Šovakar visā Latvijā ar dažādiem pasākumiem tiks svinēts Līgo vakars un Jāņu nakts, kad skanēs līgodziesmas, tiks pīti ziedu vainagi un kurināti ugunskuri.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Lai arī vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā un nakts ir visīsākā, jau aizvadīti, Līgo naktī daudzi piekopj sentēvu tradīcijas. Viena no tām ir aplīgošana, ko mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas.
Latviešiem ir tūkstošiem Jāņu dziesmu - katrai lietai, katrai norisei, katram svētku brīdim, bet visvairāk - Jāņu tēvam, Jāņu mātei un Jānim pašam. Jāņudziesmu pazīme ir tradicionālais refrēns "līgo!".
Jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņubērni aplīgoja gan tīrumus un māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā. Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus - saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja jāņusieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.
Jāņu dienas tradīcijas katrā Latvijas novadā ir nedaudz atšķirīgas, tomēr ziedu vainagu pīšana un ugunskuru kurināšana ir visiem kopīga tradīcija. Gandrīz katrā Latvijas novadā visīstākās jāņuzāles gods ticis citam augam, piemēram, Vidzemē un Zemgalē pazīstamākā un īstākā jāņuzāle vainagam un svētku pušķim ir madara, savukārt Kurzemē vasaras saulgriežu zieds ir birztalu nārbulis, kura stāvais stublājs stalti paceļas pļavās vai mežmalās un dzeltenie divlūpainie ziedi lieliski izceļas uz tumši violeto augšlapu fona. Latgalē par jāņuzāli tiek saukta asinszāle.
Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veido apli, un tas, tāpat kā jāņusiers un jāņuguns, simbolizē sauli.
Svētku laikā istabas, ēkas un pagalmu parasti pušķo ar meijām. Pie mājām vai arī iekšā telpās izliek pīlādžu zarus kā visīstenāko sargu pret skauģiem un raganām.
Tumsai iestājoties, augstākajos pakalnos savulaik tika kurti Jāņu ugunskuri un celta uguns kārts galā, lai tālāk sniegtos tās gaisma. Senie latvieši ticēja, ka, saulgriežu ugunij pieskāries, cilvēks iemanto veselību visam gadam. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc Jāņu naktī cilvēki lēca pāri ugunskuriem.
Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.
Ticējumos teikts, ja Jāņu naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no deviņām šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem deviņi ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs.
Ticējumi arī vēsta, ka Jāņu vakarā salasītās zāles der visām slimībām, savukārt neprecētām meitenēm Jāņa naktī jāsviež ozola vainags ābelē - cik reizes vainags kritīs zemē, tik gadu vēl līdz kāzām, bet tie, kuri nevēlas, lai viņus odi sakož, Jāņu naktī nedrīkst iet gulēt.
Sena šo svētku tradīcija ir arī aplīgošana, kas saistās ar labas ražas un pārticības vēlējumu. Aplīgo visu un jebko.
Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati, šogad vārdadienā sveicami 52 784 Jāņi un 10 501 Līga.