Nodokļu vācēju meklēs starp augstiem ierēdņiem
Valdība meklē tādu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektoru, kas būtu reāli spējīgs vadīt iestādi arī tad, ja Latvijā mainītos valdība vai finanšu ministrs.
Ministru prezidentam Mārim Kučinskim vakar nācās skaļi atzīt, ka izjukusi formāli nevainojamā VID ģenerāldirektora meklēšana konkursa kārtībā. Tajā varēja pieteikties ikviens, kas atbilda publiski izsludinātajām izglītības un darba stāža prasībām. Par to gan bija jāsāk brīnīties, ka Valsts kancelejas izveidotā konkursa komisija uzreiz izbrāķēja septiņus no vienpadsmit gribētājiem kā formālajām prasībām neatbilstošus. Šo cilvēku identitāte atklāta netika, tāpēc palika iespējas domāt dažādi, vai tiešām vadīt VID pieteicies bija dīvaiņu bariņš, kas nebija spējuši tikt skaidrībā paši par sevi, vai viņiem ir, vai nav prasītā maģistra grāda un trīs gadu darba pieredzes. Starp pirmajā kārtā vērtējamiem kritērijiem bija arī «nevainojama reputācija», kas komisijai ļāva rīkoties pilnīgi patvaļīgi, jo vispār nav Latvijā tādu cilvēku, par kuriem neviens nekad nebūtu teicis ko sliktu. Neviena reputācija nav nevainojama, bet tikpat viegli, cik viegli ikvienu apvainot, ir arī apvainojumus noraidīt tāpēc, ka apvainotāja reputācija taču varbūt ir vēl sliktāka. Pēc tam notika katra atlikušā «pretendenta vīzijas prezentēšana par iestādes nākotnes prioritātēm», kas laikam taču izskatījās tik šausmīgas, ka komisija izbrāķēja visus pretendentus un konkursu slēdza.
Šā gada augustā paies divdesmit gadu, kopš vispār izveidots VID ģenerāldirektora amats. Četri ģenerāldirektori atrasti starp VID tobrīd jau esošajiem darbiniekiem, bet viena iecelšana noformēta ar konkursu, kaut gan šķiet, ka Finanšu ministrijā nolūkotā darbinieka iecelšana bija izlemta pirms konkursa. Tikpat būtiski ir dati, ka no šiem ģenerāldirektoriem viens atlaists no darba pat ar diviem viņam nelabvēlīgiem tiesas spriedumiem, viena - ar ierosinātu un izbeigtu krimināllietu un vēl viens - ar disciplinārlietām un citām nepatikšanām. Vissvaigākajā atmiņā ir skandāli, kādi visu šo gadu vijās ap VID un noveda pie pagaidām pēdējās VID ģenerāldirektores Ināras Pētersones atkāpšanās no amata. Viņas lēmuma motivācija nav pilnībā zināma, tāpat kā notikumi ar viņas priekšgājējas Nelijas Jezdakovas krimināllietu. Andreja Sončika un Dzintara Jakāna reālie un klāt piedomātie grēki tika celti gaismā līdz ar valstī valdošo politisko partiju nomaiņu. Tīri politiska bija it kā konkursa kārtībā izvēlētā Kārļa Ketnera pieņemšana un atlaišana viena gada un viena mēneša laikā, ko viņš prata iegrozīt sev par labu abos gadījumos. Nav jābrīnās, ka nopietni pretendenti nepieteicās konkursā uz šādiem notikumiem apvītu amatu.
Bez VID ģenerāldirektora iestāde palikt nedrīkst. Izjukušais konkurss tagad kalpo par iemeslu celt atlīdzību tam, kurš galu galā šos pienākumus uzņemsies. Atlīdzības formālais rādītājs ir konkursā piedāvātā alga 3417 eiro mēnesī pirms nodokļiem, kas atbilst apmēram 2300 eiro faktiskajiem ienākumiem. Grūti iedomāties, ka kaulēšanās par amata cenu neietvertu arī kaut kādus publiski neizpaužamus nosacījumus. No otras puses, nākamajam VID ģenerāldirektoram ir jāspēj pārliecināt politiskās aprindas par pietiekami lielu distanci no pašreiz valdībā līdera lomu pārņēmušās Zaļo un zemnieku savienības Ministru prezidenta M. Kučinska un finanšu ministres Danas ReizniecesOzolas personā. Latvijas valdība un atsevišķu ministru krēsli nemēdz noturēties piecus gadus, cik ilgs ir likumā noteiktais VID ģenerāldirektora pilnvaru laiks. K. Ketnera piemērs rāda, ka atsevišķam cilvēkam nav lielu bēdu šūpoties līdzi valdības maiņai, taču no VID un valsts ieņēmumu uzturēšanas viedokļa to nedrīkst pārvērst par parastu praksi.
Tikpat labi par priekšrocību, kā par apgrūtinājumu var traktēt to, ka praktiski tukšas ir visas četras ģenerāldirektora vietnieku vietas. Tikai viena vēl neatlaista I. Pētersones vietniece tagad pilda viņas pienākumus un izskatās tāda, kas neiebildīs savam nākamajam priekšniekam pret to, ko priekšnieks viņai liks darīt tālāk.
Vēl vienu šķērsli VID ģenerāldirektora atrašanai rada pašreizējās valdības vēlēšanās uzlabot VID darbu ar likumu grozīšanas metodi. Valdība ir nosūtījusi Saeimai priekšlikumus mainīt arī VID ģenerāldirektora pienākumus, taču tas var notikt visai dažādi atkarībā no tā, kā īsti Saeimas deputāti noformēs valdošās koalīcijas vienošanos par likumu grozīšanu. Grūti meklēt piemērotāko cilvēku vēl nezināmiem darbiem.
Ko viņi zina par VID nākamo ģenerāldirektoru
Ministru prezidents Māris Kučinskis: «Protams, ka netiks ielikts savs cilvēks. Pēc prakses - savi cilvēki jau sen būtu ielikti.»
Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola: «Man ir padomā augstākās ierēdniecības loks, ko vēlos uzrunāt.»
Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš: «VID ģenerāldirektoram mēnesī vajadzētu pelnīt vismaz 5800 eiro, cik nopelna analoģiska dienesta vadītājs Igaunijā.»