DISKUSIJA: Pārvaldes kvalitātē neko neinvestējam

Valsts kancelejas direktors Mārtiņš KRIEVIŅŠ un Banku augstskolas pētniecības direktors Andris NĀTRIŅŠ sarunājas ar Neatkarīgo par to, ko izglītības sistēma, zinātne devusi un var dot valsts pārvaldes kvalitātei, tās starptautiskai konkurētspējai.

- Ja jau jūs, kungi, rīkojāt praktisku (!) konferenci Starptautiskā vadības un finanšu izglītība Latvijas konkurētspējai, tad jums bija par ko runāt. Tātad - valsts pārvaldes pašreizējā uzbūve, tās hierarhiskā struktūra un tiesiskais regulējums ir zinātniski izvērtēti?

Andris Nātriņš: - Nenoliedzami, mums bija par ko runāt. Turklāt mēs vienojāmies par to, ka runāsim par vadību kā funkciju, kas svarīga gan publiskajā sektorā, gan uzņēmējdarbībā. Tāpēc arī aicinājām Mārtiņu Krieviņu runāt par vadības kompetenci un tās pilnveidošanu valsts pārvaldes institūcijās.

- Tad jautāšu viņam. Ko jūs neesat saņēmuši no Latvijas izglītības sistēmas un zinātnes, lai valsts pārvalde būtu gan kvalitatīva, gan starptautiski konkurētspējīga?

Mārtiņš Krieviņš: - Droši vien neesam saņēmuši iniciatīvas bagātus cilvēkus. Neesmu gan pārliecināts, ka to var tā vienkārši iemācīties. Tomēr domāju, ka augstākā izglītība te var dot savu ieguldījumu. Mēs neesam saņēmuši cilvēkus, kas būtu gatavi dot jaunas idejas, ieviest tās un nebaidīties no tā, ka reizēm gadās kļūdīties.

Bet, ja man jāsniedz pašreizējās valsts pārvaldes novērtējums, tad es teiktu, ka tā ir mazliet ieslīgusi apātijā. Vai stagnācijā. Lielas saņemšanās gadi bija krīzes gadi - 2008., 2009., 2010. gads, kad pārvalde tiešām darīja visu, ko var, ar ļoti samazinātiem resursiem.

Bet kopš 2011., 2012. gada ir tāda kā apātija. Viena problēmas daļa ir vadītājos, valsts augstākajos vadītājos. Ministrijās ir valsts sekretāri, ir padotības iestāžu vadītāji, kuri ne vienmēr nāk klajā ar iniciatīvām - kā mēs varētu strādāt efektīvāk.

Otrs - notiek pakāpeniska kadru nomaiņa arī zemākajos valsts pārvaldes līmeņos. Pieredzes bagātie cilvēki iet prom no darba. Ne tikai atalgojuma, dažādu iemeslu dēļ. Arī tādēļ, ka nespēj sniegt savas idejas un inovācijas.

Ko mēs mēģinām darīt? Pirmkārt, investējam vadības līmeņa cilvēku apmācībās. Astoņdesmit TOP vadītājus sāksim mācīt īpaši. Sākotnēji tas būs brīvprātīgi, cilvēki varēs pieteikties mācībām, vienlaikus apzinoties, ka viņu vadītāju kompetences tiks izvērtētas. Ko mēs saprotam ar šīm kompetencēm? Tas ir stratēģiskais redzējums. Spēja pieņemt lēmumus un arī atbildēt par tiem. Atbildēt par rezultātiem. Tā ir spēja vadīt komandu un arī spēja pielāgoties mainīgai videi.

Otrkārt, augusta beigās, septembra sākumā vērtēsim, vai patiešām mācām arī mūsu zemākā līmeņa ierēdniecību. Es gribētu teikt, ka līdz šim mirklim mēs vairāk izliekamies, ka mācām, tādēļ, ka atbildīgā iestāde, Valsts administrācijas skola no valsts saņem finansējamu - 100 tūkstoši eiro gadā. Pārējos 350 tūkstošus skola savāc no maksas pakalpojumiem, ko tā sniedz citām valsts pārvaldes iestādēm. Tās, kuras var samaksāt, var atļauties sūtīt savus cilvēkus uz šo skolu. Kas nevar - nevar. Sanāk jocīga situācija. Mēs prasām no valsts pārvaldes ļoti augstu kvalitāti, bet vienlaikus gandrīz neko tajā neinvestējam.

Turklāt - kopš pagājušā gada septembra pastāv centralizētie atlases konkursi uz vadītāju posteņiem. Bet - ir problēma. Būsim godīgi, rinda uz šīm vakancēm nestāv. Kaut vai aktuālākais temats - VID ģenerāldirektora amatam mums ir 11 pieteikumi. Sestajā jūlijā komisija gāja cauri visiem dokumentiem, un redzam tikai četrus, kurus varētu aicināt uz intervijām. Jautājums - vai pēc šī posma būs kāds, ko sūtīt tālāk? Tā ka - aina ir bēdīga.

Protams, viena no problēmām valsts pārvaldē ir atalgojums. Ir noteikti atalgojuma griesti. Iepriekšējā valdība lēma veikt profesionālu izvērtējumu tam, kāda ir atalgojumu starpība līdzīgus pienākumus veicošiem ierēdņiem un privātajam sektoram. Augusta vidū šie dati būs pieejami. Es noteikti par tiem visus informēšu. Ir jāmeklē risinājums, kā mums valsts pārvaldes atalgojuma politikā sasniegt 2006. gadā (kad valsts pārvaldē tika ieviesta vienota atalgojuma politika) noteikto mērķi - 80% no privātajā sektorā maksātās algas. Skaidrs ir tas, ka papildu naudas valsts budžetā šim mērķim nebūs. Tāpēc, ka mums ir dažādas sabiedrības grupas, kuras arī pieprasa lielākas algas, un ierēdniecība vienmēr ir bijusi pēdējā, kurai kāds gatavs pacelt algas. Vienīgais risinājums - meklēt iekšējās rezerves. Meklēt efektivitāti.

- Un kāpēc jūs, augstskolu mācībspēki un zinātnieki, neesat devuši valsts pārvaldei to, kā tai pietrūkst?

A.N.: - Tādi pasākumi kā minētā konference ir vajadzīgi arī tāpēc, lai saprastu valsts, publiskā sektora pasūtījumu. Būtu svarīgi veidot šo izglītības produktu kopīgi. Jo te savā ziņā ir tāds kā apburtais cikls. No vienas puses - jautājums: cik lielā mērā augstākā izglītība sagatavo spējīgus vadītājus? No otras puses - skaidrs pasūtītāja redzējums: kādas kompetences ir nepieciešamas. Starp citu, viena atziņa, pie kuras nonācām konferencē - tās kompetences un zināšanas, kuras nepieciešamas uzņēmējdarbības, biznesa struktūru pārvaldībā, nemaz tik ļoti neatšķiras no tām, kas nepieciešamas valsts institūciju pārvaldībā. Tā ka - mērķis ir kopīgs.

M.K.: - Te vēl jāuzsver tāds zināmā mērā novazāts termins kā mūžizglītība. Piemēram, vismaz daļa no ministriju valsts sekretāriem ir skaidri sapratuši, ka mācīties vajag, un jau karjeras vidusposmā dabūjuši maģistra grādus arī vadības prasmju mācībās. Cilvēki iet, mācās un investē sevī.

A.N.: - Jā, tas ir normāls karjeras attīstības ceļš - saņemt vadības izglītību maģistra līmenī tad, kad jau ir notikusi kaut kāda karjeras izaugsme, kad ir skaidrs, ka cilvēks spēj uzņemties vadības funkcijas.

Augstskolām būtu svarīgi skaidrot, kāpēc cilvēkam jāizvēlas un ko viņš iegūs, izvēloties kādu no 135 vadības un uzņēmējdarbības programmām vai pāri par 70 finanšu vadības programmām, ko augstskolas Latvijā piedāvā.

Gan Banku augstskola, gan Rīgas Ekonomikas augstskola, gan arī Rīgas Tehniskā universitāte ar savām bakalaura un maģistra programmām angļu valodā patiešām spēj nodrošināt starptautiska līmeņa vadības izglītību.

- Turpretī Andris Ameriks nesen teica apmēram tā: ierēdniecībā ienāk jauna paaudze ap trīsdesmit. Tā negrib riskēt un pieņemt lēmumus, jo baidās zaudēt vietu. Man tas, pirmkārt, liek apšaubīt jūsu sacīto par izglītības perfektumu, otrkārt, liecina, ka valsts pārvaldē nav pienācīgas kadru selekcijas.

M.K.: - Selekcija notiek caur to, ka pastāv noteiktas kvalitātes, noteikta standarta izglītības piedāvājums. Ir pietiekami labs konkurss starp tiem, kuri šīs programmas izvēlas, kuri ir iepriekšējās izglītības līmeņos sasnieguši labus rezultātus. Labā ziņa ir arī tā, ka Latvijā vismaz vadības un finanšu izglītība ir tādā līmenī, ka gan potenciālajam darba ņēmējam, gan darba devējam nav šajā ziņā jāmeklējas plašajā starptautiskajā tirgū. Tomēr saistībā ar kadru kalvi teikšu, ka vienotas pieejas nav. Starp ministrijām mums ir viena paraugiestāde - Aizsardzības ministrija. Tā lielā mērā ir mācījusies no NATO sabiedrotajiem, no citām valstīm, un karjeras hierarhija tur ir uzbūvēta ļoti skaidri. Viņi jau zina, kurš būs nākamais valsts sekretārs, kad šis ies prom. Pārējie to diemžēl nav pārņēmuši.

- Bet jūs, Krieviņa kungs, taču esat tāds kā valsts sekretāru priekšnieks. Kas jums liedz uzstāt?

M.K.: - Es mēģinu saturēt šo kodolu kopā ar neformālām metodēm. Mēs runājam par to, ko ir nepieciešams mainīt, un mēģināsim kopīgiem spēkiem to darīt. Bet - vienlaikus es varu stāstīt arī par to, kāpēc mums, piemēram, nav tāda vienota informācijas tehnoloģiju rīka, lai es varētu skaidri zināt, cik mums strādā jāņi bērziņi, kuriem ir vadības izglītība, kuri ir gājuši kursos un kurus būtu vērts bīdīt pa karjeras kāpnēm ātrāk. Jo tad, kad bija krīze, nauda šīs sistēmas izveidei tika atņemta un ieguldīta simtlatnieku programmas finansēšanā.

A.N.: - Starp citu, arī tālākizglītībai domātā līdzekļu plūsma pārtrūka. Līdz krīzei tā Latvijā tiešām attīstījās pietiekami aktīvi. Augstākās izglītības institūcijas, piemēram, redzēja iespējas, kā kompensēt gaidāmās demogrāfiskās bedres efektu, veidojot tālākizglītības produktus. Jāpiebilst, ka aktīva tālākizglītība atstāj labvēlīgu iespaidu arī uz formālās izglītības kvalitāti. Mazinot risku, ka augstskolas mācību vajadzības apzinātu nevis kampaņveidīgi - noslēdzoties studiju programmu sešu gadu akreditācijas periodam, bet regulāri - veidojot partnera pasūtīto tālākizglītības produktu. Diemžēl arī privātais sektors Latvijā nav sevišķi aktīvs, veidojot tālākizglītības pasūtījumus.

- Vēl es no jūsu sacītā secinu, ka rindas uz vakancēm nav arī tāpēc, ka civildienests valstī joprojām nav tik stabils un garantēts, kā profesionāli pienāktos.

M.K.: - Diemžēl vai par laimi, valsts pārvaldes politika ir nebeidzams ceļš. Tas ne tikai Eiropā, bet arī pārējā pasaulē iet uz augšu un iet uz leju. Līdzīgi kā ekonomikas cikls. Šobrīd, kā teicu, esam apātijas un stagnācijas punktā. Turklāt viens no to cēloņiem, manuprāt, ir - bailes no kļūdām. Bailes no kritikas. Jo - kāpēc tad mums nav jaunu ideju un jaunu priekšlikumu? Tāpēc, ka mēs visu laiku baidāmies kļūdīties. Baidāmies no tā, ka mūs kritizēs mediji. Baidāmies no tā, ka atnāks Valsts kontrole, nāks mūsu pašu revīzijas iestādes un jautās: «Klau, Mārtiņ vai Pēteri, kurā iekšējā normatīvā tev sacīts, ka jārīkojas tā? Nav rakstīts?! Ahā! Tu esi sliktais puisis.»

Tā ir vēlme pārapdrošināties. Respektīvi - ka tik kaut kas nenotiek! Un tad mēs mēģinām izķert pamatā divu, trīs, četru eiro vērtās iespējamās kļūdas vai krāpniecības riskus, iztērējam daudz lielāku summu un rezultātā negūstam daudz lielāku pienesumu tautsaimniecībai. Bet no šīs loģikas atbrīvoties ir ļoti grūti. Jo tās ir bailes. Tās ir fiziskas, paniskas bailes.

A.N.: - Es te piebildīšu, ka ierēdniecības vēlme nodrošināties pret riskiem padara daudzas procedūras smagnējas. Tas, piemēram, attiecas arī uz struktūrfondu projektiem. Nodrošināties pret krāpšanās riskiem nekad nebūs par daudz, tomēr riska vadību var īstenot dažādi. Šī arī ir tā joma, kur noder privāto finanšu starpniecības institūcijās aprobētās procedūras un instrumenti.

M.K.: - Bet arī labs piemērs nav tālu jāmeklē. Re, VID beidzot paziņoja, ka netramdīs tos nabaga tantukus un onkuļus, kuri salasa sēnes un zemenes līdz 3000 eiro. Viņi netērēs resursus, lai tos izķertu. Tas viennozīmīgi ir efektivitātes rādītājs. Cilvēki būs aktīvāki, veselīgāki un nopelnīs kaut ko papildus savai samērā mazajai pensijai. Bet slinkie pilsētnieki tiks pie sēnēm.

Mums trūkst iedrošinājuma - nebaidāmies, ejam uz priekšu, strādājam. Ļoti daudzi uzņēmēji saka: viens no ideālākajiem pārvaldes modeļiem ir Singapūrā. Bet - ko dara Singapūra? Viņi investē un atbalsta tieši tos, kuri nāk ar jaunām idejām. Un viņi ir pateikuši: jā, mēs apzināmies, ka apmēram 30% no tā, ko mēs investēsim jaunu lietu attīstībā, būs zaudēti resursi. Toties pārējie mums nesīs vai nu kaudzi naudas, vai ievērojamu ietaupījumu.

- Tas jau ir jautājums par to, cik smagu akmeni valsts pārvaldei uz galvas tur politika. Cik lielā mērā tieši tā spiež kaut vai Valsts kanceleju funkcionēt pamatā lietvedības apjomā. Lai arī sers Robins Mauntfīlds, kurš pagājušā gadsimta beigās veica te pārvaldes auditu, teica, ka tāda Valsts kancelejas funkcionēšana nozīmē tukšumu valdības centrā un tai nav nekādas jēgas. Kas mainījies?

M.K.: - Sadalām atbildi divās daļās. Viena - par valdības centru. Otra - par pārvaldes politiku.

Par pārvaldes politiku. Esam godīgi - neviens no līdzšinējiem ministru prezidentiem nav dedzis interesē par valsts pārvaldes politiku un tās attīstību. Neviens. Manā pieredzē Kučinska kungs ir sestais ministru prezidents. Respektīvi - no 2004. gada līdz šim brīdim es varu teikt, ka neviens nav iedziļinājies detaļās.

Bet labi ir tas, ka tieši vakar, sestajā jūlijā, mēs ar Ministru prezidentu pusotru stundu diskutējām par to, kas ir jādara ar valsts pārvaldes politiku. Tā ka - šoreiz politiskā interese ir. Ir arī izpratne par šīm lietām. Jo Kučinska kungs pietiekami ilgus gadus bijis gan ministrs, gan deputāts, gan pilsētas domes priekšsēdētājs. Viņš zina, kā ierēdniecība strādā. Viņš saprot tās problēmas. Tieši tāpēc augusta beigas, septembra sākums ir tas laiks, kad mums, Valsts kancelejai, atbilstoši valdības rīcības plānam jānāk ar piedāvājumu - kas tad ir tas galvenais, kas darāms. Pie tā mēs ar Ministru prezidenta personīgu iesaistīšanos aktīvi strādājam.

Politiska, partijiska spiediena šajā ziņā nav bijis. Par neizpildītiem termiņiem - jā. Par to, lai atlasītu to vai citu vadītāju - nē. Ārlietu ministrs nav sūdzējies par jauno Latvijas institūta direktoru, tieslietu ministrs nav sūdzējies par Datu valsts inspekcijas jauno direktoru, ekonomikas ministrs ir teicis, ka ir ļoti apmierināts ar jauno Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru, kurš atnāca no privātā sektora, pametot labi apmaksātu darbu… Tagad jāskatās, ko mēs spēsim piedāvāt Finanšu ministrijai VID ģenerāldirektora amatam.

Bet, ja runāt par valdības centru, tad šis stāsts nav tik skaists. Man bija tas gods strādāt ar Valsts kancelejas direktori Guntu Veismani. Un mans personīgs vērtējums ir tāds, ka pēc viņas aiziešanas 2010. gadā Valsts kanceleja diemžēl pilnībā sagrāva tās pozīcijas, tās iestrādes, kas bija. Tā atkrita atpakaļ uz 1999. gadu, kad mēs tiešām bijām vien pastkastīte starp ministrijām un Ministru kabineta sēdēm. Jā, formāli sagatavojām, jā, juridiski izvērtējām. Bet - kas no tā mainījās? Es gribētu teikt - nekas. Un tieši tas ir tas, ko sers Robins Maunfīlds savā audita ziņojumā teica - ja nav kārtīga valsts pārvaldes centra, nav kārtīga valdības centra, tad diemžēl visa pārējā ministriju koordinācija izplēn un nestrādā. Diemžēl tā ir bijis.

Tagad Valsts kancelejas komanda kopīgiem spēkiem mēģina virzīt lietas tajā gultnē, kurā mēs bijām 2010. gadā. Bet, lai sagrauto attīstītu vai atjaunotu, ir nepieciešams laiks.

A.N.: - Sauklis - kompakta, efektīva pārvalde kā pilnveidošanas mērķis - gan ir skanējis visu laiku. Bet - skaidrs, ka saukļi ir viena lieta, otra - tā virtuve, par kuru Mārtiņš tikko pavēstīja.

M.K.: - Vēl viena replika no manas puses. Valsts pārvaldes politika jāskatās arī kopējā kontekstā. Mēs redzam, ka ekonomiskā attīstība stājas un atkal var meklēt vainīgos. Vienlaikus diemžēl turpinās cilvēku izbraukšana. Tas automātiski samazina loku, no kura mēs varam izvēlēties kadrus gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Un tā, manuprāt, ir viena no lielākajām problēmām, kur augstskolām gan ir liela loma. Ļoti daudz jauniešu brauc studēt ārvalstīs. Jautājums - kā mums viņus pēc tam pievilināt atpakaļ? Labi, lai viņš aizbrauc un kļūst tur par bakalauru, bet maģistrantūru un doktorantūru beidz šeit.

Un trešā lielā problēma, kas ir fundamentāla visai sabiedrībai, ir mūsu savstarpējā neuzticēšanās. Valsts pārvaldē to diemžēl raksturo oficiālu vēstuļu sūtīšana. Tā vietā, lai sanāktu pie viena galda, izrunātos, nolemtu un izdarītu, mēs rakstām protokolus, un tad viss aizņem ļoti ilgu laiku.