Atklājas patiesība par melos tapušu t.s. Lemberga likumu

Saeimas arhīvos izpētot stenogrammas, komisiju sēžu audioierakstus un citus dokumentus, Neatkarīgā atklāja aizkulises, kā pirms četriem gadiem tika virzīti Kriminālprocesa likuma (KPL) grozījumi, kas kārtējo reizi bija veltīti tā dēvētajai Lemberga prāvai.

Tā saukto Lemberga likumu - t.i., likumdošanas iniciatīvu, lai kaut kā tomēr varbūt varētu notiesāt Ventspils mēru Aivaru Lembergu, jo bez šīm iniciatīvām nu nekādi nesanāk - pēdējo vairāk nekā desmit gadu laikā tiešām ir bijis daudz. Neatkarīgā nesen (5. maija publikācijā Arhīvi atklāj prokuroru un politiķu kopdarbošanos) aprakstīja t.s. Lemberga prāvai veltītu likumdošanas iniciatīvu, kas pēc nopietnām cīņām tomēr neguva Saeimas vairākuma atbalstu. Bet šeit būs stāsts par iniciatīvu, kas konkrētā vēsturiskā situācijā tomēr tika «izdzīta» cauri visām likumdošanas instancēm.

Viss, kas saistīts ar šo grozījumu apstiprināšanu Saeimā, caurvīts politiskām kaislībām, meliem un liekulību. Bet aktuāla šīs 2012. gada likumdošanas iniciatīvas izpētīšana kļuva tāpēc, ka t.s. Lemberga lietā regulāri parādās pierādījumi, ka prokurori turpinājuši veikt izmeklēšanu pat tad, kad lieta jau bija tiesā, bet KPL to neatļāva.

Tikai daži vārdi...

2013. gada 13. februārī stājās spēkā KPL 455. panta grozījumi. Šis pants par procesuālām tiesībām krimināllietas iztiesāšanas gaitā tika papildināts ar vārdiem: «Aizstāvim un prokuroram, lai iesniegtu papildu pierādījumus, ir tiesības rakstveidā pieprasīt no fiziskajām un juridiskajām personām kriminālprocesam nozīmīgus dokumentus un ziņas par faktiem..» Šo grozījumu autore bija Ģenerālprokuratūra.

Nezinātājam pirmajā acu uzmetienā likuma grozījumi nekādas bažas it kā nerada. Tomēr ekspertu aprindās sašutuma vētra sacēlās uzreiz pēc priekšlikuma iesniegšanas Saeimas Juridiskajā komisijā. Visaugstākās raudzes speciālisti likumprojektu nosauca ne tikai par nevajadzīgu, bet pat par kriminālprocesa pamatprincipus graujošu.

Ignorējot krimināltiesību autoritātes, grozījumus Saeimā tomēr apstiprināja. Arī toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš tos atzina par gana labiem un bez ierunām izsludināja.

Spiedīgi apstākļi

Kas tad tāds bija noticis, ka Ģenerālprokuratūrai vajadzēja šādus grozījumus?

Tobrīd pēc Valda Zatlera un viņa līdzgaitnieku veiktā - kā pats V. Zatlers atzīst - «legālā valsts apvērsuma» varu bija guvusi koalīcija, kas sevi dēvēja par «tiesiskuma koalīciju». Lai šo varu iegūtu, attiecīgo partiju galvenais priekšvēlēšanu sauklis bija cīņa pret latvju «oligarhiem».

Kad vara bija iegūta, vajadzēja tikt galā arī ar to, kurš bija «tiesiskuma koalīcijas» partiju galvenais traucēklis - t.i., ar latvju «oligarhu Nr. 1», Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

Bet tobrīd t.s. Lemberga prāva Rīgas apgabaltiesā tika iztiesāta jau ceturto gadu un nopratināta bija tikai aptuveni trešdaļa no tiem lieciniekiem, kurus bija pieteikuši prokurori. Taču pierādījumi, kas apliecinātu A. Lemberga vainu daudzajās viņam celtajās apsūdzībās, vismaz vērotājam no malas nebija dzirdēti.

Vēl vairāk - pret Ģenerālprokuratūras uzticamības personu, arestētās mantas glabātāju Rudolfu Meroni Šveicē bija uzsākta kriminālizmeklēšana.

Acīmredzot lai glābtu situāciju, bija vajadzīgi jauni pierādījumi vai vismaz kaut kas tāds, kas līdzinātos pierādījumiem. Lai tādus iegūtu, vajadzēja radīt likumdošanas bāzi, proti, ka pat lietas iztiesāšanas stadijā izmeklēšanu drīkst veikt ne tikai tiesas, bet arī prokurori. Ar likuma grozījumiem vajadzēja nostiprināt prokuroru tiesības vākt pierādījumus un tos iesniegt tiesā līdz pat galīgam tiesas spriedumam - tad varētu lietai pievienot aizvien jaunus un jaunus «materiālus», tādējādi vismaz radot iespaidu, ka pierādījumu ir «kalniem».

Iedarbināti varas resursi

Saeimas arhīva dokumentos redzams, ka šos likuma grozījumus 2012. gada maija beigās Saeimas Prezidijā iesnieguši A. Lemberga politiskie oponenti no Vienotības - Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs (cita starpā, valsts apsūdzības liecinieks t.s. Lemberga prāvā), Ainārs Latkovskis, Ilma Čepāne, Rasma Kārkliņa, Andris Buiķis, Dzintars Ābiķis, kā arī A. Lemberga politiskie oponenti no Zatlera Reformu partijas - Valdis Zatlers, Gunārs Rusiņš un Inese LībiņaEgnere.

T.s. tiesiskuma koalīcijas mērķus Ģenerālprokuratūras prokurori tobrīd centās īstenot, kā vien spēja - tiesā viņi prasīja pastiprināt A. Lembergam drošības līdzekli; prasīja piemērot jaunus drošības līdzekļus; kaismīgi atbalstīja Vienotības deputātes Lolitas Čigānes iesniegumu tiesai, kurā šī ar procesu nekādi nesaistītā persona izklāstīja savus vērojumus, kā A. Lembergs pārkāpis viņam piemēroto drošības līdzekli, jo atļāvies paust viedokli. Tāpat prokurori rosināja sodīt apsūdzēto advokātus par viņu īstenoto aizstāvības taktiku un iedeva krimināllietas materiālu fragmentus vides un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam, lai viņš varētu mēģināt A. Lembergu atstādināt no vēlēta amata.

Rokas klēpī neturēja arī Satversmes aizsardzības birojs (SAB). 2012. gada maijā, tieši tad, kad Saeimas prezidijā tika iesniegts augšminētais likumprojekts, SAB Iekšējās drošības priekšnieks, SAB direktora vietnieks Aigars Sparāns kopā ar arestētās mantas glabātāju t.s Lemberga krimināllietā, daudzu desmitu miljonu vērto aktīvu pārvaldnieku Rudolfu Meroni ieradās hotelī Elizabete Rīgas centrā, lai tur satiktos ar Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu līdzīpašniekiem un runātu par mantas pārdali un bezgalīgo konfliktu izbeigšanu akciju sabiedrībā Ventbunkers.

Tajā laikā SAB arī strādāja, lai legalizētu pirms septiņiem gadiem - 2005. gada jūnijā - slepeni noklausītās Ventspils uzņēmēju sarunas Kopenhāgenas viesnīcā D’Angletere, kuras ar prokuroru rokām tika iesniegtas Rīgas apgabaltiesā. Tobrīd par strīdus ābolu kļuva noklausīto sarunu iegūšanas legālais pamats, kurš uzradās līdz ar augšminētā likumprojekta izsludināšanu par spēkā esošu.

Rosījās arī KNAB. 2012. gada maijā KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe plašsaziņas līdzekļiem ziņoja, ka tā dēvētajā oligarhu krimināllietā «nozieguma pastrādāšanas shēma ir skaidra», KNAB izmeklētājiem atlicis vien noskaidrot «tehnisko pusi». Šobrīd lieta jau ir izbeigta noziedzīga nodarījuma neesamības dēļ.

2012. gadā KNAB veica vairākas pārbaudes par A. Lemberga darbību, kuras arī noslēdzās bez «tiesiskuma koalīcijai» vajadzīgajiem rezultātiem.

Uzrodas problēmas

Tikmēr A. Lembergs nesēdēja rokas klēpī salicis. 2012. gada 3. jūlijā viņš nosūtīja kārtējo sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai par viņam piemēroto liegumu tiesībām uz taisnīgu tiesu.

A. Lembergs arī publiski norādīja uz Reformu partijas centieniem «oligarhu» «apkarošanas» aizsegā privatizēt Latvijas ostas.

2012. gada jūlijā no Londonas pienāca ziņa, ka Karalienes komerctiesa pieņēmusi nozīmīgu lēmumu, kurš sagrauj pret A. Lembergu vērsto prasību šajā tiesā.

Šajā laikā viens no cietušajiem t.s. Lemberga prāvā SIA ManTess paziņoja par atteikšanos no cietušā statusa, jo, pretēji prokuroru apgalvojumiem, nekādus zaudējumus saistībā ar A. Lembergu neesot konstatējis.

Arī pašai «tiesiskuma koalīcijai» neklājās viegli. To aizsāka plosīt nesaskaņas vairākos ekonomiska rakstura jautājumos.

Konkrētai krimināllietai

Jau Saeimas Prezidija sēdē, iepazīstinot deputātus ar likumprojektu, Andrejs Judins faktiski neslēpa, ka likuma grozījumi paredzēti vienai konkrētai krimināllietai: «Iesniegto grozījumu mērķis ir sakārtot mūsu Kriminālprocesa likumu, atrisināt vienu problēmu, kas ir konstatēta, kas ir aktuāla un kas var traucēt taisnīga sprieduma taisīšanu. Proti, ir runa par situāciju, ka pie mums tiesvedība ilgst gadu, divus, trīs vai varbūt vēl ilgāk, un parādās jauna informācija, jauni fakti. Un, ja pierādījumi pastāv, ja pastāv fakti, kuriem ir nozīme konkrētajā kriminālprocesā, tad ir ļoti svarīgi, lai attiecīgie fakti tiktu ņemti vērā. Patlaban ir noteikts, ka gadījumā, ja lieta atrodas tiesā, tad procesa virzītājs ir tiesnesis, bet prokurors uztur apsūdzību un viņa iespējas pieprasīt jaunu informāciju, viņa iespējas tieši tad nodrošināt jaunu pierādījumu, teiksim, izvērtēšanu ir minimālas. Ļoti svarīgi mainīt šo kārtību, jo ir tiešām gadījumi, ka jauni fakti parādās vēlāk, proti, nevis tad, kad lieta atrodas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, bet tieši tad, kad lieta atrodas tiesā.»

Profesionālu juristu un politiķu aprindās nebija nekādu šaubu, kas tā ir par «vienu problēmu», kuru bija apņēmies «atrisināt» A. Judins ar domubiedriem - tā bija ieilgusī t.s. Lemberga lieta.

Ģenerālprokurors uz ambrazūras

To, cik Ģenerālprokuratūrai šie grozījumi bija svarīgi, liecina iestādes pārstāvniecības līmenis Saeimas komisijā. Likuma grozījumu nepieciešamību visās trijās tā apspriešanas sēdēs Juridiskajā komisijā aizstāvēja pats ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Galvenais

Ē. Kalnmeiera arguments bija - «nevajag uzskatīt, ka Saule rotē ap vienu cilvēku» (domāts A. Lembergs). No ģenerālprokurora mutes tā arī neizskanēja citi pamatoti argumenti likumprojekta atbalstam. Līdzīgi vispārēju atbalstu likumprojektam pauda Augstākās tiesas Krimināllietu palātas senators Pāvels Gruziņš. Viņš neslēpa, ka arī ir dzirdējis runājam par to, kādēļ šie grozījumi nepieciešami: «Visi šos priekšlikumus saista ar konkrētu vai nekonkrētu krimināllietu.»

No Juridiskās komisijas triju sēžu audioierakstiem nepārprotami izriet, ka gandrīz visi runātāji tā vai citādi grozījumus attiecinājuši uz Rīgas apgabaltiesā skatīto t.s. Lemberga krimināllietu.

Graus izmeklēšanas kvalitāti

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns komisijas sēdes dalībniekiem norādīja, ka viņa lietvedībā esošajā t.s. digitālās TV krimināllietā likumdošanas iniciatīvā minētās problēmas reālā dzīvē nemaz neeksistē. Pēc J. Stukāna domām, šis priekšlikums ir absolūti nevajadzīgs, tas grauj kriminālprocesuālo sistēmu. Tiesnesis uzsvēra, ka «pēc šo grozījumu apstiprināšanas gandrīz līdz kasācijai prokurors vai aizstāvis varēs kaut ko meklēt un izmeklēt».

J. Stukāns aicināja atminēties KPL 412. pantu, kurā teikts, kādos apstākļos krimināllieta tiek nodota tiesai. «Tā nonāk tiesā tikai tad, ja prokurors ir savācis pierādījumus un atzinis tos par pietiekamiem. Līdz ar to lietā ir jābūt perfekti pierādītam, ka apsūdzētais ir vainīgs. Tikai izmeklējot tiesā lietu un atklājoties jauniem apstākļiem, tiesa var nozīmēt visdažādākās ekspertīzes. Šajā gadījumā mēs grausim arī izmeklēšanas kvalitāti. Prokuroram vairs nebūs jāuztraucas par to.»

J. Stukāns uzsvēra, ka prokuroriem nav nekādu problēmu tiesai iesniegt papildu pierādījumus: «Vēlreiz pārjautāju saviem kolēģiem Rīgas apgabaltiesā, kur tiek skatītas smagākās lietas, vai nav gadījumi, kad prokuroram būtu atteikts kaut ko pievienot krimināllietai. Vaicāju kolēģiem par to, ko jūs šobrīd te stāstāt. Tādēļ jau tiesas ilgst tik ilgi, ka nemitīgi tiek pieteikti lūgumi par ekspertīzēm, melu detektoriem, prokurori piesaka lūgumus iesniegt materiālus, kurus saņem no ārzemēm. Prokurors ceļas kājās un piesaka lūgumu, un tiesa neatsaka; tā prokurora lūgumus nav ignorējusi, tiesai nav pat tiesību ignorēt lūgumu pārbaudīt faktus. Varbūt jūs [domāts A. Judins] varētu pateikt konkrētu problēmu, kurai vajadzīgi šie likuma grozījumi? Kur ir problēma?» Uz šo vienkāršo un pašsaprotamo jautājumu A. Judins izvairījās atbildēt.

«Tomēr viņi rotē»

Arī Latvijas Universitātes profesore Kristīne Strada-Rozenberga neslēpa savas zināšanas par likumprojekta patieso mērķi: «Mans viedoklis ir tāds, ka šie grozījumi tomēr rotē ap kādu cilvēku, un tie ir ārprātīgi nekvalitatīvi. Absolūti pievienojos Stukāna kungam, ka šie te grozījumi ir nevajadzīgi.»

Profesore skaidroja, ka ir pilnīgs neprāts grozīt likumu tikai tā dēļ, ja tiesa kādā konkrētā krimināllietā nav apmierinājusi vienu prokurora lūgumu: «Tas nav iemesls mainīt likumu viena kazuistiska gadījuma dēļ.» Viņa vērsa uzmanību uz iestrādātajiem meliem jau likumprojekta pieteikuma anotācijā. Tajā teikts, ka šie grozījumi neprasa izmaiņas citos normatīvajos aktos: «Tā nav tiesa! Šis grozījums prasa izmaiņas virknē normatīvo aktu.»

K. Strada-Rozenberga uzsvēra, ka, pateicoties šiem grozījumiem, prokurori tiesvedības laikā varēs veikt paralēlo krimināllietas izmeklēšanu ar visām tai piemītošām metodēm, ieskaitot operatīvo darbību. «Prokurori ar šo konkrēto krimināllietu ir gadiem strādājuši un nosūtījuši to uz tiesu tad, kad pietiekami savākti pierādījumi. Līdz ar to jautājums: kas vēl viņiem papildus jāvāc?»

Profesore skaidroja, ka grozījumi būtiski paildzinās tiesvedības laiku un būtiski pazeminās izmeklēšanas kvalitāti: «Šo grozījumu sakarā es aicinātu domāt par daudz ko fundamentālāku, nekā graut šo kriminālprocesa sistēmu. Labāk domāt, kā padarīt mūsu tiesvedību efektīvāku.»

Trieciens pārliecības institūtiem

Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš (tobrīd Maskavas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes doktorants) brīdināja, ka grozījumi sagraus «procesuālo termiņu institūtu». «Esmu izpētījis kriminālprocesa attīstības tendences Vācijā, Francijā, Lielbritānijā. Nekur tādas lietas [domāts apspriežamais likumprojekts] nav. Pat vēsturiski tā nav bijis. Pat Krievijā kaut kas tāds nav iespējams.»

Viņš brīdināja, ka šie grozījumi graus arī «tiesnešu iekšējās pārliecības institūtu». «Tiesneša iekšējā pārliecība sāk veidoties brīdī, kad prokurors ir savācis pierādījumus un novirzījis tos vērtēšanai tiesnesim. Tagad ar šiem likuma grozījumiem mēs piedāvājam tiesnesim dzīvot paralēlās pasaulēs un būt vienmēr stresā, gaidot, kad tiks iesniegts kārtējais pierādījums.»

A. Elksniņš brīdināja, ka šie grozījumi graus arī «prokurora iekšējo vēlmju institūtu», jo rodas jautājums: kā prokurors var atteikties no apsūdzības celšanas, ja viņam nodrošināta pastāvīga iespēja vākt pierādījumus: «Tad jau iestrādājam likumā normu, ka prokurors ir arī procesa virzītājs, kamēr lieta atrodas tiesā.» Deputāts aicināja izprast, ka «tiesa taču nesniedz pakalpojumu prokuratūrai, lai kādu notiesātu».

Kad A. Eksniņš piedāvāja iesniegt priekšlikumu likuma grozījumiem par papildu izmeklēšanas institūtu, Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne emocionāli sauca, ka kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, jo tas taču novilcinās apspriežamā likumprojekta apstiprināšanu.

Saeimas balsojumos uzvarēja nevis argumenti un veselais saprāts, bet aritmētika: «tiesiskuma koalīcijai» pietika balsu, lai šos grozījumus apstiprinātu visos trijos lasījumos bez jebkādām problēmām.