Sāk velobraucienu uz Eiropas tālāko ziemeļu punktu par izglītību visiem bērniem

Jurģis Briedis un Juris Pabērzs devušies izaicinājumu pilnā velobraucienā, protestējot pret valsts realizēto speciālās izglītības politiku. Paradoksāli - šis brauciens notiek vairāk nekā 20 gadus pēc tam, kad paša Jurģa vecākiem stingri tika ieteikts dēlu parastā skolā nevest, jo viņš ir vājredzīgs.

Pat pēc tik ilga laika situācija Latvijā nav mainījusies un bērnu ar invaliditāti vecākiem vairākumā gadījumu skolas atsaka. Jurģis un Juris, dodoties 2000 kilometru braucienā, vēlas pievērst sabiedrības uzmanību, ka visiem ir tiesības uz izglītību. «Kvalitatīvu izglītību,» uzsver Jurģis.

Dodas ceļā

Otrdienas pēcpusdienā abi velosipēdisti startēja no Tiesībsarga biroja Rīgā - pilnā ekipējumā un pa tiešo uz prāmi Stokholmas virzienā, lai jau trešdien sāktu ceļu uz Eiropas galējo ziemeļu punktu Nordkapu Norvēģijā. Tie ir 2000 kilometru. Pagājušā gada jūnijā šo maršrutu viens pats jau izbrauca Juris Pabērzs. Par savu braucienu viņš toreiz sacīja, un tas ir aktuāli arī šogad: «No pieredzes zinu, ka cilvēki ar invaliditāti saskaras ar daudziem šķēršļiem, kuru dēļ daudzi pat neiziet no mājām, ir izolēti, vieni paši un nesaņem nekādu atbalstu. Ar šo braucienu vēlos aktualizēt cilvēku ar invaliditāti jautājumus un ieinteresēt visu sabiedrību.» Juris darbojas invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons.

Pirmo reizi šādā braucienā un tik ilgā - gan laika, gan attāluma ziņā - devies Jurģis Briedis, kurš studē būvinženierzinātnes un ir vides pieejamības eksperts. Jau kopš bērnības Jurģis ir vājredzīgs, viņš redz, bet, medicīniski skaidrojot, viņam ir tikai desmit procentu redzes atlikums. Tomēr tas netraucē Jurģim braukt ar riteni, un viņš to dara ne tikai izņēmuma kārtā, bet regulāri. Protams, tūkstošiem kilometru - tas ir izaicinājums, taču ne tikai Jurģim redzes traucējumu dēļ, tāds tas būs arī Jurim un būtu ikvienam citam riteņbraucējam, jo pārbauda izturību, spēku un raksturu.

Par izglītību. Visiem

Jura un Jurģa akcijai dots nosaukums Mēs par izglītību. Apvienības Apeirons vadītājs Ivars Balodis norāda, ka ikvienam bērnam, jaunietim un arī pieaugušajam ir tiesības mācīties vispārizglītojošās mācību iestādēs, bet pašlaik valsts tādas iespējas nenodrošina. «Mūsu redzeslokā ir vairāki desmiti gadījumu, kad skolas neuzņem bērnus tikai tāpēc, ka viņiem ir invaliditāte. Šāda situācija ir visaugstākajā mērā diskriminējoša, negodīga un nepieļaujama. Jurģis Briedis, kurš šogad dodas uz Nordkapu ar velosipēdu, ir piemērs tam, ka, neraugoties uz invaliditāti, cilvēki var veiksmīgi mācīties vispārizglītojošās skolās un pēc tam būt sociāli aktīvi.» I. Balodis atklāj, ka bērnu vecākiem ir jācīnās ar visām instancēm pēc kārtas, sākot ar skolām, lai bērnu uzņemtu vispārizglītojošajā skolā, lai gan likums skaidri un gaiši pasaka: skolā jāuzņem ikviens bērns.

«Redzu daudzus jauniešus, kuriem redze ir daudz labāka nekā man, bet viņi mācās speciālajās skolās, sabiedrībā nav integrējušies, un tas kopumā rada ļoti lielas problēmas dzīvē,» saka Jurģis Briedis.

«Es varu droši apgalvot - ja mani vecāki bērnībā mani sūtītu speciālajā skolā, es nebūtu tur, kur esmu, un nedarīto to, ko daru. Protams, skolā nebija viegli, jo neredzēju, piemēram, ko skolotājs raksta uz tāfeles, bet pats izdomāju dažādus veidus, kā informāciju iegūt. Man ir ļoti žēl par tiem bērniem, kuri apkārtējo cilvēku nezināšanas un neizdarības dēļ tiek diskriminēti un daļēji izslēgti no būšanas sabiedrībā. Es ar šo braucienu vēlos iedvesmot citus.»

Tiesībsargs Juris Jansons, kurš atbalsta šo akciju, teica: «Likumos viss ir kārtībā, un mēs līdz pat pulsa zudumam varam runāt par to, kas noteikts likumos, bet diemžēl šie likumi par iekļaujošo izglītību nedarbojas, un mūsu uzdevums ir šo situāciju mainīt. Jāsāk ar skolas attieksmi - vai tās uzskata sevi par tik elitārām, ka tur nav vietas bērnam ar invaliditāti?»

Nenožēlojam

Jurģa vecāki Selga un Pēteris Brieži ne mirkli nenožēlo, ka dēlu no pirmās klases sūtījuši vispārizglītojošā skolā. «Dzīvojām Aizkrauklē, un, kad Jurģim bija jāsāk mācības skolā, mums visi teica, ka jāmeklē speciālā skola redzes invalīdiem, bet mēs pateicām: nē. Nepakļāvāmies šim spiedienam, jo sapratām, ka Jurģim jāmācās parastā skolā, un ne mirkli šo lēmumu neesam nožēlojuši,» saka Selga Briede. Jurģim nebija pamata mācīties speciālajā skolā, jo «galva viņam ļoti laba» un mācības padevās, vienīgā atšķirība no citiem bērniem bija tas, ka viņš slikti redz. Tolaik pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Jurģis sāka skolas gaitas, praktiski nebija vispār nekādu palīglīdzekļu, tāpēc ģimene pati saviem spēkiem kopēja grāmatu vielu - lielākiem burtiem un cipariem, lai Jurģis var saskatīt. Turklāt, lai dēlu attīstītu, vecāki viņu pieteica arī mūzikas skolā. Selga atceras, ka pati gājusi uz mūzikas skolu un pierakstījusi visas notis, lai dēlam palīdzētu mājās gatavoties.

Piektajā klasē ģimene pārcēlās uz Rīgu, un atkal aktualizējās jautājums - kurā skolā mācīties? «Bijām speciālajā skolā, un tur mums likās, ka prasības bērniem ir zemākas, nekā viņiem ir zināšanas, un noteikti tajā brīdī zemākas, nekā bija Jurģim, mums teica: bet priecājieties, Jurģis būs pirmais klasē. Es atbildēju: labāk pēdējais, bet lai ir zināšanas,» atklāj Selga. Tas attaisnojies, jo Jurģis tagad studē Rīgas Tehniskajā universitātē, kur ļoti svarīgi eksaktie priekšmeti. Vidusskola Teikā Jurģi neuzņēma, teica, ka neesot vietu, un vecāki uzzināja par Rīgas 45. vidusskolu. Arī tur sākotnēji aizbildinājās ar vietu trūkumu, bet, tā kā Jurģis bija mācījies mūzikas skolā, viņu uzņēma mūzikas novirziena klasē.

«Skolas nav ieinteresētas, trūkst entuziasma, negrib liekas problēmas, un tā beigās sanāk tikai vecāku problēma - ir svarīgi, lai vecāki cīnās par bērna tiesībām,» atzīst Jurģa vecāki, «daudzas amatpersonas neaizdomājas par šo problēmu, jo pašus tas neskar.»

JŪTAM LĪDZI CEĻĀ UZ NORDKAPU

Jurģim un Jurim ceļā nesekos pavadošā ekipāža vai kāda atbalsta brigāde. Visu tālo ceļu un grūtības, kas radīsies pa ceļam, viņi mēros paši, solidarizējoties ar jauniešiem, kuriem neviens nepalīdz iekļauties vispārizglītojošā izglītības sistēmā

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, puišiem dienā jānobrauc vidēji 140-180 km

Braucienam var sekot apeirons.lv, kur sadarbībā ar velokurjers.lv ir izvietota interaktīva karte

CEĻĀ puišiem jāmēro 2000 kilometru līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam, pa ceļam satiekoties ar vietējām pašvaldībām un runājot par izglītību, - pirmā tikšanās sarunāta Zviedrijas pilsētā Sundsvallā