Luterāņiem ir izvēle

Baznīca, kas sākusi ordinēt sievietes mācītāja amatā, aizvadītajā nedēļā savā 27. Sinodes sēdē pieņēma lēmumu sieviešu ordinācijai teikt nē.

Kamēr notika šā jautājuma apspriešana, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) iekšienē nebija vienprātības par to, vai sievietes drīkst kalpot kā mācītājas. Sieviešu ordinācija Latvijā nenotiek vairāk nekā 20 gadu, kopš arhibīskapa amatā stājies Jānis Vanags. Vairākas mācītājas ne tikai nekalpo Latvijā, bet ir atstājušas valsti.

Latvijas luterāņi izvēlas tradicionālo ceļu

Pēc Otrā pasaules kara Rietumu trimdas latviešu dibinātā Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL), kas ordinē sievietes, un daļa mācītāju, piemēram, Torņakalna draudzē, iebilst viedoklim, ka mācītāja amatam ir piemērots vienīgi vīrietis. Dienu pirms Sinodes sēdes Torņakalna Lutera draudzes virsmācītājs Linards Rozentāls LTV raidījumā Rīta Panorāma stāstīja, ka LELB sieviešu ordinācijas jautājumā iet pretēji Pasaules Luterāņu federācijas tendencēm, kad baznīca kļūst arvien atvērtāka sievietēm, 77 procenti luterāņu baznīcu ordinē sievietes. No baznīcas izslēgtais mācītājs Juris Cālītis Rīga TV24 vērtēja, ka tādējādi Latvija spērusi vēl neredzētu soli atpakaļ.

J. Vanags pēc 27. Sinodes sēdes sacīja, ka LELB izvēlējusies īstenot tradicionālās izpratnes baznīcas modeli, nevis tādu, kas orientējas uz mūsdienu postmoderno realitāti. Tāpēc tagad LELB Satversmē noteikts, ka ordināciju garīdznieka amatā var lūgt tikai vīrietis, bet iepriekš - ka ordināciju var lūgt ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.

Piederība LELB varēs īstenoties ne tikai draudzē, bet arī klosterī vai brālībā un māsu kopienā. Un nu LELB ir viena no retajām luterāņu baznīcām pasaulē, kam būs klosteri un mūki.

Papīrs pacieš visu

Tomēr LELB Satversmē nostiprinātās normas var vērtēt arī pozitīvi, jo tās beidzot ir ierakstītas dokumentā un luterāņiem ir iespēja izvēlēties, kuras baznīcas pozīcija ir tiem vispiemērotākā - arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītās LELB vai arhibīskapes Laumas Zušēvicas vadītās LELBĀL. L. Zušēvica pērn kļuva par luterāņu vēsturē pirmo baznīcas vadītāju sievieti, ja nu reiz, par šo tēmu rakstot, cilvēki ir jādala pēc dzimumiem. Savukārt Jāna Jēruma Grīnberga bija pirmā bīskapa amatā ievēlētā sieviete Anglijas baznīcas vēsturē. Viņas abas pieder LELBĀL.

Uz Neatkarīgās jautājumu, vai baznīcai dara godu cilvēku šķirošana pēc dzimuma un vai Bībelē uzrakstīto pati luteriskā baznīca ievēro burts burtā pilnīgi visā savā darbībā, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns atbild: «Mēs jebkuru tekstu skaidrojam, balstoties mūsu iepriekšpieņēmumos. Mūsu teoloģiju iespaido mūsu pieredze, lai cik daudz Bībeles pantu mēs neskaitītu. Gan pagātnē, gan mūsdienās Bībeles teksti ir bieži tikuši izmantoti, lai pamatotu tādu Dieva tēlu, kas atgādina vai nu pārdabisku lūriķi, kas pamatā nodarbināts ar to, ko cilvēki dara gultā, vai pedantisku birokrātu, kuru interesē nevis cilvēki kā personības, bet viņu atbilstība instrukcijām.»

Viņš neuzskata, ka sieviešu ordinācijas konflikts būtu mākslīgi izraisīts, bet gan atspoguļo sabiedrībā virmojošās tendences, tajā skaitā neokonservisma tendences Eiropā un pasaulē. Nesaskaņas luteriskās baznīcas iekšienē ir pastāvējušas arī agrāk, viedokļiem polarizējoties. «Žēl, ka tā, jo mūsdienu pasaulē nevar sagaidīt, ka kādā reliģiskā kopienā visi domās līdzīgi, un baznīcai, manuprāt, arī nav jābūt līdzīgi domājošo klubiņam. Kāpēc gan lēmuma pieņemšanu par to, pieņemt vai nepieņemt sievieti mācītāju, neatstāt vietējo draudžu ziņā? LELB jautājumā par sieviešu ordināciju ir izvēlējusies citu ceļu, kas ved uz radikalizāciju un fragmentāciju, daudziem citādi domājošajiem, visticamākais, izvēloties alternatīvu - ārpus Latvijas luterisko baznīcu, kurai ir draudzes un tagad arī vienojoša struktūra (apgabals) arī Latvijā,» V. Tēraudkalns izsaka viedokli.

Lai «pret» būtu vairāk

Iepriekš neformālā sarunā kāds no luterāņu mācītājiem pieļāva, ka arhibīskaps Vanags varētu amatu atstāt pats, lai gan ir ievēlēts uz mūžu. Tādējādi diplomātiskā veidā luterāņu baznīcā tiktu atvērtas durvis demokrātiskākai rīcībai. V. Tēraudkalns šādu iespēju nesaskata: «Tieši tāpēc jau LELB Satversmē tiek nostiprinātas normas, kas apgrūtinātu ceļu atpakaļ pie sieviešu ordinācijas, jo lēmumu pieņemšana tiek koncentrēta bīskapu rokās. Pat ja viens bīskaps pēkšņi izlemtu par labu sievietēm mācītājām, citi būtu pret, un vienkāršo draudzes locekļu viedoklis tur neko nevarētu mainīt.