Normunds Rudevičs: Romiem neļauj strādāt valsts labā
Pagājušā gada 16. augustā Rīgā notika Starptautiskās Romu apvienības (International Romani Union (IRU)) kongress, kurā par IRU prezidentu tika ievēlēts bijušais 7. Saeimas deputāts, Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības priekšsēdētājs Normunds Rudevičs. Par to, kas šajā laikā kopš pagājušās vasaras paveikts, kādas problēmas un ieceres aktuālas pašlaik, Neatkarīgās intervija ar Normundu Rudeviču.
- Augustā būs gads apkārt, kopš esat augstajā amatā. Ko esat paveicis šajā laikā?
- IRU bija ļoti smagā stāvoklī. Pēdējais prezidents, kas bija ievēlēts 8. kongresā Rumānijā, bija aizgājis viņsaulē. Pa vidu līdz 9. kongresam notika visādas intrigas un spēles, līdz ar to visi darbi bija apstājušies un bija radušās juridiskas un tehniskas problēmas - jo zaudēts bija organizācijas statuss pasaulē un kvotas Eiropas institūcijās. Pirmais, ar ko sāku nodarboties, bija sakārtot organizācijas reģistrācijas lietas. Tas tika izdarīts. Starptautiskā Romu apvienība tika piereģistrēta Latvijā, mums atkal ir pārstāvji UNESCO, ANO un Eiropas Padomes struktūrās.
Esam sākuši īstenot tās apņemšanās, kas tika pieņemtas 9. kongresā. Galvenās tēmas ir romu identifikācija, pasportizācija, sadarbība ar Sarkano Krustu, nodarbinātības programma.
Šogad 19. martā tika sasaukta apvienības Kabineta sēde sakarā ar satraucošajiem notikumiem martā Krievijā, Tulas apgabalā. Tur ļoti brutāli tika pārkāptas cilvēktiesības - ap 500 omoniešu bija nosūtīti apspiest it kā romu sacelšanos. Vardarbība tika pielietota pret vīriešiem, sievietēm, veciem cilvēkiem. Mūsu rīcībā ir safilmēti kadri, kā dažas sievietes iet gar stekiem un vairogiem bruņotu specvienības kareivju rindu, un piepeši šie kareivji metas viņām virsū, sit, nogāž zemē. Tulas notikumu laikā Krievijas plašsaziņas līdzekļos sprāga vaļā derdzīga nacionālo naidu kurinoša, pret romiem vērsta melu kampaņa.
Taču tur nekādas sacelšanās nebija - cilvēki nevardarbīgi protestēja pret to, ka varas iestādes grasās nojaukt viņu mitekļus.
1956. gadā bija pieņemts likums, kas aizliedza romu ierasto dzīvesveidu - klejošanu, līdz ar to romiem nācās meklēt, kur apmesties. Sešdesmito gadu sākumā viena no tādām vietām, kur pļavā ierādīja vietu romiem, bija Pļehanovo ciemats Tulas apgabalā. Tā no tiem laikiem viņi tur dzīvoja, cēla sev mājas, strādāja.
Laiki mainās, iekārtas mainās. Atcerēsimies, ka padomju laikā arī Latvijas PSR bieža prakse bija tāda, ka vispirms uzceļ māju, tad pasauc arhitektu, kas māju uzzīmē, pēc tam visu to legalizē, lai gan loģiskai secībai vajadzētu būt citai.
Pļehanovas romu jaunā paaudze, kas būvējās jaunajos laikos, visu jau darīja pēc likumiem, noteikumiem un normatīviem. 2007. gadā ciematā tika ievilkts gāzesvads, visi nopriecājās, gribēja gāzi ievilkt sev mājās, bet izrādījās, ka ne visi to var dabūt - ar tiem, kas mājas uzcēluši jaunajos laikos, parakstīja vienošanos, bet ar tiem, kam mājas uzbūvētas pirms 50 gadiem, līgumus neslēdza. Romi ir tauta, kas prot pielāgoties, un, ja radiniekiem ir gāze, tad pa kluso savilka gāzes caurules no mājas uz māju, lai visiem ir silti. Protams, bija tur pārkāpums, taču kopš 2007. gadam problēmu nebija. Bet tad atnāca jauns gubernatora vietas izpildītājs Djomins no Maskavas. Viņš laikam gribēja publikai izrādīties kā liels kārtības ieviesējs, tāpēc romiem tika atslēgta gāze un pieņemts lēmums nojaukt 129 mājas. Līdz māju nost jaukšanai gan nenonāca, līdz tam bija palikusi tikai kāda nedēļa. Tad pēc IRU rīkojuma konflikta risināšanā iesaistījās Krievijas romu tiesību aktīvisti, norādot, ka varas iestāžu darbības ir nedemokrātiskas, nesamērīgas, ka tādā brutālā veidā nevar risināt jautājumus.
Bija ļoti nopietnas vēstules uzrakstītas - arī vēstule Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, ka tādā veidā 21. gadsimtā problēmas nerisina. Rīgā tikāmies ar Krievijas vēstnieku Latvijā Aleksandru Vešņakovu, kurš mūs uzklausīja. Viņš mums apsolīja, ka problēmas tiks atrisinātas civilizētā veidā. Pagaidām vēl galarezultātu nezinām, redzēsim, kas notiks.
- Jūs esat ticies ne tikai ar Krievijas, bet arī ar vairāku citu valstu diplomātiem. Ar kādu mērķi?
- Esmu ticies ar ASV, Čehijas, Norvēģijas, Izraēlas, Polijas, Rumānijas, Bulgārijas, Moldovas, Spānijas, Francijas, Itālijas, vēstniekiem vai goda konsuliem. Šīs tikšanās ir bijušas, lai atjaunotu IRU kontaktus ar valstīm, pārrunātu sadarbības iespējas, lūgtu izpratni un atbalstu.
Jo problēmu dažādos līmeņos pietiek. Piemēram, ir liela politiska problēma ar ES romu programmām - lielajās programmās, kas Eiropas Komisijā (EK) vērstas uz romu integrāciju, mūsu organizācija nav iesaistīta ne kā partneris, ne kā dalībnieks, ne kā konsultants - it kā mēs neeksistētu. Tās programmas nedarbojas, nav rezultātu. Bet mums ir idejas, gribam palīdzēt normalizēt situāciju Eiropā. Pārrunas notiek, esmu ticies arī ar EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru un cilvēkiem, kas atbildīgi tieši par romu integrāciju.
Ir gan arī brīži, kad nesaprotamies - saskāros ar pavisam dīvainu ideoloģiju. Ierēdnis, kas Briselē atbild par romu integrācijas problēmām, man sāka stāstīt, ka romu nācija nemaz neeksistē - ka «romi» esot vienkārši kaut kāds brends un katrā valstī savādāk viss notiekot, katrā valstī esot savas kaut kādas tautas -, un sāka man nosaukt visādus variantus, kā mēs sevi saucam vai kā mūs saukā dažādās zemēs - kotļari, lovari, aškali, kale, trevelingi, sinti un tā tālāk. Tāpēc nevarot risināt problēmas kompleksi, bet katrai valstij tās esot jārisina atsevišķi.
Tas nav pareizi - mums ir kopīga kultūra, valoda, kopīga izcelsme. Tas ir tā, it kā, ja sacītu, ka nav latviešu tautas, bet ir kurši, zemgaļi, lībieši, latgaļi un sēļi.
Bet labi, ka pārrunas notiek. Ja vēl būs arī darbi, tad būs pavisam labi.
Pašlaik IRU aktuāli ir divi nopietni uzdevumi - veidojam Starptautisko Romu apvienības humanitāro fondu, kas bāzējas Moldovā (jo mūsu atbildīgais par finansēm ir no Moldovas). Lai varētu strādāt un uzņemties atbildību par romiem visā pasaulē, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Ir noslēgti sadarbības līgumi ar deviņu valstu Sarkanā Krusta organizācijām, kas ir gatavas dalīties ar mums savā pieredzē.
IRU ģenerālsekretāram, kurš ir no Rumānijas, ir uzdots izveidot sekretariātu. Tas ir, lai piesaistītu un akumulētu finansējumus no pasaules fondiem, kuri strādā ar romu organizācijām. Sekretariāts palīdzēs apiet smagās birokrātijas problēmas, kas pašlaik ar ES finansējumu ir katrā ES valstī.
Latvijas vietējā organizācija šoziem ir strādājusi daudz - ir uzrakstīti 13 projekti. Viens no virzieniem ir romu kultūras un sabiedriskā dzīve internetā. Piemēram, ir projekts par muzeju digitalizāciju - lai jaunās tehnoloģijas ļautu iepazīties, ieinteresētu cilvēkus par romu muzejiem Rīgā, Rumānijā, Čehijā, par holokausta muzejiem Vācijā. Ir etnogrāfiskie muzeji, amatnieku muzeji. Tāpat vajag digitalizēt grāmatas, vārdnīcas. Jaunās tehnoloģijas attīstās aizvien vairāk, bet nav vienotas interneta platformas, līdz ar to vienā valstī nezina, kas notiek citās. Problēma ir arī tas, ka pasaules tīmeklī izplatās visāda informatīva draza, maldinoša informācija, pret ko kaut kā jācīnās.
- Romiem ir brīnumaini skaista mūzika. Pagājušajā gadā bija romu kultūras festivāls Jūrmalā un Rīgā, kur uzstājās mākslinieki no 15 valstīm. Vai šī tradīcija turpināsies arī šogad?
- Būs romu mūzika arī šovasar 18.-20. augustā Dzintaru koncertzālē. Pagājušajā gadā pirmoreiz parādījām Latvijas iedzīvotājiem un viesiem romu mūzikas daudzveidību - bija ļoti interesanti, daudziem patika. 2. Romu kultūras festivāls šovasar būs augustā, šogad tam iedots vārds Roma World. Arī šogad festivālā piedalīsies mākslinieki no vismaz 15 valstīm. Viena diena tiks veltīta jauno izpildītāju konkursam, kur būs pieaicināti jaunie izpildītāji. Viņus vērtēs prestiža žūrija, kurā būs eksperti no ASV, no Krievijas, no Latvijas un citām valstīm. Uzvarētāji uzstāsies festivāla noslēguma koncertā kopā ar izciliem mūziķiem no Spānijas, Itālijas, Francijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Čehijas, Moldovas, Krievijas, Ukrainas, Izraēlas, Lietuvas, Balkānu valstīm, ASV un Latvijas. Festivāls tiks translēts Rīga TV24 tiešraidē.
Nupat parakstījām sadarbības līgumu ar prestižo mūzikas kanālu Mezzo, kas mūs reklamēs un rādīs labākās uzstāšanās no festivāla.
- Dzirdēts, ka Latvijā būšot romu radio.
- Jā, mēs jau esam izveidojuši studiju Rīgā, romu radio jau pastāv, pirmie soļi ir sperti. Mēs ierakstām pārraides un izplatām tās caur internetu, ierakstām gatavas programmas, ko varam nodot kādai radiostacijai. Radio ir, lai varētu pasaulei un tautiešiem pasaulē pastāstīt, kas ir paveikts un kādi ir nākotnes plāni.
Romu radio stāstīs ne tikai par romu kultūras jautājumiem, mūziku, vēsturi, bet arī praktiskas lietas. Aicināsim uz intervijām cilvēkus, kas nodarbojas ar romu lietām. Būs raidījumi, kuros stāstīsim par romiem, kas ieguvuši labu izglītību un karjeru, lai iedvesmotu mācīties arī citus, mēs neaizmirsīsim arī pašus mazākos klausītājus. Radio atradīs savu klausītāju, un galvenais, ka tam varētu būt auditorija ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē.
Ir daudz praktisku lietu, kas kavē dzīvi. Piemēram, ar kompensācijām romu holokausta laikā cietušajiem. Ir speciāla programma EVZ fondā (Berlīne), kas paredzēta šiem cilvēkiem, kuru paliek aizvien mazāk. Tie, kas dzimuši līdz 1945. gadam, var pretendēt uz kompensācijām no fondiem. Esam apzinājuši cilvēkus Austrumeiropā, kas varētu pretendēt uz šo palīdzību. Sarakstu ar šiem cilvēkiem es fondā iesniedzu jau februārī, visi kaut ko gaida. Šādu cilvēku ir ļoti maz - Igaunijā kādi 20, Latvijā mazliet vairāk - 50, Lietuvā mazāk par 20. Mums ir ideja uzaicināt uz romu kultūras festivālu šos cilvēkus no Latvijas, no kādām tuvējām valstīm, lai izveidotu cilvēkstāstu arhīvu. Sarunājām sanatoriju Jūrmalā, kur viņi varēs pavadīt piecas dienas.
- Nesen pabiju Bulgārijā mediju seminārā Romiem, ar romiem. Problēmas ir tādas, ka maz neliekas - bezdarbs, segregācija, nabadzība...
- Ļoti daudzās valstīs mūs neredz kā pilsoņus, bet kā eksotiskus, negatīvus elementus. Eiropā tradicionālais antičigānisms ir jau 800 gadu veidojušies stereotipi par romu tautu. Tāpēc mēs cenšamies romiem dot iespēju sevi parādīt no pozitīvās puses, jo tikai tā var mainīt attieksmi pret sevi un savu tautu. Latvijā atklātas diskriminācijas nav, bet ir slēpta, politkorekta diskriminācija, kad ierēdņi ir apbruņojušies ar lēmumiem, regulām, MK noteikumiem, un roms, griežoties pēc palīdzības, tiek korekti pasūtīts. Tas ir ļoti skumji, jo viņš atkal pārliecinās, ka viņš šai valstij ir svešs. Bet ir daudz romu, kam ir laba izglītība, kas ir daudz panākuši mākslā, zinātnē, politikā, biznesā. Bet tik un tā viņiem pāri krīt nejēdzīga aizspriedumu, klišeju ēna, segregācijas centieni.
Ne tik smagā formā kā citur, bet segregācija pastāv arī Latvijā - ir tā dēvētā politiskā segregācija, kas neļauj romiem strādāt visu iedzīvotāju labā. Latvijā ir daudz pilsētu, kurās dzīvo liels procents romu iedzīvotāju, bet neviens roms nav pārstāvēts ne valsts, ne pašvaldību iestādēs. Mums ir sabiedrībā pazīstams pedagogs, kam ir vairākas augstākās izglītības, bet viņš darbu ir atradis tikai Ventspils vakara vidusskolā, tā sauktajā čigānu skoliņā; ja mums ir bērnudārza audzinātāji, tad viņi var audzināt tikai romu bērnus; ja ir speciālists par cilvēktiesībām, tad var aizstāvēt tikai romus.
Es saprotu, ka ir liela plaisa - nav izglītības, nav profesiju, nav darba devēju, bet nav arī novienādots starta līmenis, lai prasītu rezultātus kā no visiem. Ja valdība vēlas atrisināt romu problēmu, tad vajadzētu pacelt romu tautas līmeni, jo tas ir vājais posms mūsu sabiedrībā, - vajag izstrādāt speciālo romu attīstības programmu uz pieciem gadiem un beidzot atrisināt romu problēmu Latvijā. Tas pats jādara arī visā Eiropā. IRU ir gatava kopīgi ar Eiropas Komisiju izstrādāt Eiropas attīstības romu programmu, lai normalizētu romu situāciju Eiropā. Jo līdz šim ir milzu nauda iedalīta nodarbinātības, veselības, mājokļu jautājumiem, taču šī nauda netiek lietderīgi izmantota.
- Vai nav tā, ka pašreizējā bēgļu krīze ir tas, kāpēc par romu integrāciju tiek aizmirsts?
- Arābu un afrikāņu migrantu problēma ir par daudz pārspīlēta un uzpūsta. Nav jau migrācija pirmo reizi vēsturē - laiku pa laikam te vienā, te citā reģionā ir notikusi migrācija. Bet problēma ir tā, ka 20 miljoni romu joprojām nejūtas piederīgi Eiropai, nesaprot savu statusu un ka plaisa starp romiem un pārējo sabiedrību ir liela un aktuāla. Nelegālās imigrācijas organizētājiem ir viegli iefiltrēties romu vidē un izmantot viņus savtīgos mērķos, jo bēgļi un imigranti ir līdzīgi romiem pēc izskata. Mūsu uzdevums ir steidzīgi identificēt romus Eiropā, izveidojot vienotu informācijas bāzi, un padarīt viņus piederīgus Eiropai.
Pašlaik Latvijā Kultūras ministrijā ir speciāla padome, kas nodarbojas ar romu jautājumiem. Ir pieejami nopietni finanšu līdzekļi, lai paceltu romu līmeni, bet vajag šos līdzekļus izmantot precīzi, ar izpratni, ar jēgu.
2. jūnijā pie Izglītības un zinātnes ministrijas tiks izveidota darba grupa, lai atrastu risinājumus romu izglītības jautājumiem. No romu kultūras centra puses un no manis ir iesniegti piedāvājumi, lai mazinātu plaisu. Manuprāt, romu vidusskolēniem jāmaksā kaut kāda stipendija, lai ir stimuls mācīties, lai bērns, kas mācās piektajā klasē, zinātu, ka, ja viņš mācīsies 10. un 12. klasē, viņam būs stipendija. Pārsvarā romu ģimenēm ir maznodrošināto personu statuss. Ja bērns zinās, ka varēs pienest labumu savai ģimenei, tas būs stimuls mācīties. Nebūtu slikti, ja mūsu valstī būtu iedalīta kvota romiem augstākajā izglītībā, kaut vai trīs līdz piecas vietas katru gadu.
Romu tautai ir viena ļoti sena dzīves gudrība: «Grūtības rada necienīgu uzvedību.» Pašlaik, kad ne tikai romu tauta, bet visa Latvijas sabiedrība pārdzīvo ne tos labākos laikus, daudzos rodas vēlme izdarīt ko necienīgu - nemaksāt nodokļus, nozagt, apmānīt, nodot. Ja cilvēks padodas, tad grūtības nebeidzas. Vajag nepadoties grūtībām, pārvarēt tās un būt cienīgiem.