Anatolijs Kravcovs ir zinātņu kandidāts, inženieris, cietvielu fiziķis un uzņēmējs, kas 2011. gadā, izmantojot iespēju iegūt termiņuzturēšanās atļauju pret nekustamā īpašuma pirkumu, pārcēlies no Krievijas uz Latviju. Viņš šeit veic zinātnisko darbu un nodarbojas ar biznesu. Silīcija kristāli, kas tiek audzēti uzņēmēja ražotnē, jeb krams ir produkts, bez kura mūsdienās nav iedomājama neviena elektronikas ierīce – to izmanto datoros, mobilajos telefonos. Visvairāk šie kristāli tiek izmantoti saules enerģijas ražošanas iekārtās.
Par to, kā jūtas Krievijas uzņēmējs Latvijā, kādas priekšrocības šeit pamana, kādas redz nepilnības un problēmas, Neatkarīgās intervija ar Anatoliju Kravcovu.
Kāpēc tieši Latvija? Krievija milzīga zeme, kur liels tirgus.
Taisnība, ka Krievija liela un tirgus liels, taču Latvijai ir tā priekšrocība, ka tā ir Eiropas Savienības valsts. ES tirgus ir ievērojami lielāks nekā Krievija. Es visu mūžu nodarbojos ar pētījumiem pusvadītāju metalurģijā, ar tehnoloģijām silīcija attīrīšanas un kristālu audzēšanas jomā. Krievijā šo materiālu patēriņš visu laiku samazinājās, līdz saruka līdz tādam līmenim, ka šai nozarei zuda perspektīva. Patērētāju skaits arī saruka. Tas nesakrita ar manu domu radīt ražotni. Visā Krievijas tirgū gadā varbūt var pārdot sešas tonnas tā materiāla, ko ražoju. Bet man viena no iekārtām saražo 12 tonnas. Lai ražotne normāli strādātu, vajag sešas, astoņas, desmit iekārtas. Iznāca, ka noieta tirgus Krievijā par mazu, izejvielas arī jāieved no citām zemēm.
Kā tad tā, ka izejvielu Krievijā trūkst? Tur taču ir visa Mendeļejeva tabula...
Krievijā ir izejvielas, taču tās jābagātina - jāiegūst pusfabrikāts un tad vēlreiz jāapstrādā. Kādreiz padomju laikā bija rūpnīcas Ukrainā, Krievijā, Vidusāzijā. Bet tās ražotnes ir slēgtas. Pēcpadomju laikā bija mēģinājums radīt šādu ražotni, taču neizdevās. Līdz ar to man zuda jēga organizēt ražošanu valstī, kur problēmas gan ar izejvielām, gan noietu.
Krievijā taču ir varens Skolkovas projekts, kur jaunajās tehnoloģijās investēti milzu līdzekļi. Vai jums nav iespēju tur kaut kā iesaistīties?
Skolkova tomēr ir mazliet citāds projekts. Tas tika palaists, kad es jau biju projām no Krievijas. Tas ir vairāk virzīts uz interneta tehnoloģijām, nanotehnoloģijām. Es tomēr vairāk turos pie zemes. Tur ir risks pakļūt zem lielajām korporācijām - zem naftiniekemi, gāziniekiem, kas zinātni izprot un izmanto tikai kā servisu sev.
Dzīvokļa nopirkšana droši vien nav vienīgās investīcijas, ko esat veicis Latvijā. Ja nav noslēpums, cik naudas esat ieguldījis Latvijā?
To nemaz tik viegli nav tā uzreiz pateikt. Latvijā esmu centies sadarboties ar valsti, ar vietējiem zinātniekiem, jo tā lieta, ar kuru nodarbojos, ir ļoti perspektīva. Ideja bija, ka ieguldīšu savu naudu, piesaistot kādus valsts līdzekļus, kādu Eiropas Savienības fondu naudu. Pašlaik esmu iegādājies ēku ražošanai, kas ir daļēji rekonstruēta, ir iegādātas trīs ražošanas iekārtas. Viena iekārta tika radīta pēc pasūtījuma un ir jau pārdota, bet vēl divas iekārtas tiek izmantotas ražošanai tepat. Pēdējos gados ir izlietoti apmēram pieci ar pusi miljoni eiro. Tā ir summa, ko veido manas investīcijas, maksa par izpildītiem darbiem, Eiropas fondu finansējums. Kopējais piesaistīto ninvestīciju apjoms ir apmēram četri miljoni eiro.
Cik cilvēkiem dodat darbu?
Pēdējā laikā uzņēmums Keep EU savā ražotnē nodarbina vidēji no 11 līdz 14 cilvēkiem.
Cik firmas Latvijā ar jums saistītas, jums pieder?
Biju valdes priekšsēdētājs kopuzņēmumā SiTDeLa, kas orientējās uz pusvadītāju ražošanu solārās elektroenerģijas iegūšanai. Šī firma grasās beigt darbību. Bet galvenā manas investīcijas un pūliņi ir saistīti ar firmu ir Keep EU. Ar līdzīgu nosaukumu Krievijā dibināju firmu vēl 1990. gadā.
Kāds ir jūsu ražotā produkta pielietojums?
Silīcija kristālu pielietojums ir plašs, bet pēdējos gados visbiežāk tiem noiets atrodas saules enerģijas ražošanas iekārtās. Šo materiālu vajag arī elektorvilcienu vadības ierīcēs, detektoros, integrālajās mikroshēmās u.tt. Latvijā liels šā produkta pircējs būtu Alfa - ja šīs uzņēmums vēl pastāvētu. -Lietuvā uzņēmums Viļņas Venta. Mūsu produkcija vajadzīga „ABB” - starptautiskai elektroenerģijas un automātikas kompānijai ar atzaru Baltijā.
Esmu 30 patentu autors, četrus no tiem esmu izstrādājis Latvijā. Pašlaik aktīvi sadarbojos ar diviem zinātniskajiem institūtiem, izstrādājam jaunus, uzlabotus silīcija kristālu ražošanas paņēmienus.
Vai jums ir izveidojusies sadarbība ar Latvijas zinātniekiem - ar Rīgas Tehnisko universitāti?
Protams, ka ir. Lieta ir interesanta. Mēs cieši sadarbojamies ar CFI LU. 2012. - 2013. Gados kopā ar viņiem veicām pētījumu par specifisku otrreizējo silīcija produktu attīrīšanu. Pašlaik strādājam kopīgā projektā citā virzienā - pie silīcija kristālu ieguves energoefektivitātes. Pagājušā gada rudenī kopā ar EDI institūtu pabeidzām projektu par silīcija produktu ražošanas procesa vadīšanu. Šie projekti ir saņēmuši dažādu nacionālo fondu atbalstu, tomēr lielāko daļu izstrāžu mēs finansējam paši.
Vai kristāli saules baterijām un kristāli mikroshēmām ir viens un tas pats?
Protams, ka nē. Katrā jomā ir vajadzīgs citāds produkts. Kristāliem ir elektriskā pretestība, un šis lielums var ļoti atšķirties. Saules enerģētikā vajadzīgi kristāli ar 1- 5 Ом*см pretestību, mikroshēmās šim lielumam jābūt 5 - 50 Ом*см, bet detektoros un citās iekārtās vairāk par 1000 Ом*см. Starp dažādiem projektiem ir ļoti liela atšķirība. To var tēlaini salīdzināt ar apģērbu. Pirmajā projektā mēs it kā radījām auduma krāsošanas tehnoloģiju, otrajā - teflona virsmu gludeklim, ar kuru gludināt drēbi, trešajā projektā šujam uzvalku. Kas šiem procesiem kopīgs? Laikam vārds „apģērbs”. Tāpat ir arī ar mūsu ražotiem kristāliem. Mūsu pirmajā projektā mēs atdalījām piemaisījumus, otrajā vācām videoinformāciju par ražošanas procesu un veicām mērījumus, bet trešais projekts bija par īpaši tīru vielu apstrādi. Tā ir mana profesija - kristālu ražošanas tehnoloģija. Par to tiek izdotas grāmatas, iznāk milzum daudz žurnālu, katru gadu notiek neskaitāmas zinātniskas konferences. Kopš 1989. gada esmu sarakstījis vaitāk kā 50 zinātnisku publikāciju un ieguvis daudz patentu. Citi ražo apavus, ceļ mājas vai cep maizi. Es arī cepu savu maizi - mana maize ir silīcija kristāli.
Latvijā zinātnieki bēdājas, ka mazs finansējums, daudzi pārceļas uz ārzemēm. Bet jūs uz Latviju?
Taisnība, ka finansējums tiešām nav liels. Bet lieta, ar kuru nodarbojos, ir interesanta un perspektīva. No Latvijas puses šajos projektos ir piesaistīti kādi 400 000 eiro, kas kopumā nav daudz, bet labāk, nekā nemaz. Labi, ka man ir bijuši savi līdzekļi un ir izdevies piesaisīt līdzekļus no citiem avotiem.
Vai jūsu motīvs pārcelties uz Latviju ir tikai biznesa interešu vadīts, vai arī bija kādas politiskas nojautas?
Nevaru teikt, ka man patiktu par to runāt... Galvenais tomēr bija tas, ka neredzēju savam biznesam lielas perspektīvas Krievijā. Šeit, Latvijā, saskatīju logu uz man interesējošiem tirgiem. Savu lomu spēlēja arī tas, ka šeit cilvēki prot krievu valodu, tāpēc vieglāk veidot biznesa un zinātnes attiecības, dibināt kontaktus. Viens mans ļoti nozīmīgs partneris, kas arī pārcēlās uz Latviju, prot tikai krieviski un ukrainiski, bet ne angliski. Sākot ar apmēram 2007. gadu Krievijā veidojās manam biznesam nelabvēlīga situācija - noieta tirgus man ir Eiropā un Ķīnā, nepieciešamās detaļas un izejvielas pērku Eiropā un ASV. Tāpēc attīstīt savu biznesu Krievijā būtu nerentabli.
Viena no Latvijas partijām no sākta gala ir pret termiņuzturēšanās atļauju došanu pret nekustamā īpašuma pirkumiem, saistot to ar valsts drošību, bažījoties, ka Krievijas turīgie nekustamo īpašumu pircēji būs „piektā kolonna”. Vai tādām bažām ir pamats?
Esmu atbraucis uz Latviju, izmantojot iespēju dabūt termiņuzturēšanās atļauju par to, ka nopirku šeit dzīvokli. Protams, ka manā uztverē tā bija laba iespēja un laba Latvijas varas iestāžu politika. Vēlāk šī politika ir mazliet mainījusies - ir palielināta investīcijas apjoma summa, par kuru var dabūt termiņuzturēšanās atļauju. Grūti pateikt - no tā rodas gan sliktumi, gan labumi. Ja cilvēki pērk šeit īpašumus, tā ir nauda, kas ienāk Latvijā.
Vislabāk, ja nauda ienāk kādas ražošanas, uzņēmējdarbības attīstībai. Nezinu, kā to risinās Latvijas politiķi, bet manuprāt tur ir iespējas variēt, būt elastīgākiem - varbūt nevajag tik augstu latiņu nekustamo īpašumu iegādei, bet ar noteikumu, ka termiņuzturēšanās atļaujas gribētājs kādā noteiktā laika periodā investē kādu solīdu summu uzņēmējdarbībā? Vajag pārvirzīt šo investīcu aktivitāti uz uzņēmējdarbību. No valsts puses jābūt vēstījumam: „Dari kaut ko, nevis tikai atbrauc uz šejieni!” Latvija manuprāt ir mazapdzīvota valsts, bet ekonomika labi attīstās, ja ir daudz cilvēku. Tāpēc nevajadzētu vairīties no cilvēkiem, kas šeit grib ieguldīt un kaut ko darīt.
Mums jau ir cita tendence - cilvēki brauc projām. Vairāk kā 300 000 aizbraukuši.
Tas nav labi. Daudz labāk būtu, ja Latvijas iedzīvotāju būtu divreiz vairāk. Vēl labāk - ja būtu trīs reizes vairāk. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk iespēju attīstībai.
Bet, protams, ka nav jāatver robežas un jāņem pretī katrs gribētājs.
Es esmu šupr atbraucis, lai šeis strādātu, lai ievērotu šīs valsts likumus un tradīcijas.
Kā vērtējat Latvijas nodokļu sistēmu?
Sistēma nav slikta. Manā biznesā es neredzu kādus tik lielus trūkumus nodokļu sistēmā, ko es vēlētos, lai tiktu mainīts. Ja nu vienīgi - mazliet par augstu šķiet nodokļi, kas saistīti ar algu maksāšanu darbiniekiem.
Kā vērtējat uzņēmējdarbības visi Latvijā kopumā? Par pozitīvo jau sacījāt, bet, kādi ir trūkumi?
Trūkumi? Nu, ja tā ļoti ar lupu meklē, var konstatēt mazliet tādu tendenci, ka dažkārt uzņēmēji nedomā, kā radīt kādu kopēju iespēju pelnīt, bet, kā nopelnīt uz partnera rēķina. Es te nedomāju tādu kriminālu biznesu, bet to, ka uzņēmējdarbība neiet īsti pareizā virzienā. Bet es ar šo īpatnību samierinos, es to nekritizēju, bet pieņemu zināšanai, ka šādas lietas reizēm pastāv.
Lai bizness varētu attīstīties, vajag investīcijas un kredītus. Taču Latvijā uzņēmēji vienā lielā korī dzied vienu un to pašu - komercbankas nedod kredītu biznesa projektiem. Dod tikai, ja pretī ir kāda nekustamā īpašuma ķīla.
Ar kredītu dabūšanu tiešām ir grūti. Pastāv kredītu apdrošināšanas sistēma - valstiska investīciju struktūra „Altium”, pastāv arī šādi tādi investīciju fondi, taču kredīta dabūšana ir ārkārtīgi sarežģīta.
Komercbankas pašlaik ir gatavas dot tikai „lombarda kredītus”, kas uzņēmējam nav pietiekami. Tiek izskatīti arī biznesa projekti, taču pirmais, ko prasa no klienta - lai parāda vairāku gadu bilanci. Pastāv tāds kā apburtais loks, kas kavē attīstību.