Militāristiem būs ko lasīt!
«Karavīru aprindās šī grāmata radīs bumbas sprādzienu. Tas būs notikums!» Tā Neatkarīgajai pirms gada teica viens no ģenerāļa Radziņa rakstu krājuma izdošanas iniciatoriem Mārtiņš Vērdiņš. Nu grāmata ir tapusi. Vakar, 4. maijā, svinīgi atvērta, papīra formātā tā jau kļūst par bibliogrāfisku retumu.
Ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš Latvijas militārajā vēsturē ir unikāla personība - viņš bijis Bermontiādes izšķirošās cīņas arhitekts, viņa vadībā 1920. gadā Latgale tika atbrīvota no padomju Krievijas karaspēka. Viņam piešķirti teju visi iespējamie valsts apbalvojumi. Un tomēr ģenerālis Radziņš nekad nav bijis politiskās varas ieredzēts. Pārāk daudz saprata, pārāk daudz pateica, turklāt ne tikai par aizsardzības jomu. Un arī šodien - simts gadu vēlāk - viņa citāti ir izcili trāpīgi. Nu kaut vai pārdomas - «priekš kāda mērķa tik maziņai valstij kā Latvijai ir vajadzīga armija?» un kādēļ visas kārtis nedrīkst likt tikai uz vienu sabiedroto: «šīs dienas draugi rītu paliek par ienaidniekiem, un otrādi - vakardienas draugi ir jau šodien ienaidnieki. Valsts tiek būvēta ne uz vienu gadu un ne uz desmit gadiem, bet uz gadu simtiem; tādēļ ir jāņem vērā, ka politiskie apstākļi mainās, ka tā, kā ir šodien, jau rīt var vairs nebūt.»
Ģenerālis Radziņš bija izcili ražīgs publicists. Viņš rakstīja avīzēm, rakstīja žurnāliem, rakstīja, kad un kur vien varēja. Par to, kādai jābūt armijai, ko varam mācīties no pagātnes uzvarām un zaudējumiem, kādi ir nākotnes izaicinājumi. Un izteicās viņš kā jau karavīrs - īsi, kodolīgi, saprotami. Tāpēc tautā tika pazīts un cienīts. Neformālā militārā portāla Vara bungas vadītājs Mārtiņš Vērdiņš viņu dēvē par tā laika aktīvāko blogeri. Taču mūsdienās ģenerāļa teksti bija pieejami ļoti ierobežotam mūsdienu cilvēku lokam. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka izlasāmi vien vecajā drukā. Daudz skanēti, pieejami bibliotēkās un virtuālās lasītavās. Tomēr izlasīt gotisko šriftu māk vien retais.
Pērn domubiedru grupa ķērās pie šīs problēmas risināšanas. Majors Agris Purviņš vairākumu pieejamo tekstu jau bija adaptējis un pārrakstījis datorā mūsdienu latviešu valodā. Visus rakstus viens pret vienu. Viņam šī bija dziļi personiska lieta, jo līdzīgi, kā Radziņu 1920. gadā politisku intrigu dēļ piespieda atvaļināties no armijas «pēc paša vēlēšanās», tā arī Purviņš 2011. gadā tika izmests no Zemessardzes 54. bataljona komandiera amata. «Man ir saprotama šī viņa dzīves traģēdija,» grāmatas atklāšanā atzina atvaļinātais virsnieks. Taču tieši krīze militārajā karjerā atbrīvoja rakstu darbiem nepieciešamo laiku. Tad tika nodibināta ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība un sākta ziedojumu vākšana grāmatas izdošanai. Kampaņa iztika bez skaļām reklāmām un lielu ziedotāju naudas piesaistīšanas. Aizsardzības nozarē strādājušie un strādājošie, esošie un bijušie karavīri, zemessargi un viņu atbalstītāji paši saziedoja līdzekļus. Individuāli savu artavu sniedza arī vairākas augstas valsts amatpersonas, tostarp aizsardzības ministrs un Saeimas priekšsēdētāja.
Tagad grāmata ir gatava - 500 eksemplāru papīra formātā. Pirmām kārtām to saņems ziedotāji, vairāki eksemplāri nonāks arī Nacionālajā bibliotēkā, Aizsardzības akadēmijā un Jaunsardzē. Tāpat vēlāk apritē nonāks Radziņa rakstu krājuma elektroniskā versija lasīšanai viedierīcēs.
Taču arī ar to biedrība vēl negrasās mest mieru. Biedrības ieskatā vēl šodien ģenerāļa piemiņa nav pietiekama un viņa nopelni nav pienācīgi novērtēti. Tāpēc padomā ir otra grāmata, kas būs orientēta tieši virsnieku auditorijai un aplūkos specifiskus militārus tematus. Savukārt uz Latvijas simtgadi 11. novembra krastmalā iecerēts izveidot ģenerāļa Radziņa bareljefu. Lai Lāčplēša dienā pie Rīgas pils mūra ģeniālākā latviešu karavadoņa piemiņai varētu nolikt ziedus un aizdegt sveces. Nez kāpēc visi latvieši zina, kas ir Bermonts, pašu karavadoņus - vien retais.