Valsts uzņēmuma Latvijas dzelzceļš (LDz) izsludinātais elektroenerģijas iepirkuma konkurss pagaidām novedis tikai pie atziņām par to, ko drīkst un ko nedrīkst valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi ar mērķi nosist preču vai pakalpojumu cenu.
Par tiesībām piegādāt elektroenerģiju LDz sacentās vietējais uzņēmums Latvenergo un Igaunijas strāvas izplatītājs Latvijā Enefit. Kad abi pretendenti iesniedza savus sākotnējos piedāvājumus, pasūtītājs palūdza tiem padomāt par zemāku cenu. Šī domāšana ātri vien beidzās ar divu Latvijas valstij piederošu un jau tagad ar strāvas piegādi sasaistīto LDz un Latvenergo vienošanos par 12 150 480 eiro vērtu līgumu. Tā esot par miljonu eiro zemāka summa, nekā par tādu pašu strāvas piegādi prasījis Enefit. Par vienošanos bez Enefit iesaistīšanas tālākajās sarunās igauņu pārstāvji sūdzējās Latvijas Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) un panāca IUB aizliegumu slēgt strāvas piegādes līgumu starp Latvenergo un LDz. «Aizliegums LDz iepirkt elektroenerģiju radīs 50 tūkstošus eiro zaudējumus mēnesī,» paziņoja dzelzceļnieki. Aprēķins veikts, pamatojoties uz jaunā konkursa rezultātā panākto Latvenergo elektrības cenas pazeminājumu, ja elektrības piegādes apjomu triju gadu periodam sadala pa 3 x 12 mēnešiem. Patiesais labuma guvējs no Enefit protesta akcijas līdz ar to izrādās Latvenergo un vēl jo vairāk Latvijas valsts, kas katru gadu iztīra sava uzņēmuma kasi, taču LDz ir savas intereses. Tas žigli izsludinājis jaunu cenu piedāvājumu termiņu un gaidīs elektrības piegādātāju pieteikumus rīt līdz pusdienlaikam.
LDz neatlika nekas cits, kā apņemties ievērot IUB pamācības tam, ko drīkst un ko nedrīkst valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi ar mērķi nosist preču vai pakalpojumu cenu. Šīs pamācības aizņem deviņas lappuses un atrodamas IUB mājaslapā pēc datuma 31/05/2016 un identifikācijas numura LDz 2016/11IB. Teksts garš un dažviet kā speciāli samudžināts, taču ar to jāspēj tikt galā ar valsts iepirkumiem saistītajiem speciālistiem. Tas vienādi attiecas gan uz valsts un pašvaldību darbiniekiem, kuri rīko iepirkumu konkursus, gan uz tiem privātajiem un valsts uzņēmumiem, kuri konkursos piedalās.
Lietas būtība ir par to, kā īstenībā veikt iepirkumu izsoles ar lejupejošu soli, nelietojot vārdu «izsole», jo šāda vārda Latvijas likumā par valsts iepirkumiem nav. Likumpaklausīgiem konkursu rīkotājiem izsole jānosauc par sarunām, kurās pārdevēji iesniedz pircējam savas cenas rakstiski, bet pircējs tās atklāj visiem pārdevējiem un aizsūta viņus apdomāt zemākas cenas piedāvājumus, kurus pēc tam atkal publisko utt. Rezultātā procedūru, kāda atklāti atzītas izsoles gadījumā aizņemtu minūtes, var risināt daudzu dienu garumā.
IUB pārstāve Elīna Virtmane norādīja, ka Latvijas likumos ir aptuveni tas pats, kas attiecīgajās Eiropas Savienības regulās. Ja Latvija tajās nav atradusi atļauju rīkot iepirkumu izsoles, tad tās nav legalizētas arī Latvijas likumos. Tomēr pārskatāmā nākotnē šajā ziņā iespējamas izmaiņas. Pirmkārt, valdība beidz darbu pie jauna likuma par valsts iepirkumiem, un, otrkārt, tiek solīts izveidot elektronisku iepirkumu platformu.
Enefit valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers pastāstīja, ka vislabākā situācija elektrības tirgošanā esot Lietuvā, kur elektroniskā iepirkumu platforma jau darbojas. Elektrības tirgotājiem tā atvieglo dzīvi tādējādi, ka savas spējas reāli piegādāt apsolīto elektrību viņiem jāpierāda tikai vienu reizi vairākos gados elektroniskās platformas uzturētājiem, nevis katram elektrības iepirkuma konkursa rīkotājam atsevišķi. Elektroniskā platforma arī atņem pircējiem kārdinājumu mēģināt panākt cenu pazeminājumu jau pēc tam, kad visi izteikuši savu pirmo cenu piedāvājumu. Ja piegādātāji zinātu, ka nekādu nākamo cenu no viņiem vairs neprasīs, viņi uzreiz startētu ar zemāko iespējamo cenu. Ar savu protestu un IUB gādību Enefit panācis tiesības sniegt LDz jaunu cenu piedāvājumu. Saprotama ir J. Bethera nevēlēšanās publiski atklāt, vai viņa vadītais uzņēmums piedāvājuma tiesības izmantos.