Tiesnešu darbā pavērsiens – uzsvars uz atvērtību

Gadskārtējā tiesnešu konference izteikti iezīmēja jaunu pavērsienu tiesu darbā – vēlmi un centienus tiesas procesus un tiesu darbu padarīt daudz pieejamākus sabiedrībai. No runātāju teiktā varēja secināt, ka galvenais sabiedrotais šo mērķu sasniegšanā joprojām būšot žurnālisti.

Tiesnešu konferencei tiesu varas sistēmā ir ļoti augsta autoritāte, jo tiesnešu konference ir tiesnešu pašpārvaldes institūcija, kuru ne retāk kā reizi gadā sasauc Tieslietu padome. Konferences darbā piedalās rajonu un pilsētu tiesu, to Zemesgrāmatu nodaļu, apgabaltiesu un Augstākās tiesas tiesneši. Kā viesi uz konferenci aicināti Tieslietu padomes locekļi, Satversmes tiesas tiesneši un goda tiesneši, Valsts prezidenta kancelejas un Saeimas pārstāvji, kā arī žurnālisti.

Šā gada konferencē par galveno tēmu tika izvirzīta tiesnešu ētika un atklātības pilnveidošana tiesu darbā, žurnālistu un tiesas attiecības. Kā svarīgākais jautājums žurnālistu un tiesas attiecībās konferencē tika iezīmētas sabiedrības tiesības zināt, kas notiek tiesas procesos.

Žurnālisti ir starpnieki starp to, kas notiek tiesās, un sabiedrību, tādēļ tiesnešu pienākums durvis uz sabiedrību turēt atvērtas - šādi ikgadējā tienešu konferencē žurnālistu un tiesas attiecības definēja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes vieslektore no ASV, Minesotas universitātes profesore Džeina Kērtlija. Par to, cik svarīga Latvijas tiesnešiem ir minētā tēma, liecināja runātājas referāta iekļaušana konferences darba kārtībā uzreiz pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča, tieslietu ministra Dzintara Rasnača un Latvijas Universitātes profesores Kristīnes Stradas-Rozenbergas ievadrunām.

Durvīm jābūt atvērtām

Dž. Kērtlija Latvijas tiesnešiem skaidroja, ka «tiesu sistēma ir būtisks elements, kurš sekmē brīvas un pilsoniskas sabiedrības attīstību. Sabiedrības izpratne par jūsu svarīgo darbu un ticība tam, ko jūs darāt, ir izšķiroši svarīga, lai jūs savu mērķi varētu sasniegt.»

Viņa atgādināja - attiecības starp plašsaziņas līdzekļiem un tiesu ir tikpat senas kā tā patiesība, ka «tiesām ir jānodrošina taisnīgums un taisnīgumam jābūt saskatāmam un saprotamam. Mediji ir galvenie starpnieki starp taisnīgumu, ko nodrošina tiesa caur tiesas spriedumiem, un šo taisnīguma uztveri un izpratni sabiedrībā. Mediji lielā mērā nosaka arī to, kādi ir sabiedrības uzticības reitingi tiesai.»

Profesore uzsvēra, ka žurnālistiem un tiesnešiem nekad nebūs vienprātības par atvērtību saistībā ar ikdienišķiem tiesas procesiem un jo īpaši saistībā ar slēgtajiem procesiem, kur likums aizsargā privātumu vai valsts drošības intereses. Pat attiecībā uz šiem slēgtajiem tiesas procesiem Dž. Kērtlija aicināja tiesnešus respektēt demokrātisko valstu atklātības prezumpcijas pamatprincipu: «Var jau būt, ka tas ir grūti, bet tomēr mēģiniet atcerēties, ka viņi (žurnālisti) negrib iegūt šo piekļuvi (informācijai) tikai savu komerciālo interešu dēļ. Viņu argumenti ir sabiedrības tiesības zināt. Bieži vien pati sabiedrība šajās diskusijās citādā veidā netiek pārstāvēta. Vēsture apliecina, ka atvērtības prezumpcija demokrātiskām sabiedrībām ir kalpojusi daudz labāk nekā slepenība. Varbūt paturēsim prātā to, ko rakstīja Deimens Kids, ASV federālais tiesnesis. Viņš teica: «Aiz aizvērtām durvīm demokrātijas nomirst, un tieši jūs esat tie, kam tās durvis jāpatur vaļā.»»

Pēdējais ģilžu bastions

Runātāja skaidroja, ka ziņas presē par tiesu un tajā notiekošajām tiesvedībām «reizēm ir vienīgais logs, kas paveras uz procesu, kurš pats par sevi nejuristiem bieži vien šķiet nesaprotams un noslēpumains. Daudzējādā ziņā tiesu sistēma ir pēdējais ģilžu sistēmas bastions ar noslēpumainiem rituāliem, iniciācijām, procedūrām, iekšējiem slepeniem regulējumiem. Šī sistēma ietekmē gan indivīdus, gan sabiedrību kopumā, un šī ietekme ir dziļa un pastāvīga. Mēs ceram un gaidām, ka sabiedrība uzticēsies šai sistēmai, lai arī tā pilnībā nesaprot, kā šī sistēma darbojas.»

Taisnīgums un patiesība

Dž. Kērtlija uzsvēra, ka demokrātijā ir svarīgi spēt uzklausīt arī kritiku un nepatīkamus vārdus: «Vārda brīvība ir jāaizsargā pat tad, ja tos vārdus, kurus dzirdam, mēs nicinām. Te parādās dilemma tiesnešiem, kuri sadarbojas ar medijiem. Es jums varu teikt atklāti, ka ASV žurnālisti reizēm tiesnešus padara trakus. Viņi reizēm nepareizi interpretē tiesvedības. Tas notiek ne tāpēc, ka viņi ir nezinoši, bet reizēm tāpēc, ka viņiem nepietiek laika vai arī atvēlētās vietas. Tādēļ viņiem jāizsakās ļoti lakoniski. Reizēm viņi nonāk pie tādiem secinājumiem, kas tiesiski nav attaisnojami, un reizēm viņi neievēro kādus noteikumus par pierādījumiem; viņi neievēro tiesas slepenību, it īpaši tajos gadījumos, kad lietas ir saistītas ar nacionālo drošību vai personisko privātumu. Mums ASV tie ir būtiski jautājumi. Citiem vārdiem, žurnālisti bieži vien darbojas tā, it kā nekādi noteikumi uz viņiem neattiektos. Un, tā kā vairums žurnālistu nav juristi, viņu misija atšķiras no tā, ko cenšas izdarīt tiesneši. Tiesneši un žurnālisti - mēs visi gribam strādāt sabiedrības labā. Žurnālisti cenšas atrast patiesību, savukārt tiesneši un juristi tiecas pēc taisnīguma. Kaut arī reizēm šie mērķi krustojas, tā tas nav vienmēr. Es ticu, ka spriedzi starp medijiem un tiesu sistēmu var izskaidrot ar šo fundamentālo atšķirību starp misijām, un nelolosim cerības, ka viena vai otra puse pieņems otras puses atšķirīgos mērķus.»

Vienkārši un saprotami

K. Strada-Rozenberga tiesnešus aicināja «kļūt viedākiem un sarežģītās lietas pasniegt vienkārši un saprotami». Viņa soģus aicināja «kļūt arī drosmīgākiem un savu ideju un pārliecību paust ne tikai nolēmumos, bet skaidrot tos sabiedrībai veidā, kādā sabiedrība to saprot. Iespējams tad - kā tagad saka - iznākot no skapja, pēkšņi izrādīsies, ka nav jau nemaz tik daudz to ētikas problēmu, nedz komunikācijas problēmu».

Dz. Rasnačs paziņoja, ka «tiesu seja sabiedrības acīs bija vērtēta vairāk negatīvi nekā pozitīvi daudzus gadus, un tieši 2015. gads ir tas lūzuma gads, kad sabiedrības vairākums pozitīvi vērtē tiesu darbu».

I. Bičkovičs aicināja tiesnešus pašiem lemt, kā rīkoties savā profesionālajā darbībā, taču, pieņemot lēmumu, neaizmirst par gadsimtos pārbaudītajām pamatvērtībām: «Vērtības ir kā ceļa zīmes vai barjeras, kuras autovadītājiem neļauj nobraukt no ceļa. Tādas barjeras jeb uzvedības ceļa zīmes ir arī ētikas principi. Līdzībās runājot, tiesnesim jābūt īpaši prasmīgam un atbildīgam ceļu satiksmes dalībniekam. Barjeras jeb ētikas kanoni nav apgrūtinājums vai neatkarības ierobežojums tiesneša darbā, bet gluži otrādi - ieteikumi un brīdinājumi palīdz pieņemt lēmumus, izvēlēties darbības virzienu un zināt, kad vajadzētu pagriezt stūri vai bremzēt, tuvojoties bīstamam līkumam vai šķērslim.»

Profesore Sanita Osipova uzsvēra, ka «sabiedrībai ir tiesības zināt tiesas «cunftes noslēpumus», t.i., ētikas normas, jo tā ir daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu».