Jānis Ādamsons: Saskaņas deputāti nav Kremļa aģenti

 
AIZMĀRŠAS. Jānis Ādamsons: «Mūsu politiķi aizmirst, ka viņu galvenais uzdevums ir – aizsargāt savas tautas un sabiedrības intereses. Un tikai pēc tam domāt par stratēģiskajiem partneriem, tikai pēc tam domāt par mūsu sabiedrotajiem... Visa pamatā ir mūsu valsts intereses» ©F64

Saeimas deputāts (Saskaņa), bijušais Latvijas iekšlietu ministrs (1994–1995) Jānis ĀDAMSONS pauž Neatkarīgajai savu viedokli par drošību un jauno, 16. jūnijā Saeimā apstiprināto, Latvijas valsts aizsardzības koncepciju.

- Manuprāt, izlasījušam koncepciju, jums - politiķim un, jo vairāk, bijušajam militāristam - jājūtas kā saņēmušam skaidras un izsmeļošas instrukcijas tuvāko četru gadu darbībai šajā jomā. Tā ir?

- Kas ir koncepcija? Ja runājam par nākotnes vīziju, tad ir jābūt elementārai esošās situācijas analīzei (šajā gadījumā - gan iekšpolitiskai, gan starptautiskai). Koncepcijai jānosaka programma, darāmais četriem gadiem. Pats galvenais - kāds finansējums tam visam vajadzīgs? Tātad - būtu jāredz mērķi un līdzekļi, kā tos mērķus sasniegt. Koncepcijā nekā no tā nav.

Turklāt, lai spriestu par šīs koncepcijas kvalitāti, pirmkārt, būtu jāizanalizē, kas tad izdarīts saistībā ar iepriekšējo koncepciju. Arī tā nav. Vienīgais pozitīvais, ko varu atzīmēt koncepcijā, ir atziņa: mūsu pasaule mainās, mēs no vienpolārās, iespējams, pārejam uz daudzpolāro pasauli.

Un vēl es Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā teicu: ja iepriekšējo koncepciju varēja vērtēt kā pirmā kursa studenta gara darbu, tad tagad var teikt, ka esam nonākuši otrajā kursā. Bet - tas arī viss.

- Es koncepcijā neatradu arī to, kas aizsardzības dēļ būtu reāli darāms ar sabiedrības, varas, tautsaimniecības kvalitāti. Tātad tā ir domāta resora interešu apjomam, nevis valsts mērogam.

- Es jums pilnīgi piekrītu. Varam ņemt jebkuru sadaļu. Kaut vai to, kas veltīta pilsoniskai sabiedrībai. Ja tas ir visas valsts aizsardzības koncepts un ja tiek runāts par pilsoniskās sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā, tad es gribētu redzēt arī kaut ko konkrētu. Konkrētu redzējumu, konkrētu finansējumu. Nevis tikai vispārējas frāzes.

Šajā sakarā trūkst arī, piemēram, tā, ko man neizdodas panākt jau 25 gadus. Militāri patriotiskās audzināšanas. Pats par sevi saprotams, ka skolās tā ir nepieciešama. Bet vienīgais, kas koncepcijā minēts, ir Jaunsardze. Līdz 2024. gadam paredzēts Jaunsardzes kustībā iesaistīt 10% skolu jaunatnes. Bet - kādā veidā tā šobrīd var pastāvēt, piemēram, bērnunamos un internātskolās? Mums nesen bija militāri patriotiskajai audzināšanai veltīta komisijas izbraukuma sēde Jaunjelgavā. Valstī ir ap 800 vispārizglītojošo skolu. Es uzdevu, manuprāt, elementāru jautājumu: cik skolās Latvijā tiek pasniegta militāri patriotiskā audzināšana (valsts aizsardzības mācība)? Piecpadsmit.

Nākamais... Ko mūsu politiķi panāk, ja cilvēki brauc projām no Latvijas? Jo vairāk mēs pa tukšo, es atvainojos, muldam, ka mums tūlīt pat uzbruks Krievija, jo lielāka motivācija cilvēkiem braukt un meklēt drošāku mītnes zemi. Nākamais. Runā, ka mums jāpiesaista investīcijas. Bet, ja tev, kas grib te kaut ko ieguldīt, kaut ko attīstīt, no rīta līdz vakaram stāsta par to, ka šeit nav drošas situācijas, tad jābūt absolūtam idiotam, lai te ieguldītu kaut kādus līdzekļus.

Es jau minēju daudzpolāro pasauli. Taču pirms kāda mēneša Baraks Obama intervijā teica burtiski šādus vārdus: Amerikas Savienotajām Valstīm jāpanāk, lai ASV diktē noteikumus visai pasaulei. Pie kā noved šis diktāts, mēs redzam, sākot ar 1991. gadu, kad pasaule kļuva vienpolāra. Ja atmiņa neviļ, tad ASV pārstāvji šajā laika periodā veikuši 82 kara noziegumus (tā tos definē starptautiskas organizācijas) un piedalījušies 26 valsts apvērsumos.

- No koncepcijas gan izriet, ka draudi pamatā nāk no Krievijas.

- Šajā sakarā es arī vienmēr uzdodu naivu jautājumu: nosauciet kaut vienu iemeslu, kāpēc Krievijai būtu jāokupē Latvija. Un, līdzko pievēršamies konkrētībai, viss izčākst.

Koncepcijā, kuru par tādu grūti nosaukt, Krievijas agresija pieminēta 12 reižu. Taču... sāksim no citas puses. No tā, kas tiešām ir galvenais mūsdienu drauds, - no terorisma. Tas tur pieminēts tikai garāmejot.

Godīgi sakot, mums jāpriecājas, ka teroristi vēl īsti nezina, kur ir Latvija. Lai gan interese pēdējā laikā jau tiek izrādīta. Ko Latvija dara? Neko! Mēs tikai ceram, ka tēvocis Sems mūs aizsargās.

Pastāv teroristiskas organizācijas, kuras faktiski cīnās ar visu pasauli. Liktos ļoti elementāri - ja mani un tevi kāds apdraud, tad sanākam kopā un sākam domāt, kā šo apdraudējumu novērst. Tas būtu loģiski. Kā Baltijas asamblejas Drošības komitejas priekšsēdētājs es, piedaloties dažādās konferencēs un vadot tās, esmu uzdevis mūsu un visu Baltijas valstu valdību pārstāvjiem jautājumus. Vai un kas ir veicis analīzi par to, kāpēc kristieši kļūst par musulmaņiem? Vai Latvijā un ES ir veikti pētījumi, kāpēc cilvēki brauc karot Islāma valsts pusē? Atbilde mani šokē. Nekādi pētījumi nav veikti. Bet, ja tu nezini iemeslus, tad ir bezjēdzīgi cīnīties ar sekām. Tostarp ir piemēri, kad cilvēki, kuri saņem pietiekami lielu atalgojumu, atvaļinās no Dānijas armijas, no Nīderlandes armijas, no britu armijas... Tiek teikts - viņi brauc, jo Islāma valsts viņiem mēnesī maksā 400-500 dolāru. Es domāju, ka tas nav galvenais iemesls. Esam izveidojuši visādas institūcijas, bet atbilžu uz elementāriem jautājumiem nav.

Nav nekā sarežģīta, lai ķertos pie terorisma apkarošanas Vēl pirms ofensīvas Sīrijā es bijušajai premjerei Straujumas kundzei ierosināju, kas jādara, ja negribam, lai bēgļi nāk pie mums. Pats galvenais - iznīcināt teroristus viņu teritorijā. Tas nozīmē gan sauszemes, gan gaisa operācijas... Bet... mūsu politiķi neko neizdarīja. To izdarīja Krievija. Un - cepuri nost! Tāpēc, ka Krievija, ieejot Sīrijā, sniedzot atbalstu Asadam, atrisināja veselu virkni jautājumu. Bet kāpēc valstis, kuras klaji deklarē - mēs gribam cīnīties ar terorismu, mēs esam par to, lai teroristus iznīcinātu! - nesēžas pie viena galda un nesāk diskusijas?

Terorisma draudi pastāvēs, un mēs nejutīsimies droši tieši tik ilgi, kamēr valstis, politiķi nesapratīs, ka starp teroristu Latvijā, teroristu Krievijā un teroristu ASV liekama vienlīdzības zīme.

Bet pagaidām tiek uzskatīts, ka teroristu, kurš no Krievijas aizmucis uz Austriju, ieguvis politisko patvērumu, pēc tam aizturēts par ieroču pārvadāšanu un virkni citu pārkāpumu, izsludināts starptautiskā meklēšanā, tomēr nevar aiztikt, jo... specdienesti viņu var izmantot. Un, kamēr nebūs absolūti skaidri noteikts, ka terorists - tas ir cilvēks, kam nav pilsonības, ka viņš jāaiztur un ar viņu jārīkojas kā ar noziedznieku jebkurā valstī, mēs nekur netiksim.

Turklāt anekdote ir tas, kā notiek informācijas apmaiņa starp NATO valstīm. Pieņemsim, Latvija ir saņēmusi informāciju par terora draudiem Lietuvai. Latvija sūta šo informāciju uz Vašingtonu, Vašingtonā to izvērtē un pēc tam, ja uzskata par vajadzīgu, nosūta uz Lietuvu. Tas ir absolūti neefektīvi. Nezinu, cik precīza ir manā ziņā esošā informācija, bet tā liecina, ka Vācijas izlūkdienesta rīcībā bija informācija par to, ka Parīzē tiek gatavoti terora akti. Vācieši, likumpaklausīgi būdami, nosūtīja šo informāciju uz Vašingtonu. Informācija no Vašingtonas līdz Parīzei tā arī nenonāca.

Atgriežoties pie drošības līmeņa Latvijā, situācija šajā ziņā diemžēl ir ļoti bēdīga. Mēs šobrīd varam justies droši, tikai pateicoties tam, ka par mums ir ļoti maza interese.

- Vēl es gribēju šajā koncepcijā ieraudzīt kaut ko lietišķu saistībā ar NATO sauszemes spēku pavēlnieka Eiropā ģenerāļa Hodžesa nopūtu: NATO šobrīd nespētu aizsargāt Baltijas valstis pret Krievijas uzbrukumu.

- Arī šīs koncepcijas apspriešanas gaitā es jautāju: vai Krievija var uzbrukt? Jā! Lai Krievija okupētu Baltijas valstis, tai vajag četras līdz sešas stundas. NATO dod desmit dienas, Krievija dod divas nedēļas, bet viņi kļūdās. Manā uztverē tas ir stundu jautājums. Runājot par iespējamo palīdzību no NATO puses - tā nav iespējama pat teorētiski. Te es piekrītu NATO ģenerāļiem. Tā nav iespējama tāpēc, ka ir Kaļiņingrada, kur Baltijskā izvietota Baltijas kara flote. Līdz ar to tas jūras kājnieku korpuss, kam būtu jādodas mums palīgā un jāizsēžas mūsu krastā, pat teorētiski nevar šeit nonākt. Arī gaisa telpa, pateicoties jaunākajām sistēmām (S300, 400, 500…), var tikt pilnībā slēgta. Paliek vienīgi sauszemes ceļš, kuru bloķēt arī nav nekāda problēma.

Un vēl es šajās tikšanās reizēs jautāju: «Pieņemsim, ka Krievijas vadība sajukusi prātā un okupē trīs Baltijas valstis. Kāda tam jēga no militāri stratēģiskā un politiskā viedokļa? Ko Krievija var iegūt saistībā ar Baltijas valstu okupāciju?» Izņemot mīnusus - absolūti neko. Ne militāri, ne ekonomiski... Nu labi, Krievija ir mūs okupējusi... Kas tālāk? Baltijas kara flote ir bloķēta. Tā pati situācija... Krievija arī netiek tālāk. Tātad, lai īstenotu kaut kādus savus hipotētiskos mērķus, Krievijai papildus jāokupē Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Vācija, Polija... Tātad - tas jau ir globāls atomkarš.

Ko mēs panākam ar visu šito te vervelēšanu? To, ka Latvijas ekonomiskās intereses iet mums secen. Tas nonāk līdz absurdam. Gazprom savulaik piedāvāja izveidot gāzes vada atzaru arī uz Latviju. Tad Latvija kļūtu par reģionālu gāzes apgādes centru. Mēs varētu pelnīt faktiski no nekā. Mēs toreiz lepni pateicām: mums nevajag. Avīzē Diena parādījās kāda ASV profesora publikācija, kuras galvenā vēsts bija: atsakieties no jebkuriem darījumiem ar Krieviju, un mēs jums palīdzēsim. Taču, atsakoties kaut vai no tā atzara, mēs faktiski aizstāvējām (un līdz šim brīdim aizstāvam ) ASV ekonomiskās intereses. ASV ir ieinteresētas pārdot savu sašķidrināto gāzi.

Vēl absurds. Satiksmes ministrs Uldis Augulis pirms kāda mēneša devās uz Krieviju, lai pārrunātu tranzīta jautājumus. Augulim bija paredzēta plaša programma. Bet... tajā pašā laikā Kijevā ieradās mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Un, tikko Rinkēvičs atvēra muti, lai pateiktu par Krieviju, ko vien var pateikt, Augulim vizīte beidzās faktiski ne ar ko.

Par mūsu superstulbumu liecina arī pāris gadus vecs notikums, kad Aivis Ronis bija prezidenta padomnieks ekonomikas jautājumos un kopā ar Andri Šķēli devās uz Minsku, lai risinātu ekonomiskus jautājumus. Mūsu dienvidu kaimiņvalsts presē tas tika pasniegts kā ārkārtas notikums. Mūsu mediji to momentā uztvēra. Rezultātā Aivis Ronis tika atbrīvots no amata, jo esot pārkāpis savas pilnvaras. Lai arī viņi brauca uz Minsku aizstāvēt Latvijas kā tranzītvalsts intereses. Runa bija par tranzītu no Ķīnas. Rezultāts bija elementārs. Preču tranzīts no Ķīnas uz Eiropu iet caur Klaipēdu. Mēs zaudējām.

Saskaņai visu laiku pārmet to, ka esam Kremļa aģenti. Taču jāskatās būtu nevis uz vārdiem, bet darbiem. Un tad Nacionālās apvienības frakcijas pārstāvjiem būtu jābrauc uz Maskavu saņemt goda prēmiju par to, ka tie Latvijā perfekti īstenoja Krievijas valsts prezidenta 2013. gadā pausto vēlmi: jādara viss, lai nauda neplūstu projām no Krievijas.

Te arī rodas jautājums - cik ilgi un, galvenais, kāpēc mums jāaizstāv svešas intereses?

Es netaisos būt Krievijas advokāts! Bet, ja mēs gribam fiksēt šodienas situāciju tā, lai izslēgtu kļūdas nākotnē, tad ir jāvalda nevis emocijām (patīk - nepatīk, vienam meita, otram kleita...), bet tādai objektivitātei, uz kuras bāzes var veikt pamatotus secinājumus un noteikt attiecīgus mērķus. Diemžēl tā nav.

- Vēl viens aspekts. Jūs sakāt, ka mēs apgādājām ne tik daudz savas, cik citu intereses. Ar Krievijas agresijas piesaukšanu droši vien tiek attaisnota alianses spēku izvietošana gar Krievijas robežu. Taču es neredzu te korelāciju, piemēram, ar Eiropas aizsardzības doktrīnu, kura paredz virkni konkrētu pasākumu.

- Tika paredzēti vienoti ES ātrās reaģēšanas spēki. Ar ko mēs varam konkurēt? Ar supermodernām lidmašīnām, supermoderniem tankiem? Noteikti ne! Bet mēs varam konkurēt un ļoti daudz ko sasniegt ar cilvēcisko faktoru. Latvieši vienmēr, gadsimtos, ir bijuši gan labi arāji, gan arī labi karotāji. Tātad mūsu bruņoto spēku pamats būtu ātrās reaģēšanas vienības, tās būtu speciālo uzdevumu vienības. Un - tā ir pretgaisa aizsardzība, kuras koncepcija tika pieņemta jau 1995. gadā. Nepagāja ne 20 gadu, kad kaut kas beidzot tiek īstenots. Nemaz nerunājot par robežapsardzes attīstības koncepciju, kura arī tika apstiprināta 1994. gadā, bet tikai tagad beidzot sāk būvēt tos žogus, par kuriem lēmums bija pieņemts jau 1995. gadā.

- Bet vai tad tieši šī koncepcija nav galvenais pamatojums arī tam, kāpēc tiek prasīts palielināt aizsardzības budžetu?

- Šeit nav nekāda pamatojuma. Fiksēts tikai tas, ka sasniegsim finansējumu 2% no IKP.

Mūsu politiķi aizmirst to, kāpēc viņi ir parlamentā vai valdībā. Viņu galvenais uzdevums būtu - aizsargāt savas tautas un sabiedrības intereses. Un tikai pēc tam jāsāk domāt par mūsu stratēģiskajiem partneriem, tikai pēc tam jādomā par mūsu sabiedrotajiem, par mūsu kaimiņiem... Visa pamatā ir mūsu valsts intereses.

Bet vismaz pēdējo piecpadsmit gadu garumā bijis tā, ka primārais mums ir - aizsargāt kaut kādas citas intereses un tikai pēc tam sākt domāt par savējām. Ja vispār sākam domāt.

- Un tagad pasakiet, kas jādara šādu papīru rakstīšanas vietā?

- Mēs, Saskaņas virsnieku klubs (mums ir vairāk nekā 200 virsnieku), esam izveidojuši savu drošības redzējumu. Tas, starp citu, neatšķiras no redzējuma, ko savā laikā definēja NATO. Kas ir mūsu valsts galvenais apdraudējums? Starptautiskais terorisms, kibernoziegumi, organizētā noziedzība un klimats.

Pirmkārt, jāveic elementāra situācijas analīze. Nākamais - jārēķinās ar tiem resursiem, kādi ir mūsu rīcībā. Nav jāpērk veca tehnika. Ir daudz jaunu tehnoloģiju... arī to pašu bruņumašīnu, kuru izmaksas, iespējams, būs nedaudz lielākas, bet galarezultāts būs efektīvāks.

Pats galvenais - jāmaina domāšana. Mēs bezjēdzīgi tērējam naudu centrālajam aparātam. Manā uztverē, un par to es iestājos vismaz pēdējos 24 gadus, divas spēka ministrijas Latvijā nav vajadzīgas. It sevišķi šobrīd, kad informācijas apmaiņai jābūt ļoti tekošai.

Un vēl ļoti svarīgi ir saprast mūsu intereses. Tas, ko mēs varam dot kopējā katlā, ir intelektuālais potenciāls. Tajā skaitā arī drošības jautājumu risināšanā.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!