadu - kur nu, vēl pirms gadiem simt - bija tikpat neiecietīgi un vēl neiecietīgāki, kašķīgāki, par savu izredzētību pārliecinātāki.)
Vēl kas būtisks - kad musulmanis mūsu dienās domā par valsti, kurā valdītu īstens islāms, viņš visā nopietnībā skatās atpakaļ uz to vienīgo laiku pasaules vēsturē, kad šāda islāma valsts ir eksistējusi. Šī valsts ir tas kalifāts, kurš gan pa labam, gan pa ļaunam pārņēma lielu daļu zināmās pasaules un eksistēja no Muhameda nāves līdz pat Bagdādes krišanai.
Pirmos gandrīz trīsdesmit gadus valdīja pirmie kalifi - četri Muhameda sekotāji, par kuriem vidusmēra musulmanis ir svēti pārliecināts, ka viņi bija taisnīgākie visā islāma vēsturē, tad uz gandrīz deviņdesmit gadiem nāca kārta Omeijādu dinastijai ar galvaspilsētu Damaskā, kam uz pieciem gadsimtiem sekoja (varu pārņemot nebūt ne mierīgi un mīļi) Abasīdi ar galvaspilsētu Bagdādē - līdz pat kalifātam liktenīgajam 1258. gadam, kad Bagdādi ieņēma mongoļu karapūļi.
Tiesa, neko mierīga un harmoniska šī impērija nebija, - faktiski kalifs kļuva par aizvien formālāku valdītāju, reālā vara piederēja sultānam, reģionos bija savi mazie monarhiņi, un, jo tālāk kāds reģions atradās no Bagdādes, jo neatkarīgāks tas kļuva, tikai formāli atzīstot kalifa virsvadību. Bet nu - arī šī nav īsti laba sarunas tēma ar kaismīgu islāmticīgo.
Var šķist jokaini, taču šī kādreizējā islāma valsts gan ne pret visiem nemusulmaņiem, bet vismaz pret jūdiem, kristiešiem un arī zoroastriešiem izturējās visnotaļ pieklājīgi un iecietīgi. Salīdzinot ar pašreizējo pseidokalifātu, caurmērā nekas traks šiem „neticīgajiem” nenotika: viņi varēja turpināt pielūgt Dievu savā veidā, varēja paturēt savas lūgšanu vietas, tikai nedrīkstēja celt jaunas, un vēl viņiem ik gadu vajadzēja maksāt nodevu par to, ka viņi nedien musulmaņu armijā, protams, nedrīkstēja apprecēt musulmanietes (vienīgi pārejot islāmā), - bet tas arī lielākoties viss.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka gan kristieši, gan jūdi Korāna izpratnē tāpat ir „Grāmatas cilvēki” jeb „Rakstu cilvēki” un pielūdz vienu īsto Dievu, - tās ir reliģijas, kuru Dievs ir apmēram viens un tas pats, lai kā nu kurš viņu arī sauktu. Tātad - saskaņā ar islāma loģiku - tās ir patiesās reliģijas, kas nāk no Dieva, atšķirībā no visādiem tur nepieņemamiem un nepareiziem budismiem, daoismiem, sintoismiem un tā tālāk.
Vēl vairāk, lielā mērā gan musulmaņi, gan jūdi un kristieši ir vienisprātis par Dievu, Viņa spējām, atribūtiem un visu pārējo. Ābrams (Ābrahāms) ir gan jūdu, gan kristiešu un arābu ciltstēvs. Jūdaismā viņš tiek saukts par Avraham Avinu (Ābrams, mūsu Tēvs), musulmaņiem savukārt Ābrams ir nevis pirmais jūds vai kristietis, bet gan pirmais viena Dieva atzinējs un līdz ar to pirmais musulmanis, un viņa pirmais dēls no Hagaras bija Išmaēls, ar kuru sākas visi arābi, - bet tās jau tik tādas otrā plāna detaļas.
Kāpēc tad tagad tas viss nemaz neizskatās tik mierīgi un harmoniski? Kāpēc ļaudis, kuri sevi sauc par Islāma valsti, ar labpatiku griež nost galvas pat „nepareizākiem” musulmaņiem, par kristiešiem, jūdiem un „neīsto” reliģiju pārstāvjiem nemaz nerunājot, bet svēto karu izsludināšana jau kļuvusi par apnicīgu ikdienu?
Jau atkal - vispirms jau tāpēc, ka nav viena vienota islāma, toties islāmticīgie ir trakoti atšķirīgi gandrīz visā. Ir pietiekami daudz musulmaņu, kuri ir musulmaņi ļoti nosacīti, - varētu teikt, ka tādu ir proporcionāli mazāk nekā nosacīto kristiešu, bet vienalga. Tad ir konservatīvie musulmaņi, par kuriem arī nevar pateikt - vai viņi no rietumnieku viedokļa ir labie vai sliktie. Viņi ir labi sabiedrotie cīņā pret džihādismu un islāmismu, ko uzskata par trakulīgām pārmērībām, taču kļūst pavisam citādi noskaņoti, ja runa ir par dzimumu vienlīdzību, pārmērīgu demokrātiju, goda slepkavībām utml.
Nuja, un tad ir islāmisti un džihādisti. Te svarīgi saprast, ka islāmisms un džihādisms nav tas pats, kas islāms un džihāds. Islāms ir tradicionāla reliģija ar savu uzvedības noteikumu, vērtību utml. komplektu, savukārt islāmisms ir ideoloģija, vēlme šo reliģiju tādā vai citādā komplektācijā ar labu vai ļaunu uzspiest visai sabiedrībai, gudri izsakoties - teokrātisks ekstrēmisms. Nu, bet džihādisms - islāmisma labā šo komplektu ieviest to ar skaļiem auriem, sprādzieniem un jebkurām citām metodēm.
Ir arī visāda skarbuma pakāpes islāmisti un džihādisti - „ļaunuma centrs”, protams, ir Islāma valsts, bet tālāk koncentriskos riņķos ir vēl visvisādi grupējumi un grupējumiņi, katrs ar savām domām un pārliecībām. Taču viņiem visiem ir šis tas kopējs. Pirmkārt, visi islāmisti ir pārliecināti, ka viņi ir iesaistīti kosmiskajā, dievišķajā cīņā pret ļaunumu. Otrkārt, kāpēc islāma terorists ir kļuvis par islāma teroristu? Tāpēc, ka viņš ir pārliecināts - viņam (viņējiem) ir nodarīts pāri, un viņa metodes ir vienīgais efektīvais un viņam pieejamais atriebes veids - un, protams, tas viss notiek Allāha un islāma taisnības vārdā.
Un, treškārt, faktiski neviena islāma teroristu, kaujinieku vai vēl nezin kāda grupa nav pastāvējusi tāpat vien, savā nodabā, - vienmēr ir bijis kāds ārējs motīvs, grūdiens, kas licis tai rasties. Kā jūs justos, ja kaut kādi sveši karšu meistari būtu uz savu galvu sazīmējuši valstu robežas, nozaguši jūsu naftu, salaiduši jūsu sensenajās zemēs kaut kādus ebrejus un tagad vēl māca jums dzīvot, mācīšanai izmantojot aviobumbas un tankus? Rau, tas ir tieši tas, ko Rietumu lielvaras sadarīja divdesmitā gadsimta pirmajā pusē un arī pēc tam, - nav ko brīnīties par ekstrēmisma rašanos. Un nevis „Al-Qaeda” iedvesmoja islāma ekstrēmismu, bet tieši otrādi, tas bija islāma ekstrēmisms, kas iedvesmoja un radīja „Al-Qaeda” un pēc tam arī Islāma valsti.
Korānā teikts: „5:32 Pēc šī notikuma Mēs Isrāīla bērniem noteicām: ja kāds nogalina cilvēku, nevis, lai atriebtu slepkavību un nevis, lai nevairotu postu zemes virsū, tāds nogalina visu cilvēci, bet, ja kāds cilvēkam dzīvību izglābj, tāds izglābj visu cilvēci. Mūsu vēstneši ir nākuši pie viņiem ar skaidrām zīmēm, bet, pat pēc tam, daudzi no viņiem ir pārkāpuši noliktās robežas.”
Taču Korānā ir daudz kas teikts, un, ja jūs musulmaņu svētos rakstus lasāt kaut jel cik burtiski, tie pilnīgi viennozīmīgi ir tumsoņu un barbaru pusē. Tā ka nav ko brīnīties, ka liela daļa pasaules musulmaņu jūtas solidāri ar citiem musulmaņiem, lai cik briesmīga būtu to rīcība un tumsonīgs pasaules uzskats.
2013. gadā vienpadsmit musulmaņu valstīs tika sarīkota reprezentatīva aptauja par atbalstu pašnāvnieku rīkotiem sprādzieniem, aizstāvot islāmu. Lūk, tā aptaujāto daļa, kuri šādu rīcību pret civiliedzīvotājiem uzskata par bieži vai reizēm attaisnojamu: Palestīnas teritorijas - 62%, Libāna - 33%, Malaizija - 27%, Ēģipte - 25%, Senegāla - 18%, Turcija - 16%, Tunisija un Jordānija - 12%, Nigērija - 8%, Indonēzija - 6%, Pakistāna - 3%...
Ak, jā, un vēl ir tāda lieta kā romantika, kas gados jaunam arābam un musulmanim ir vēl nesalīdzināmi svarīgāka nekā citu, praktiskāk noskaņotu tautu un reliģiju pārstāvjiem. Džihāda kultūra ir romantisma kultūra, kas sola piedzīvojumus un apliecina, ka viduslaiku uzvedības kodeksi joprojām ir dzīvi, ka cilvēks var būt bruņinieks baltā zirgā utt., ka tieši viņi ir vienīgie īstenie musulmaņi. Cilvēki, kas dodas uz Sīriju, nedomā, ka viņi dodas uz kaut kādu pustuksnesi cīnīties kopā ar mežoņiem un barbariem, - nē, viņi dodas uz kalifātu ar tūkstoš trīssimt gadu vēsturi.
Patiesībā džihādisms ļoti atgādina sākotnējos protestantu reformātus - tā pati dedzība, tā pati gatavība sagraut nepareizos, ortodoksālos reliģijas rāmjus. Mēs mīlam nāvi vairāk, nekā neticīgie mīl dzīvi! - un tas nav melots. Būt moceklim - tā ir vienkāršākā recepte, kā nonākt islāma paradīzē, apejot nepieciešamību nezināmu laiku dirnēt kapā un gaidīt pastaro dienu. Un gan jau Allāhs izlems, kad jūs esat upuris un moceklis, - tad, kad jūs neapbruņots stājaties pretī diktatora režīmam, kā to ir pieminējis pats Pravietis, vai tad, kad jūs uzspridzināties un līdzi paņemat dažus desmitus vai simtus lielākoties mierīgu civiliedzīvotāju - savu ticības brāļu vai brālēnu (pie brālēniem mēs vēl nonāksim)?