Saeimas arhīva materiālos atklājas detaļas, kā Ventspils mēra Aivara Lemberga politiskie oponenti sadarbībā ar tā dēvētās Lemberga krimināllietas prokuroriem caur parlamentu steidzamības kārtā dzinuši Kriminālprocesa likuma grozījumus, kuru mērķis bija fundamentālu tiesību principu ierobežošana.
2014. gada rudenī Neatkarīgā vairākās publikācijās vēstīja par prokuroru iesniegtajiem priekšlikumiem grozīt Kriminālprocesa likuma (KPL) 449. panta trešās daļas otro teikumu, aizstājot tajā vārdus «šādu lūgumu» ar vārdiem «motivējot to». Ja tiktu akceptēti šie likuma grozījumi, tiesas sēdēs būtu īpaši jāmotivē, kāpēc būtu nolasāms tā vai cita dokumenta saturs.
Savukārt Saeimas arhīvā tagad pēc vairākiem gadiem var izpētīt pilnu ainu, kā tika virzīts šis priekšlikums. Izpētītais atstāj nepatīkamu iespaidu par ietekmīgu krimināltiesību lobiju darba metodēm, ar kādām var virzīt kādu konkrētam mērķim veltītu likumdošanas iniciatīvu.
6. maija iniciatīva
Arhīva dokumenti liecina, ka iepriekšminētais priekšlikums pirmo reizi uzpeldējis Saeimā Krimināltiesību apakškomisijā tieši pirms diviem gadiem - 2014. gada 6. maijā pulksten divos pēcpusdienā. Likuma grozījumu mērķis bija ļoti vienkāršs - iestrādāt likumā tiesības tiesai noraidīt kriminālprocesa dalībnieku lūgumus pārbaudīt rakstveida pierādījumus, tos nolasot. Ja pierādījumus nevar pārbaudīt, tos vēlāk nevar izmantot apsūdzības pierādīšanā vai tās apgāšanā. Ja procesa dalībniekam jāmotivē lūgums, tiesa vienmēr var to noraidīt, sakot, ka lūgums nav pietiekami motivēts.
Prokuroru priekšlikuma nostiprināšana likumā faktiski varētu sagraut Satversmē noteikto cilvēktiesību pamatprincipu - tiesības uz taisnīgu tiesu.
Tomēr 2014. gada 6. maija Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē tikai retais no dalībniekiem saprata, kas slēpjas aiz šī prokuroru priekšlikuma.
Atklājas pierādījumu trūkums 2014. gada 16. februārī apritēja pieci gadi kopš pirmās tiesas sēdes t. s. Lemberga prāvā. Joprojām nebija nopratināti cietušie un valsts apsūdzības liecinieki. Lai pasteidzinātu procesu, tiesa pretēji saviem iepriekš pieņemtajiem lēmumiem par pierādījumu pārbaudes kārtību un pretēji likumā noteiktajai pierādījumu pārbaudes kārtībai nolēma sākt rakstveida pierādījumu pārbaudi.
2014. gada 17. februārī tiesas sēdes priekšsēdētājs Boriss Geimans paziņoja, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 449. pantu rakstveida pierādījumus tiesai ir pienākums nolasīt, ja jebkurš no procesa dalībniekiem pieteiks šādu lūgumu. «Ja kāds no procesa dalībniekiem pieteica lūgumu pārbaudīt vai nolasīt kādus lietas rakstveida pierādījumus vai citus dokumentus, tiesa nevar noraidīt tādu lūgumu un atbilstoši Kriminālprocesa likuma 449. panta nosacījumiem mums vajadzēs to izdarīt,» tiesas sēdē teica B. Geimans. Procesa dalībnieki lūdza tiesu nolasīt dažādus dokumentus, piemēram, Ventspils domes lēmumus, kuros bija norādīts, kā interesēs tas vai cits lēmums pieņemts - Ventspils pilsētas vai Ventspils brīvostas.
Krimināllietā bija iešūti simtiem Ventspils domes un Ventspils brīvostas valdes lēmumu. Tos krimināllietas sējumos bija iešuvis ne jau A. Lembergs, bet gan prokurori, lai tos izmantotu kā pierādījumus dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā vai, piemēram, kapitāla daļu izspiešanā no bijušā prokurora Valentīna Kokaļa un savulaik Latvijā ietekmīgākā uzņēmēja Aināra Gulbja. Tiesas zālē nolasītajos dokumentos neatspoguļojās, ka A. Lembergs būtu ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli vai spiedis no abiem vīriem kukuli. Šādi rakstveida pierādījumu pārbaudes gaitas rezultāti acīmredzami tracināja prokurorus, padarot nervozu arī tiesu. Tiesa ik pa brīdim mēģināja ierobežot tiesības veikt rakstveida pierādījumu pārbaudi, nolasot dokumentus.
Ārpus tiesas zāles
Pēc četriem mēnešiem - 2014. gada 16. jūnija tiesas sēdē - viss mainījās. Tiesnesis savu iepriekš pasludināto lēmumu par rakstveida pierādījumu pārbaudes kārtību grozīja. «Turpmāk saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 449. panta trešo daļu pierādījumu pārbaudi tiesu kolēģija veiks sekojoši. Tiks nosaukta lūgtā dokumenta lietas lapa, nosaukums, kā arī procesa dalībnieki var vērst tiesas uzmanību uz kādu konkrētu faktu dokumenta saturā,» paziņoja B. Geimans.
Pirms tam neviens no procesa dalībniekiem nelūdza tiesu mainīt 17. februārī noteikto rakstveida pierādījumu pārbaudes kārtību. Tiesa pēkšņo lēmumu mainīt likumā noteikto rakstveida pierādījumu pārbaudes kārtību nemotivēja.
Lai pasludinātu likumam neatbilstošu lēmumu, kaut kas bija noticis ārpus tiesas zāles. Kā vēlāk izrādījās, daži no tiesas zālē sēdošajiem ļoti labi zināja par Saeimā iesniegtajiem grozījumiem KPL 449. pantā.
Pirmais piegājiens izgāžas
Pārlapojot Saeimas arhīva materiālus, redzams, cik neatlaidīgi 449. panta grozījumi dzīti cauri likumdevējas varas labirintiem. Prokuroriem tie bijuši tik svarīgi, ka pat iekļauti steidzami pieņemamo likumprojektu paketē pirms galīgā lasījuma Saeimā, kad deputātiem ir minimāli maz laika, lai iedziļinātos priekšlikuma būtībā. Steidzamos likumprojektus Saeima skata tikai divos lasījumos, un to izsludināšanu Valsts prezidentam nav tiesību apturēt.
Saeimas arhīvos redzams gandrīz neticamais - kā tiesiskā valstī prokurori apvienojas ar politiķiem, lai pieņemtu likuma grozījumus, kas nepieciešami politiskā oponenta notiesāšanai.
Saeimas arhīva dokumentos norādīts, ka priekšlikums grozīt 449. pantu ir «prokuratūras piedāvājums», un tā kārtas numurs šajā grozījumu paketē, atbilstoši reģistram, ir «d».
Par priekšlikumu Saeimas apakškomisijas sēdē izteikusies Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta Metodikas nodaļas prokurore Sandra Kerno. Grozījumu nepieciešamību viņa skaidrojusi ar apsūdzēto vēlmi ļaunprātīgi lūgt tiesai lasīt «aviobiļešu pasaknīšus»
Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs, Vienotības deputāts Andrejs Judins, kurš plaši pazīstams arī kā A. Lemberga oponents, kvēli aizstāvējis prokuroru priekšlikumu. Arī viņa vienīgais arguments ir bijis «aviobiļešu pasaknīšu» lasīšanas problēma tiesās.
Turpretī Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska norādījusi - ja personas lūgums nolasīt konkrētos pierādījumus tiesas sēdē tiks noraidīts, tādējādi tiks «pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu un tiešuma un mutiskuma princips». Viņa aicinājusi «neiekļaut apzināti problemātisku normu likumā».
Sēdes protokolā redzams, ka I. Gratkovskas viedoklim pievienojies arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns, sakot, ka «piedāvātais priekšlikums satur problēmas».
Tomēr apakškomisijas deputāti atbalstīja šo priekšlikumu. Tāpēc priekšlikums tika definēts kā Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšlikums, jo prokuroriem nav likumdevēja tiesību.
2014. gada 20. maijā priekšlikums tika apspriests Saeimas Juridiskās komisijas sēdē. Sēdes dalībnieki sašķēlās divās nometnēs: prokurore S. Kerno un A. Judins atbalstīja grozījumu nepieciešamību, turpretī pārējie sēdes dalībnieki priekšlikumu vērtēja kā cilvēka tiesības uz taisnīgu tiesu apdraudošu. Piemēram, I. Gratkovska norādīja uz 449. panta trešās daļas pirmajā teikumā norādīto pamatprincipu: «Visus rakstveida pierādījumus un citus dokumentus tiesas sēdē nolasa vai atskaņo, kas ir viens no vissvarīgākajiem tiesību uz taisnīgu tiesu pamatprincipiem, kas ir nostiprināts Satversmē, Kriminālprocesa likumā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā.» Viņa arī uzsvēra, ka Kriminālprocesa likuma 449. pantā noteiktas fundamentālas personas tiesības «uz aizstāvību, taisnīgu tiesu, bet priekšlikums šīs tiesības sagrauj». Viņa atgādināja, ka šis priekšlikums neesot atbalstīts jau darba grupā, jo «tas pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu».
Juridiskā komisija priekšlikumu «d» noraidīja. Tādējādi prokuroru priekšlikumam ceļš uz balsojumu Saeimā šoreiz bija slēgts.
Vēlreiz un steidzami
Kā liecina Saeimas arhīvu materiāli - ne uz visiem laikiem. Pēc Saeimas vasaras brīvdienām ar A. Judina gādību priekšlikums atkārtoti tika skatīts Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē 2014. gada 23. septembrī - tātad pusotru nedēļu pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Nu jau tas bija iekļauts citā Kriminālprocesa likuma grozījumu paketē Nr. 1202/Lp11, kura tika izskatīta steidzamības kārtībā.
Priekšlikums atkal tika iekļauts likuma grozījumu paketē pirms galīgā lasījuma. Šoreiz priekšlikums figurēja nevis kā «d» priekšlikums, bet gan kā deputāta Andreja Judina priekšlikums. Par to, ka politiķim un viņa kompanjoniem Ģenerālprokuratūrā šis priekšlikums bija ļoti svarīgs un degošs, liecināja ne tikai tā iekļaušana steidzamo likumprojektu paketē, bet arī tas, ka minētā likuma grozījumu pakete bija veltīta pavisam citai tematikai - elektroniskās uzraudzības ieviešanai.
A. Judins priekšlikumu pieteica daudz uzstājīgāk nekā citas reizes, taču atkal saņēma pretsparu no Tieslietu ministrijas - šoreiz no Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktora vietnieces Rūtas RācenesBērtules. Viņas teiktais apakškomisijas sēdes protokolā Nr. 26. atreferēts šādi: «Pēc Tieslietu ministrijas domām, priekšlikums nav atbalstāms. Iztiesāšanas tiešums un mutiskums ir fundamentāls princips, kā nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesu sēdes ir atklātas. Materiālu nolasīšana nodrošina tiesas sēžu atklātību. Atklātums ir svarīgs ne tikai procesa dalībniekiem, bet visas sabiedrības kontekstā. Šāds tiesību ierobežojums ir jāizvērtē kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.»
Apakškomisija priekšlikumu tomēr atkal atbalstīja.
2014. gada 30. septembrī (dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām) prokuroru «pasaknīšu» grozījumi tika ķidāti Juridiskās komisijas sēdē. Sēdes dalībnieki atkal sašķēlās divās nometnēs. Priekšlikumu aizstāvēja A. Judins un šoreiz Ģenerālprokuratūras Metodikas nodaļas virsprokurora pienākumu izpildītājs Gatis Doniks - prokurors, kurš darbojās t.s. Ventspils amatpersonu lietas izmeklēšanas grupā. Priekšlikuma kritizētāju nometni pārstāvēja I. Gratkovska, J. Stukāns un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska.
Tiesnesis sašutis
Visskarbāko kritiku «A. Judina priekšlikums» izpelnījās no tiesneša J. Stukāna. Tienesis priekšlikumu novērtēja kā nekompetentu, nevajadzīgu, tādu, kas ir pretrunā ar cilvēktiesību normām un kriminālprocesa norises pamatprincipiem. Viņš uzsvēra, ka tiesnešiem līdz šim nav bijušas problēmas ar pierādījumu pārbaudes procedūru. «Problēma nav likumā. Tieneši ir domājoši un var pieņemt lēmumu [par to, kādi pierādījumi tiesā nolasāmi]. Bet to, ko jūs [A. Judins un prokurori] gribat izdarīt, grozot šo pantu - jūs gribat parādīt savu nekompetenci vai neizpratni. Šāda veida papildinājums motivēt lūgumu - tas ir absurds. Kāpēc? Tāpēc, ka tiesnesis spriedumu var pamatot tikai uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem. Punkts! To ir pateikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa simtos spriedumu. Neviens nevar izmantot notiesājošā spriedumā pierādījumus, ja tie nav pārbaudīti tiesas sēdē. Šis ir galvenais teikums, un, ja cilvēks ir domājošs un saprotošs, tad viņam viss ir skaidrs. Un šeit ierakstīt «motivēt», «nemotivēt» nav jēgas. Ja es gribu šo pierādījumu izmantot notiesājošam vai attaisnojošam spriedumam, man vienalga, kāda ir tā motivācija, man šis pierādījums ir jāpārbauda. Pierādījumu pārbaudīšana - to, ko Judina kungs stāstīja, tas ir blefs. Lai pamēģina kāds man tiesas zālē pārbaudīt kaut kādus tur tipogrāfijas datus vai vēl kaut ko tādu. Tas neietilpst pierādīšanas priekšmetā. Ja tiesnesis tiešām neizprot, ko viņš dara, viņš var lasīt tipogrāfijas datus un visu pārējo, jo tipogrāfijas un visi pārējie rekvizīti nekādā veidā nevar ietilpt pierādīšanas priekšmetā, ja neiet runa par paša dokumenta viltošanu, rekvizītu samainīšanu un tā tālāk. Tad gan ir jāpārbauda arī rekvizīti. Līdz ar to šis priekšlikums ir nekorekts. Es gribu jums vēl ko pateikt. Atcerieties, kā šī panta trešā daļa vispār ir tapusi. Principā trešajai daļai vispār nebūtu jābūt, jo visa krimināllieta ir jāpārbauda tieši un mutiski. Mēs gājām uz [pierādījumu pārbaudes] vienkāršošanu, lai nebūtu jāsēž un ilgi jāskatās rakstveida dokumenti. Tādēļ tapa trešās daļas pirmais teikums. Izlasiet, kas tur ir teikts! Tikai tad, ja piekrīt [apsūdzība un aizstāvība], varu [pierādījumus] nepārbaudīt. Tagad otrajā teikumā ielikt vārdu «motivācija», it kā ar domu, ka tiesnesis var noraidīt lūgumu pārbaudīt pierādījumu, pilnīgi neatbilst likumam. Viņš nevar noraidīt šādu lūgumu.»
J. Stukāns savā runā uzsvēra, ka «likumi ir jāpiemēro pēc jēgas, nevis pēc burta», un, lai A. Judinam rastos priekšstats, kā likumi tiek piemēroti praksē, aicināja deputātu doties uz tiesas zāli: «Es jau jums piedāvāju - nāciet uz tiesu, pastrādājiet par tiesnesi, tad jums būs skaidrs, kā. Tikai ar pirmo instanci jāsāk, nevajag uzreiz ar Augstāko tiesu. Bet, kas attiecas uz tiesnešiem, tad nosauciet man tos tiesnešus un paaiciniet šeit, lai viņi paskaidro, kur ir problēmas. Kuri ir tie tiesneši, kuri saka, ka ir problēmas? Ka viņiem ir jālasa statūti, ja statūti vispār netiek izmantoti attiecīgās apsūdzības pamatošanai? Process ir smagnējs ne jau tiesas daļā, process ir smagnējs policijas daļā. Ja jūs gribat tāpat kā Lielbritānijā pēc masu nekārtībām, lai pēc nedēļas būtu spriedums, Latvijā tas ir iespējams, vienkārši neviens to negrib darīt. Aizbrauciet uz Vāciju, un varēsiet arī tur pasmieties - tur arī gadiem skata lietas. Mēs esam sen Vācijai priekšā ar [krimināllietu] izskatīšanas termiņiem. Cilvēkam, kuram izvirza apsūdzību, ir vienīgā iespēja tiesas pirmajā instancē piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā. To ir pateikusi Eiropas tiesa. Pirmajai instancei ir jānotiek pēc visiem principiem, un cilvēkam ir jāļauj tur piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, citādi būs pārkāpumi.»
Fundamentāls pamatprincips
I. Gratkovska šajā sēdē skaidroja, ka «Kriminālprocesa likumā ir nostiprināts tiešuma un mutiskuma princips, kas ir viena no fundamentālākajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, tiesībām uz aizstāvību. Jautājums nav par to, kāpēc pierādījumi tiek lasīti. Drīzāk jautājums ir par to, vai visi tie pierādījumi, kas ir kā pierādījumi iesniegti krimināllietā, vai patiešām tiem tur ir jābūt un vai tie attiecas uz konkrēto pierādījumu pierādīšanas priekšmetu. Un jāatzīst godīgi, šobrīd praksē ir problēma, ka (prokurori krimināllietām) pievieno materiālus, dokumentus, kuriem nav tiešas saiknes ar konkrēto pierādīšanas priekšmetu, tajā skaitā, piemēram, lidmašīnas biļešu pasaknīši un tamlīdzīgas lietas, vai visi garie statūti.»
Ar visai emocionālu uzrunu komisijā uzstājās G. Kaminska. Viņa aicināja iztēloties, kas notiks tiesas sēdēs, ja aizstāvība sāks motivēt nepieciešamību pārbaudīt pierādījumus: «Motivēts lūgums tiek formēts rakstveidā, un par šo lūgumu ir tiesības un pienākums izteikties procesa dalībniekiem. Visiem. Tas, jūsuprāt, procesu paātrinās? Tātad tiks aptaujāts cietušais, nepilngadīgā pārstāvis. Cietušā pārstāvis - vai viņiem nav tiesību izteikties par manu motivēto lūgumu? Un mans motivētais lūgums neaprobežosies ar to, ka apsūdzētai personai jeb cietušai personai ir cilvēktiesības. Nākamā lieta: kāpēc man pirms tiesu debatēm kādam procesa dalībniekam, tajā skaitā godātai tiesai, būtu jāatklāj sava aizstāvības pozīcija vai cietušā pārstāvības pozīcija? Un kāpēc cietušajam nav tiesību lūgt nolasīt pilnu apsūdzētās personas raksturojumu, ja tā persona ir nelietis? Un tas ir viens no elementiem, kas ietekmē soda noteikšanu. Kāpēc?! Kāpēc ir jāaprobežojas tikai ar lappuses nosaukšanu vai otrādi?»
A. Judins, mēģinot pārtraukt G. Kaminsku, sauca: «Labi!», uz ko advokāte atcirta: «Nē, nav labi! Nav labi! Tas tiešām ir dīvaini!»
Deputāti komisijā nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu par «A. Judina priekšlikumu» līdz nākamajai sēdei. Nākamā sēde notika 2014. gada 14. oktobrī - jau pēc 12. Saeimas vēlēšanām. Acīmredzot kompetentā kritika A. Judinu un viņa kompanjonus Ģenerālprokuratūrā bija piespiedusi pie sienas. Deputāts savu priekšlikumu atsauca.
Savukārt cits Saeimas Krimināltiesību apakškomisijas loceklis - deputāts Andrejs Elksniņš - jau tolaik Neatkarīgajai (2014.10.02.) atklāti pastāstīja, ka A. Judina virzītie priekšlikumi grozījumiem KPL 449. pantā ir prokurora Jura Jurisa vajadzībām, tātad t. s. Lemberga krimināllietas iztiesāšanai - faktiski pierādījumu slēpšanai no sabiedrības. «Lai arī Aivars Lembergs ir mans politiskais oponents, varu teikt tikai to, ka šie grozījumi Kriminālprocesa likumā nāk nevis no Judina, bet no viena prokurora, kurš uztur apsūdzību t. s. Lemberga krimināllietā. Katru reizi, kad prokuratūra saskaras ar procesuāliem jautājumiem, kad viņi nevēlas, lai tiktu pārbaudīts viens otrs pierādījums, vai arī viņu skatījumā tiesvedības process notiek pārāk lēni, viņi Judinu izmanto kā striķīti, ar kura palīdzību var veikt izmaiņas likumā, lai ierobežotu personas tiesības tiesas sēdē pārbaudīt pierādījumus. Tā ir ļoti konkrēta atbilde, no kurienes aug kājas šim priekšlikumam. Tā ir saikne - prokurors Juris Juriss un deputāts Andrejs Judins,» ļoti atklāti teica A. Elksniņš.
Nemaina stilu
Lai arī t. s. Lemberga prāvai veltīto likuma grozījumu pieņemšana izgāzās, tiesa turpināja liegt iespējas nolasīt rakstveida pierādījumus. Gada laikā rakstveida pierādījumi tika pārbaudīti, nolasot tikai dokumenta virsrakstu un parakstītāju uzvārdus. Tādējādi tie netika pārbaudīti atbilstoši likumam, un Neatkarīgajai tā arī nebija iespējas pārliecināties, vai vairāk nekā divi simti krimināllietas sējumu satur pierādījumus valsts apsūdzības apgalvojumiem. Tuvākajā laikā tiesa gatavojas atsākt rakstveida pierādījumu pārbaudi, pārbaudot 213.-218. sējumus.