DISKUSIJA: Valsts bez zinātnes ir trešās pasaules valsts
Piektajā maijā akadēmiskās aprindas pulcējās Organiskās sintēzes institūtā Latvijas Inovatoru apvienības un Augstākās izglītības padomes rīkotā radošā diskusijā Augstākās izglītības un zinātnes nākotnes skices.
Publikāciju veido diskusijas dalībnieku atziņu izlase, kurai pievienotas Andra Teikmaņa un Māra Pūķa domas. Ar viņiem Neatkarīgā par šo tēmu runāja pirms diskusijas.
Diskusija bija veltīta Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) eksprezidenta, akadēmiķa Jura Ekmaņa atcerei. Vai katrs runātājs izcēla kādu viņa rakstura un darbības niansi, radot tāda cilvēka tēlu, kurš bijis atomreaktora kurinātājs ne vien saskaņā ar kādreizējo ierakstu darba grāmatiņā, bet arī plašākā zinātniskās domas virzības nozīmē. Piemēram, Latvijas Banku augstskolas pētniecības direktors Andris Nātriņš teica: «Jura Ekmaņa ieguldījumu, viņa darbību es varētu raksturot ar tādu vārdu kā «līdzsvars». Līdzsvara dimensiju. Līdzsvaru dažādos kontekstos. Starp eksakto un humanitāro, konkurenci un sadarbību, tradīciju un novatorisko, analogo un digitālo, starp vārdiem un pauzēm, klusumu un skaņu...» Savukārt LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš veiksmīgi «iekļāva» Juri Ekmani diskusijā. Viņš citēja, ko Juris Ekmanis savulaik rakstīja par tās tēmu: «Latvijā zinātnes sfēra tiek visos līmeņos, īpaši valdībā, ignorēta. Par izglītību vismaz vēl runā, to sauc par prioritāti, bet neko būtībā nedara. Zinātni pat nepiemin. Zinātnei jebkurā valstī ir divas pamatfunkcijas. Viena funkcija, ko politiķu aprindās cik necik nojauš - zinātne daļēji ir arī mācību process augstākajā izglītībā. Zinātnei ir arī otra funkcija - caur zinātniekiem ieviest valstī kārtību, piesaistīt jaunās tehnoloģijas, ekspertēt to, kas ienāk valstī.» Stradiņa kungs rezumēja: «Es domāju, ka Jura Ekmaņa domas savā laikā skanēja gandrīz vai kā apsūdzībās raksts. No vienas puses - sabiedrības šaursirdībai. No otras puses, sacīsim, varas augošai nevērībai. Viņam bija liela taisnība, un šis stāvoklis mums tagad ir jālabo. Un jālabo kardināli. Pašreiz es īsti neredzu, ka būtu domas to labot. (..) Es domāju, ka viens no labākajiem ieguldījumiem Jura Ekmaņa piemiņas saglabāšanā būtu panākt zināmu lūzumu sabiedrības apziņā, sevišķi valdības apziņā.»
Arī Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš diskusijas ievadā aicināja klātesošos raksturot to, «kā redzam situāciju šodien. Mūsu redzējums atšķiras no tā, kā to redz amatpersonas. Kā nonākt pie kopsaucēja, lai vezums izkustas no vietas? Kā darīt, lai būtu labāk?»
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors studiju un zinātniskajā darbā Andris Teikmanis situāciju raksturoja šādi: «Latvijā izveidojies noslēgts nabadzības un konkurētspējas trūkuma loks. Nepietiekamas investīcijas cilvēkkapitālā kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas ir nosacījušas valsts konkurētspējas zudumu, tai skaitā arī konkurētspējas darba tirgū zudumu. Darba devēju nespēja konkurēt Eiropas darba tirgū ir veicinājusi darba spējīgu un ekonomiski aktīvu valsts iedzīvotāju aizplūšanu. Tomēr viskritiskākais valsts nākotnei ir investīciju trūkums augstākajā izglītībā un pētniecībā.
Ekonomiskā krīze tieši Latvijas augstākajai izglītībai un zinātnei noteica Eiropā radikālākos valsts budžeta dotācijas samazinājumus. Turklāt samazinājumi tika noteikti, neraugoties uz to, ka arī pirms krīzes noteiktajiem samazinājumiem 2008. gadā Latvijā augstākās izglītības valsts budžeta finansējums (gan kā īpatsvars no IKP, gan uz vienu studējošo) bija viszemākais starp visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.
2009. un 2010. gadā veikto konsolidācijas pasākumu rezultātā valsts finansējums augstākajai izglītībai tika būtiski samazināts. Tā rezultātā valsts budžeta dotācija vienai studiju vietai salīdzinājumā ar 2008. gadu samazinājās gandrīz divas reizes. Turklāt samazinājumu dēļ Latvija kļuva par vienīgo ES valsti, kurā valsts izdevumi uz vienu studentu valsts finansētajās studiju vietās palika mazāki nekā valsts izdevumi vienam skolēnam. Akadēmiskā personāla zemākās algu likmes tika samazinātas par 25%.
Radikāli finansējuma samazinājumi skāra arī visu līmeņu kultūrizglītības sistēmu, tajā skaitā arī mākslas augstskolas. Diemžēl, šobrīd runājot par skolu un tālākā iecerē arī augstskolu pedagogu atlīdzības paaugstināšanu, Izglītības un zinātnes ministrija ignorē kultūrizglītības sistēmas skolas. Turklāt, ja Izglītības un zinātnes ministrijai ir iespējams atrast rezerves savā budžetā, jo audzēkņu skaits turpina samazināties, tad kultūrizglītības sistēmā situācija ir pretēja - audzēkņu skaits mākslas skolās nesamazinās, bet pieaug.
Eiropā šobrīd ir nākotnes un kopējo ideālu krīze. To ir radījuši ne tikai daudz piesauktie ārējie izaicinājumi, bet arī nevienlīdzība izglītības un pētniecības jautājumos. Nabadzīgas valstis nespēj investēt savā izglītībā un zinātnē, nespēj izrauties no nabadzības loka. Jo vairāk - nabadzīgās valstis, piemēram, Latvija, turpinot veikt iemaksas Apvārsnis 2020 programmā, kuras pārsniedz Latvijas piesaistītos līdzekļus no šīs programmas, faktiski dotē bagāto valstu zinātni. Ja ES nevēlas turpināt veidot riska zonas vai nabadzības anklāvus, ir jāparedz arī Eiropas līmeņa mehānismi augstākās izglītības finansēšanai un mehānismi, kas harmonizē Eiropas pētnieku piekļuvi Eiropas finansējumam. Tomēr arī Latvijas politiķi nevar ignorēt savu atbildību par nākotni. Neieguldot izglītībā un zinātnē, valstij nav nākotnes.»
Savā ziņā vienu no, manuprāt, iespējamiem risinājumiem, kā nabadzīgām un mazām valstīm izrauties, piedāvāja eksprezidents Andris Bērziņš. Atsaucoties uz Deividu Kemeronu, viņš teica, ka «nevar mazus un lielus ieģērbt vienādos kostīmos. Ja kāds domā, ka mēs ar tādu koncepciju nodzīvosim ilgi, tad man šķiet, ka es nodzīvošu ilgāk. Arī saistībā ar šodienas tēmu mums atsevišķi nav nekādu cerību dabūt tai pietiekamu kritisko masu, pietiekamu uzplaukuma bāzi. Mums kopā ar tiem, ar ko mums ir kopīgas vērtības, jāveido lielākas sistēmas. Jāiet uz citām zemēm un jāmēģina paņemt labāko. Faktiski XIX gadsimta beigās, XX gadsimta sākumā Latvija to vienreiz jau spēja. Gadsimts pagājis, un es domāju, ka tā shēma, kā rīkoties, tagad ir līdzīga. Tikai jārīkojas ir ātri. Jādomā par to, kā dabūt paātrinājumu, par to, kāds būtu iespējami īsākais ceļš, lai Latvija ar savu augstāko izglītību tiktu pasaulē. Eiropas Savienībai ir jāmainās, un, ja Latvija vēlas pastāvēt, tai jāatbalsta reģionālo kopu (Baltijas valstis, Somija...) veidošanās un jāiekļaujas tajās. Protams, nenoraidot un neaizmirstot vietējo, nacionālo...»
Bērziņa kungs apšaubīja, vai augstskolu izvēršanās reģionos ir labs augstākās izglītības attīstības ceļš. «Esmu pārliecināts, ka tas nav iespējams ceļš, mēs muļķojam paši sevi, muļķojam jaunos cilvēkus, kuriem ir savs resurss. Mūsu skaits paliek arvien mazāks.»
Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns piebilda un arī iebilda Bērziņa kungam: «...Vēl daži vārdi par to, ko teica Andris Bērziņš - par kritisko masu un par Baltiju. Vairākus gadus strādājot Saeimā, Baltijas asamblejā, viennozīmīgi varu teikt, ka tā kritiskā masa mums jāmeklē sadarbībā ar pārējām Baltijas valstīm. No Saeimas puses ir bijuši šādi mēģinājumi. Diemžēl līdz šim tie nav devuši taustāmus rezultātus. Taču vēlme, lai zinātniskā infrastruktūra, kas ir Baltijas valstīs, tiktu izmantota visu triju Baltijas valstu interesēs, pastāv. Šobrīd ir ļoti liela fragmentācija, šobrīd katrai valstij ir savs zinātniskās infrastruktūras attīstības līmenis, savi mērķi... Mēs vairāk vēlamies sadarboties ar tālākām valstīm, bet sadarbība Baltijas valstu starpā (nevar teikt, ka tās nav) ir epizodiska. Taču manā skatījumā sadarbība ir vienīgais ceļš, lai inovāciju un zinātnes kritisko masu Baltijā stiprinātu. Turklāt, kopā apspriežot nākotnes projektus, kopā startējot dažādos projektos, var iegūt vairāk līdzekļu nekā katrs atsevišķi. Manuprāt, mums ir ejams šis ceļš.
Par augstāko izglītību reģionos. Tiem, kuri nav bijuši Rēzeknē, es ieteiktu aizbraukt uz Rēzekni. Paviesoties Rēzeknes augstskolā, paviesoties Daugavpils universitātē. Un ne tikai jaunajos korpusos, bet arī laboratorijās, kas tur izveidotas. Tad jūs pievienosieties manam viedoklim, ka šīs te divas Latgales augstskolas atsevišķos virzienos ir iekabinājušas Rīgas augstskolām. Es negribu teikt, ka šāda te iekabināšana ir pašmērķis.... Bet katrā gadījumā tas vēl vairāk stiprina domu par sadarbību.»
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektors Edmunds Teirumnieks uzsvēra, ka pētniecība ir būtiska augstskolas darba daļa. Arī tāpēc, ka «patlaban ir tas brīdis, kad uzņēmējs nenāk tikai uz brīvo teritoriju kādā no pašvaldībām, viņš nenāk tikai uz sagatavotu darbaspēku, viņš nāk arī ar cerību, ka reģionā viņam būs pretī vairāk vai mazāk nozīmīgas lietišķās pētniecības iespējas. Te mēs esam tikuši jau tik tālu, mums jau ir ļoti labi redzams, ka reģions bez pētniecības ir diezgan maz vērsts uz attīstību. Es nerunāju par fundamentālo jomu attīstību (tas ir pilnīgi savādāk), bet par lietišķo pētījumu izvēršanu arī reģionos. Tā ir ļoti būtiska un svarīga lieta.»
Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis situāciju augstākajā izglītībā vērtēja visai skeptiski: «Augstākā izglītība ir novesta līdz zināmam kraham. Ideja - pilnā mērā pakļaut izglītību tirgum - izrādījusies nepareiza. Svarīgākais nu ir - lai tikai studenti samaksā par nodarbībām. Rezultāts ir tāds, ka patiesībā cilvēks pērk diplomu. Nevis zināšanas. Lai arī mūsu zinātniskais līmenis nav būtiski sliktāks kā ārzemēs, progresa nav, jo jaunie cilvēki mācās maz.
Kas noticis vēl? Pastāvot komercsituācijai, visas augstskolas, kam nav slinkums (bet tādu ir vairāk par 40), atver vienus un tos pašus kursus. Piemēram, kad es sāku strādāt Latvijas Universitātē, maģistru programma Publiskā pārvalde bija vienā vietā - LU Ekonomikas un vadības fakultātē. Pašlaik tāda vai līdzīga ir kādās 20 augstskolās. Rezultāts - programma gan ir, bet mācības nekur nav īsti labā līmenī...
Šāds modelis ir degradējies. Un vienīgais veids, kā varētu atgriezties normālā situācijā, pēc manām domām, ir - ieviest obligātos eksāmenus un gādāt par kārtīgu valsts atbalstu. Robertam Ķīlim savulaik varbūt bija daudzi trūkumi, taču viņš spīdoši skaidroja to, kāpēc sistēma novesta līdz kraham. Tiesa - labus risinājumus nepiedāvāja. Gribēja kaut kur kaut ko noskatīties un ieviest kaut ko sarežģītu. Bet vienkārši būtu tā - ja esi beidzis vidusskolu, tad eksāmeni, lai tiktu augstskolā, jāliek obligāti. Ja noliksi izcili, dabūsi stipendiju un valsts apmaksās tavas mācības. Ja noliksi ļoti labi, stipendiju nedabūsi, bet valsts mācības apmaksās. Noliksi labi - tev būs jāmaksā puse no mācību maksas. Noliksi apmierinoši, vari iestāties un, ja ir vietas, samaksāt pats. Nenoliksi - nemācīsies.
Protams, reaģējot uz šādu piedāvājumu, visas privātās augstskolas un daļa valsts augstskolu atskries un teiks, ka tā ir ļoti slikta sistēma. Tāpēc, ka tad milzīgam daudzumam, kas ar šo rūpalu nodarbojas, tiktu atņemts darbs. Tomēr būtu divi plusi. Pirmais - skolā mainītos attieksme. Jo mēs gudrotu ne tikai to, ko piedāvāt mācīties, bet veicinātu cilvēkos arī zināmu mērķtiecību. Otrs pluss - samazinātos augstskolu skaits. Varētu paaugstināt izglītības līmeni.»
Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Andrejs Krasņikovs jautāja: «Vai kādas sekmīgas valsts valdība pieņem lēmumu voluntāri, uz emociju pamata? Nē! Tur vienmēr ir klāt zinātnieki. Piemēram - vajag reģionālās augstskolas vai nevajag? Uztaisīsim modelēšanu un tad redzēsim, kādu situāciju vajag, kādu nevajag. Emocijas reizēm ir valdības, kāda momenta noteiktas. Bet zinātne ir neapstrīdama. Zinātne mūsdienās var dot atbildes faktiski uz visiem jautājumiem. Es domāju, ka zinātnei ir pēdējais laiks iesaistīties sabiedriskos procesos. Divdesmit pieci gadi pagājuši kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet zinātne kautrīgi stāvējusi kaut kur maliņā. Taču bez zinātniskiem risinājumiem, bez zinātniskiem padomiem mēs vienkārši nokļūsim tur, kur katram cilvēkam ir izeja. Kur mēs negribam nonākt. Valstī bez zinātnes. Valsts bez zinātnes ir trešās pasaules valsts. Lai ko viņi darītu, nekas nesanāk. Ja mēs tagad nepievērsīsimies valsts attīstības zinātniskai apzināšanai, tās izsvēršanai, analizēšanai... mēs tur nonāksim. Turklāt pašā zinātnē veidojas ļoti smagi procesi. Zinātne patlaban balstās tikai uz Eiropas naudu. Padomāsim, ja rīt Latvijai noņemtu visu Eiropas naudu, kas notiktu ar Latvijas zinātni? Tās nebūtu! Ar divām trijām, pat ļoti sekmīgām grupām valsts nevar dzīvot. Mums jādabū rūpniecība, inovatīva rūpniecība.
Deviņdesmitajos gados es piedalījos komandā, kura nodarbojās ar jautājumu - ar ko Latvija pelnīs pasaulē? Atbilde ir ļoti vienkārša. Ar augsti kvalificētiem uzņēmumiem, darbaspēku, inženieriem, zinātni. Nekā īpaša. Bet - līdz ar to jebkura sekmīga procesa rezultāts balstās pirmām kārtām uz infrastruktūru, uz izejvielām, uz cilvēku. Ja ilgstoši neinvestējam cilvēkā (kas pašreiz joprojām notiek), tad nevar attīstīties tas, kas ir pamatā. Līdz ar to mēs neko nepanākam. Un vēlreiz gribu pasvītrot: domāju, ka cilvēki, it īpaši politiskās vides cilvēki, neizjūt momenta svarīgumu, tā praktiskumu.»
Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Edvīns Karnītis bija grafiski attēlojis ar diskusijas tēmu saistītā procesa vērtību riņķi un jautāja: kāda ir tā atdeve tautsaimniecībā, kāds tam ekonomiskais efekts? Viņš secināja: «Varam atzīties godīgi, ka mums ir problēmas. Mums ir problēmas visās šī cikla stadijās. Situācija kaut kur ir līdzīga tai, kāda ir medicīnā... Šis vērtību riņķis, kuram vajadzētu sevi atpelnīt un dot arī ieguvumus, mums diemžēl ir uzturams. Tā uzturēšana prasa daudz, un mēs visi esam liecinieki, ka (ja neskaita Eiropas naudas) valsts tam nav devusi... (..) Jā, varam daudz runāt par sadrumstalotību.
Ja mēs spētu sakoncentrēt, izmantot efektīvāk to, kas mums ir, tad nākamais solis būtu - kā motivēt uzņēmējus vairāk skatīties uz šo pusi. (..) Jā, Latvijā esošās 70 zinātniskās institūcijas ir daudz par daudz. Tajā pašā laikā droši vien, ka reģionālās augstskolas pēc īpašas modelēšanas būtu vajadzīgas reģionālās attīstības apsvērumu dēļ. Es nevaru iedomāties reģionālās attīstības centru bez augstākās mācību iestādes.
Pozitīvā ziņa ir tāda, ka pašreizējā valdība, tās ministri (katrā ziņā - vārdos) to labi apzinās. Pašreizējā kabineta rīcības plānos ir... mēģināt izdarīt to, kas būtu jādara valdībai. Uzlabot normatīvo vidi, koncentrēties gan uz augstākās izglītības, gan uz pētnieku motivāciju, darboties vairāk praktiskā virzienā... Valdība it kā ir atvēzējusies uz iepriekš neaiztiktu lietu aiztikšanu.»
Toties a/s «Latvenergo» valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs Latvijas zinātni uzteica: «Es gribētu teikt, ka Latvijas enerģētikas zinātne pēdējos 50-60 gadus ir bijusi ļoti stipra un strādājusi ar dažādiem projektiem ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Latvijas enerģētikas zinātnē bijuši cienījami sasniegumi un cienījami zinātnieki. Latvijai ir ļoti augsts enerģētikas, energostruktūras starptautiskais novērtējums. 2016. gadā 125 valstu konkurencē Latvija ir novērtēta ar 14. vietu (Lietuva ar 35., Igaunija ar 60.).»
Ekspremjere, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja Laimdota Straujuma sacīja: «Divu miljonu tauta nevar sevi apliecināt savādāk, kā vien esot citām pussolīti priekšā. Un šis pussolītis ir mūsu prāts, mūsu zināšanas, mūsu zinātne, mūsu kopā darīšana un varēšana.».