Bijusī Jaunatnes teātra aktrise Anta Krūmiņa (81) ar meitas Gintas ģimeni – vīru Ēvaldu un dēlu Ģirtu – dzīvo piemīlīgā namiņā Babītes pagasta Spilves ciemā. Bez viņiem tur mīt arī suns Bafija un kaķubērni Zete, Lote un Minna – visi mazdēla Ģirta no nāves izglābtie murrātāji, kuri tagad raduši savu vietu ģimenē.
Kur ir, tur rodas!
Antas Krūmiņas ģimenes mīluļiem, kurus viņa dēvē par dabas bērniem, katram ir savs dzīvesstāsts. Lielākoties šie dzīvnieki bijuši likteņa pabērni, līdz atraduši savus mīļos saimniekus. Visa aktrises uzmanība tiek veltīta ķepaiņiem, jo katrs no viņiem prasa rūpes un mīlestību. Taču par visu pēc kārtas. «Vecākā ir kaķenīte Zete, kura uz mūsu mājām atnāca, kad viņai bija seši vai septiņi gadi. Tagad Zetei ir jau 14 gadu un viņa kļuvusi par solīdu dāmu. Kaķeni Zeti mazdēls Ģirts savāca kādā no Maskavas forštates kāpņutelpām. Tā mazā, baltā spalviņa, kura paretam viņai ir, nav no vecuma. Tā ir viņas kleita. Zeti mūsu mājās klausa visi,» ar ģimenes murrātāju iepazīstina aktrise.
Suņu meitenei Bafijai nu jau ir septiņi gadi. «Bafija nav tīras šķirnes suns, lai gan redzams, ka viņas ciltsraksti saistāmi ar Amerikas Stafordšīras terjeriem. Ļoti eleganta dāma. Kāda meitene internetā bija ielikusi sludinājumu, ka no patversmes paņēmusi suni. Taču, tā kā viņas mājās jau mitinājās divi suņi, viņa meklēja gādīgu dzīvnieku draugu, kam suni atdot. Mazdēls Ģirts, izlasot šo sludinājumu, nekavējoties atsaucās, un Bafija nokļuva mūsmājās,» par mazdēla mīlestību pret dzīvajām radībām priecājas Krūmiņa.
Ilgi nebija jāgaida, kad jau pēc pāris mēnešiem dzīvnieku saimei piepulcējās mazs, balts, blusains kaķēniņš, kas bija atklīdis no kāda Babītes šķūņa. «Ģirts skaidri zināja, ka rudens būs auksts un tas mazais kaķēniņš ziemu neizvilks. Vājiņš, vājiņš - kā mēs viņu mazgājām! Bet tik pacietīgu kaķēnu, kurš ļaujas mazgāties, ķemmēties un atblusoties, es nebiju redzējusi. Sākumā domājām, ka tas ir runčuks, un gribējām nosaukt viņu par Princi Vaitu, jo Baltais Princis - tā ļoti smalki skan. Gaidījām, ka tur kaut kas izaugs, bet nekā. Izrādījās, ka tā ir kaķenīte. Vaits - neklausa, Princis - neklausa! Meiteņu vārdus piedāvājam - atkal neklausa! Atlika kaķenīti nosaukt vārdā Minna, kā viņa uzreiz atsaucās ar skaļu «ņau»! Tā kaķenīti nodēvējām par Minnu,» stāsta saimniece.
«Trešā kaķene Lote nākusi no meža. Mazdēls reiz brauca uz laukiem svinēt Jāņus. Ejot pa meža ceļu, viņam pretim skrējis mazs, trīskrāsains kaķēniņš, taču tuvumā nevienas mājas. Mazdēls paņēmis kaķēnu līdzi uz mājām, kur līgoja. Taču pēc svinībām, atgriezies mājās, Ģirts pacēla žaketes stūri, un man pretī raudzījās mazs kaķēns. Mazdēls atnesa uz mājām mazo murrātāju, zinot, ka nevienu ārā nemetam. Lotei ir strīpiņas uz vienas un otras kājas, gluži kā Pepijai Garzeķei - katra zeķe citāda. Tāpēc pilnā vārdā viņa ir Pepilota, bet visi viņu mīļi sauc par Loti. Vispār šī sērija saucas «Izglābtie», jo visi dzīvnieki ir izglābti no nāves,» nosaka aktrise.
Tagad mājās ir daudzskaitlīga četrkājaiņu saime. Bafijai vārdadienu var svinēt un nesvinēt, bet Zetes, Lotes un Minnas ir kalendārā - viņām ir savas vārdadienas. Tad kaķiem galdā tiek likts kāds kārumiņš. Viņas jau pašas nesaprot, kādi svētki pienākuši, toties mājas saimniekiem ir iemesls viņas palutināt.
Savā mājā, savā gultiņā!
«Mājās, ja kas jādara, tad jādara. Tas nav apspriežams. Taču es īpaši nepūlos. Man nekad nav bijis daudz laika, lai nodarbotos ar saimniecību. Mēs visi esam lieli cilvēki, un katrs saimnieko ļoti patstāvīgi. Neviens nav jāapkalpo. Bet vispār man patīk slinkot. Domāju, ka slinkošana ir viena no manām labākajām īpašībām. Ir arī sliktākas. Es par savām sliktākajām īpašībām nerunāšu,» koķeti nosaka skatuves māksliniece.
«Piemājas dārzā ir sastādīts ļoti daudz puķu, bet tās ir sadāvinātas. Pagalmā iekopts zaļo mauriņš, lai visiem dzīvniekiem ir kur izskrieties. Znotam Ēvaldam ir «zaļie pirkstiņi», un, kad stādi ir sadāvināti, tad ir jākopj - tur neko nevar darīt,» viņa atklāj.
«Babīte ir novads - liels, varens un skaists. Tad ir Babītes pagasts un Spilves ciems, kurā mēs dzīvojam. Ļoti skaists ciems. Kā man patīk iet uz autobusu! Eju ciemam cauri un priecājos par visām mājiņām! Negribētu teikt - sapņu zeme, bet mana zeme tomēr ir Latvija. Es esmu ar mieru padzīvot kādu laiku citur, bet pēc tam atgriezties savās mājās, savā gultiņā. Kāda te ir pieneņu pļava un cik gleznaini stārķi pastaigājas. Te vienmēr ir svaigs gaiss. Aizbraucu uz Rīgu un ar lielāko prieku atgriežos Babītē. Cik vien varu, staigāju kājām. Kustība ir dzīvība, un es negribu gulēt,» tā aktrise.
Atmiņas par teātri
Antu Krūmiņu padomju laika paaudze iepazina Jaunatnes teātra izrādēs, kā arī TV ekrānos. Daudzi izauguši ar viņas atveidotajiem varoņiem - Pepiju Garzeķi, Čigānmeitēnu Ringlu, Barbaru no «Zaļā putniņa», Kristīni no «Lazdu laipas», Maiju no izrādes «Maija un Paija». Runājot par savām aktrises gaitām, viņa ir lakoniska un ar padarīto un ieguldīto darbu teātrī nelielās: «Man nepatīk lieki filozofēt par dzīves uzdevumiem. Tik un tā es visu nepateikšu. Un piedodiet, bet tās ir tikai frāzes. Kā es kļuvu par aktrisi? Man laimējās - tas ir viss!»
«Es ļoti priecājos par jaunajiem kolēģiem, kurus redzu uz skatuves. Iespēju robežās noskatos izrādes. Man patīk jaunie aktieri, un man vienmēr ir žēl, ka viņi pēc Kultūras akadēmijas beigšanas ne visi nokļūst teātros. Viņi patiešām ir talantīgi. Jaunie dara daudz ko vairāk, nekā savā laikā mēs darījām. Viņi ir daudz varošāki. Ir prieks uz viņiem skatīties,» jaunos aktierus slavē Krūmiņa.
«Protams, žēl, ka Jaunatnes teātra vairs nav. Tur bija gan pieaugušo, gan bērnu lugas. Mums tagad ir citi teātri. Man nepatīk, ka tagad nožēlo - vai, Dieviņ, vai, Dieviņ! Kas notika, tas notika. Neko vairāk nevar atjaunot. Mani šie vārdi kaitina. Vajag visu darīt no jauna, citādi un labāk. Izcils bija kādreizējā Jaunatnes teātra kolektīvs. Mēs katru gadu tiekamies 27. janvārī, kad atzīmējam teātra dzimšanas dienu. Tad kopā sanāk gan tehniskie, gan administrācijas darbinieki, kā arī aktieri. Pat nejūt to, ka esam izšķīduši uz visām pusēm. Mēs esam kopā un priecājamies atkal satikties. Mums nav jākaunas skatīties cits citam acīs. Toreiz bijām ļoti draudzīgs kolektīvs, un arī tagad mūsu starpā saglabājusies draudzība,» ir pārliecināta aktrise.