Legālo iebraucēju skaits Latvijā pieaug
No Latvijas izspiestais solījums brīvprātīgi uzņemt 531 patvēruma meklētāju divu gadu laikā aptuveni atbilst tādam cilvēku skaitam, kāds pagājušā gada laikā paaugstināja savu statusu, apmainot termiņuzturēšanās atļauju (TUA) pret pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde saskaitījusi, ka šo gadu Latvija sākusi ar 88,6 tūkstošiem ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku, kuriem izsniegtas atļaujas atrasties šeit ilgāk par 90 dienām viena gada laikā. Attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu tas nozīmē, ka apmēram viens no katriem divdesmit sastopamajiem cilvēkiem nav ne Latvijas pilsonis, ne pastāvīgais iedzīvotājs, ne tūrists. Faktiskais šādu cilvēku skaits ir mazāks, jo uzturēšanās atļauja patiešām tikai ļauj, bet neuzliek pienākumu mitināties Latvijā tieši tāpat, kā šeit nemitināties var arī Latvijas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji. TUA un PUA atšķiras ar biežumu un kārtību, kādā šo atļauju izmantotājiem jāatrādās PLMP ierēdņiem, lai saņemtu atļaujai pagarinājumu. Kamēr TUA izmantotāji tiek trenkāti, PUA īpašnieki var mierīgi apdomāt, vai viņiem nebūtu izdevīgāk tikt pie Latvijas pilsonības. Salīdzinoši komfortablajās PUA lietotāju pozīcijās iekārtojies 52,1 tūkstotis, t.i., vairākums Latvijā juridiski esošo ārzemnieku. Viņus varētu sadalīt joprojām no Padomju Savienības mantotajos un tajos, kuri sākuši savu atrašanos Latvijā ar tādu ieceļošanu, kas ļāva saņemt TUA.
Pagājušā gada laikā TUA izmantotāju skaits ar pieaugumu par 3,3 tūkstošiem cilvēku sasniedza 36 575 cilvēkus šā gada 1. janvārī. PUA saņēmēju rindās pieaugums tikai nedaudz lielāks par pustūkstoti cilvēku, kas izskatās pavisam loģiski. Visplakātiskākā ilustrācija šīm pārvērtībām būtu tāda, ka vairums no šeit iebraukušajiem uz darba vai mācību laiku no šejienes aizbrauc, bet daži pagūst izveidot ģimeni ar cilvēku PUA īpašnieka vai vēl augstākā statusā un tad laika gaitā tiek pie tāda paša statusa, kāds ir viņa sievai vai vīram. Cilvēku reālās trajektorijas gan pāri valstu robežām, gan pa šo valstu likumdošanu džungļiem un kabinetiem varas iestādēs, gan pa privātās dzīves līkločiem mēdz būt daudz sarežģītākas. Kvantitatīvi plakātisks ir Latvijā viena gada laikā kaut cik iesakņojušos ārzemnieku dubultais pārsvars pār tiem, kuru iedabūšanai Latvijā mobilizēti salīdzinoši lieli valsts un visas Eiropas Savienības resursi.
Lielo traču celšanu par nelielu cilvēku skaitu labi izskaidro PMLP priekšnieka vietnieces Mairas Rozes vārdi, ka, «ieceļojot legāli, cilvēks apņemas no Latvijas valsts neko neprasīt. Tie esam mēs, kas prasām, lai viņam būtu pietiekami daudz iztikas līdzekļu, lai viņam būtu mājoklis un darbs. Viņi paši par to visu atbild, un viņus var sodīt, ja kaut kas neatbilst Latvijas likumiem». Lai saņemtu uzturēšanās atļauju, potenciālajiem ieceļotājiem jāpārliecina PMLP ierēdņi, ka viņi gribēs un varēs ierēdņu prasības izpildīt. Patvēruma prasīšana automātiski nozīmē to, ka cilvēks nekādām valsts jeb ierēdņu prasībām neatbilst. PMLP un vēl dažu par valsts drošību atbildīgu iestāžu ierēdņu bariņš ir iemanījies saņemt algu par to, ka katru lēmumu par patvēruma atteikšanu viņi raksta kaut gadiem ilgi. Ar gada algas maksāšanu ierēdņiem par stundas darbu Latvija nopērk vietu starp valstīm, kas apsolījušās uzņemt arī tādus cilvēkus, kuri neatbilst nekādiem ieceļošanas kritērijiem, izņemot tieši viņiem izveidoto kritēriju, ka viņi bēgot no nāves briesmām. Atbilstība vai neatbilstība šādam kritērijam ir tik grūti nosakāma, ka bēgļa statusa iegūšanas varbūtība dažādās valstīs var atšķirties desmitiem reižu pat tad, ja patvēruma prasītāji norāda vienu un to pašu vietu, no kurienes viņi bēguši. Jo vairāk īstas naudas valsts samaksā saviem ierēdņiem pa patvēruma lūgumu izskatīšanu, jo mazāk Latvijai, vismaz no pašas Latvijas viedokļa, var pārmest, ka šī izskatīšana ir tikai fikcija. Tomēr Latvija nevar atļauties atskaitīties tikai par patvēruma lūgumu visrūpīgāko izskatīšanu līdz lēmumam patvērumu atteikt. Pērn Latvija liedzās, cik varēja, bet pašās gada beigās tomēr piešķīra bēgļa statusu jeb PUA četrām personām un dubultoja alternatīvā patvēruma jeb TUA saņēmēju skaitu no 12 pagājušā gada pirmajos trijos ceturkšņos līdz 21 visā gadā. Šie cilvēki tika atsijāti, izskatot 324 iesniegumus.
Ar ārkārtīgi reto Latvijas valsts atzīta bēgļa statusu kopš 1998. gada bija aplaimoti vien 69 cilvēki un ar alternatīvo statusu - 158 cilvēki. Attiecībā pret tik niecīgu patvēruma lūgumu apmierināšanu uzņemšanas solījums divu gadu laikā pieņemt 531 patvēruma meklētāju paralēli jau gadu desmitiem ierastajai patvēruma piešķiršanas demonstrēšanai vairs neļaus varas iestādēm nelikties ne zinis, kas īsti notiek ar patvērumu Latvijā saņēmušajiem cilvēkiem.