Čebotarenoka: Mēs dzīvojam brīvā un laimīgā valstī

Intervija ar bijušo Augstākās Padomes deputāti Veltu Čebotarenoku: par 4. maija nozīmi, par jaunu cilvēku patriotismu un vēlmi strādāt Latvijas labā, kā arī par to, ko mums ir devusi valsts.

- Kāda ir 4. maija nozīme mūsu valstij un mums pašiem?

- Domāju, ka 4. maija nozīme mūsu valstī arvien pieaugs. Novēroju, ka ik gadu Neatkarības dienas nozīme tiešām aug. Tas saistīts ar situāciju Eiropā un pasaulē. Mēs aizvien vairāk apzināmies, ka skaitliski tik mazai tautai - latviešiem - ir sava valsts, turklāt, manuprāt, liela valsts: salīdzini kaut vai ar Nīderlandi vai Luksemburgu, par Monako vispār nerunāsim. Labi, mēs neesam tik bagāta valsts, bet mēs esam brīva, reāli demokrātiska un stabila valsts, kurā dzīvo latvieši, kam blakus mitinās arī citas tautības. Bet latvieši ir pamatnācija, un tas nozīmē, ka latviešiem ir jāuzņemas atbildība un jāregulē situācija. Un latvieši to var izdarīt, jo ir pierādīts: esam strādīga, godīga un atbildīga tauta. Man ļoti patika Daiņa Īvāna teiktais, ka 4. maijs ir Spēka diena: šajā dienā mēs pierādījām savu spēku un varēšanu.

- Nu jau gan norunāji kā patiesa ideāliste, kas nav ne nieka zaudējusi no tā tīrā prieka, kas valdīja 1990. gada 4. maijā. Kādas tev toreiz bija izjūtas?

- Naktī pirms 4. maija nozīmīgā balsojuma es skaitīju balsis un analizēju cilvēkus: ļoti baidījos, ka, iespējams, kāds varētu nobīties vai samulst un nenobalsot par Latvijas neatkarību. Mūsu valsts un visu mūsu liktenis bija likts uz vienu balsojumu: ja mēs toreiz nenobalsotu par brīvību, tad mēs to neizdarītu vairs nekad un šobrīd joprojām atrastos Krievijas sastāvā.

- To jau es vienmēr saku tiem, kas gaužas par 4. maija režīmu: vai jūs gribējāt, lai deputāti nenobalso par neatkarīgu Latviju? Vai tā būtu labāk?

- Tas ir prātam neaptverami: mēs toreiz izlīdām caur adatas aci. Mēs sākām ceļu uz brīvību. Lejā, pie Augstākās Padomes nama, stāvēja cilvēku pūļi, un tas bija pamatīgs spiediens. Tagad saprotu: ļoti labi, ka bija šis spiediens, jo, iespējams, viens otrs deputāts šaubījās - balsot vai nebalsot par brīvu un neatkarīgu Latviju? Dainis Īvāns man pāris dienu pirms tam zvanīja un mudināja: pārliecini visus, kurus vari pārliecināt! Domāju, ka arī viņš daudzus cilvēkus iedrošināja balsot. Ar Latvijas Tautas frontes deputātiem vien nepietika pozitīvam balsojumam, tāpēc vajadzēja pārliecināt arī citus. Esmu lepna, ka deputāti nenobijās, kaut arī, es pieņemu, viņi bija daudz informētāki par mani. Man bail nebija, man bija tikai bažas par to, ka es varētu apjukt un izdarīt kaut ko nepareizi. Toreiz bija balsošanas biļeteni, uz kuriem deputāti parakstījās. Taču pārliecība manī bija simtprocentīga, un man, protams, šķita, ka tāda tā ir visiem. Un tagad man šķiet: tā laika cilvēkiem, ja arī viņi iepriekš bija kaut kur kļūdījušies, ir jāpiedod. Cita lieta, ka mums visiem pēc 1990. gada 4. maija katram sava dzīve nopietni jāpārskata un jāanalizē. Toreiz spērām lielu soli uz Latvijas neatkarības pusi, un mums šodien jādara viss, lai šo neatkarību noturētu. Mēs vairs neesam ne tik jauni, ne tik varoši kā pirms 26 gadiem, bet mēs esam zinoši, ar dzīves pieredzi bagāti, un no tā, cik mēs spēsim dot sabiedrībai, īpaši jaunatnei, ir atkarīgs viss turpmākais laiks. Jo jāatceras, ka mēs dzīvojam brīvā un laimīgā - jā, uzsveru, laimīgā! - valstī. Kur var būt labāk nekā Latvijā? Ne te ir cunami, ne kari, ne briesmas. Tu palaid savu bērnu uz skolu un zini: viņš vakarā atnāks mājās. Bet daudzās citās pasaules vietās ir tā, ka vecāki nav pārliecināti: atnāks bērns mājās vai ne. Varbūt skolas vietā pēc uzlidojuma būs palikusi tikai gruvešu kaudze...

- Kas ir tik svarīgs šeit, Latvijā?

- Kādā 11. novembrī mēs gājām pa Doma laukumu, pie rokas man bija mazmeita Madara, bet blakus gāja divi Latvijas armijas formās tērpušies vīrieši un sprieda: kāda laime, ka mēs beidzot esam Latvijā, cik te ir labi, un kā lai mēs pārliecinām šeit dzīvojošos cilvēkus, cik viņi patiesībā ir izredzēti... Man nepatīk, ja cilvēki strīdas par sīkumiem, par sadzīviskām, nenozīmīgām lietām, no tā, protams, nevar izbēgt. Taču, jo tālāk iet gadi, arvien vairāk saprotu, ka sīkumu, slavas un citu nieku dēļ iet un cīnīties - tas ir muļķīgi un tukši. Pats galvenais taču ir būt kopā ar savu ģimeni, draugiem, visiem saviem mīļajiem. Varbūt esmu naiva, bet... Esmu ļoti daudz runājusi ar cilvēkiem, kuri dzīvo ārzemēs, un es ne no viena neesmu dzirdējusi, ka viņam Latvija neko nenozīmētu. Tikai no diviem cilvēkiem esmu saņēmusi atbildi, ka viņi nekad neatgriezīsies Latvijā.

- Ko tu teiktu tiem, kas nepārtraukti gaužas? Protams, te ir milzum daudz kritizējamu lietu, un brīžiem šķiet, ka valdītāji dzīvo uz citas planētas, tomēr ir atšķirība starp valsti, kas mums pieder, un tiem, kas īslaicīgi ir pie tās vadības grožiem.

- Nepārtraukti gausties - tā ir zināmas aprobežotības pazīme. Man ir nācies satikties ar tādiem cilvēkiem. Un tad es viņiem jautāju: ko jūs darītu, ja būtu, piemēram, Straujumas vai Kučinska vietā? Vai, teiksim, Raimonda Vējoņa vietā? Ko jūs varētu Latvijai labu izdarīt? Viņi atbild: bet kāpēc man tas jādara? Un tad es saku: ja jūs nevēlaties uzņemties atbildību, kāpēc tik daudz runājat? Kāpēc jūs domājat, ka viss iet tikai uz slikto pusi?... Nesen man bija patīkami dzirdēt, ka Latvija tagad ir daudz labākā situācijā nekā pirms krīzes un ka ekonomika iet uz priekšu - par spīti visai mūsu neapmierinātībai un kritikai. Protams, arī man gribētos, lai mēs dzīvotu tā, kā dzīvo Eiropas attīstītākajās valstīs, bet mums jābūt reālistiem: tad mums arī tāpat jāstrādā kā šajās valstīs. Diemžēl uzņēmēja gars nemājo visos cilvēkos, bet tiem, kuri tomēr ir uzņēmēji, vajag lielāku valsts atbalstu.

- Kur tu redzi kādu gaišāku staru?

- Mēs, Augstākās Padomes deputāti, bieži vien tiekam aicināti uz skolām. Ikreiz vēroju, ka bērni top arvien gaišāki, drošāki, brīvāki. Man bieži vien ir bijušas pārrunas par to, ko nozīmē brīvība skolā. Tā, protams, nav visatļautība. Brīvība: apziņa, ka esi brīvs cilvēks, kurš pauž savas domas, jā, varbūt kļūdainas, bet savas! Atceros sevi pamatskolā. Vai varēju brīvi paust savus uzskatus? Noteikti - nē! Man bija savas domas, taču es nejutos droša, ka tas būs pareizi - skaļi tās izteikt. Ja nu man būs nepatikšanas? Varbūt mani nesapratīs, un ko domās skolotāji? Savukārt tagad... Es, pilnīgi svešs cilvēks, esmu klasē, un skolēni brīvi ar mani diskutē. Manī ir pārliecība, ka tad, kad viņi sasniegs briedumu, viņi būs piecreiz, desmitreiz gudrāki par mums. Jebkurā pilsētā, kur esmu bijusi, man ir izjūta, ka bērni, jaunieši reāli mīl Latviju. Protams, viņi kritizē daudzas lietas, tomēr šī kritika ir tāda... ar bažām, ar rūpēm par valsti. Mēs bieži ņemamies ar sīkumiem, aizmirstot par lielām lietām, bet es jūtu, ka bērnos ir stiprs kodols, briestošs prāts, un labi ir tas, ka viņos ir interese par vēsturi.

- Skolēni interesējas arī par to vēsturi, kuru esam pieredzējuši mēs, Tautas frontes dalībnieki, proti, tie, kuri savulaik ir dzīvojuši Padomju Savienībā?

- Jūtu, ka vecāki ar saviem bērniem par to runājuši maz vai nemaz. Es saprotu, ka padomju laikā cilvēki baidījās runāt par izsūtījumu, par represijām, par Ulmaņlaiku Latviju. Kas šodien traucē izstāstīt savam bērnam, piemēram, šādus faktus? Lai es dabūtu savam bērnam pienu, man vajadzēja iet septiņos no rīta uz veikalu, jāaizņem rinda, jo zināju, ka piena var nepietikt. Es meitenēm stāstu, ka nevarēju katru dienu mazgāt galvu, jo šampūns bija deficīts. Mums taču bija izdalīti taloni, lai varētu nopirkt veļas pulveri, ziepes un cukuru. Nerunāsim nemaz par sviestu, desu vai gaļu - to visu varēja dabūt tikai uz pazīšanās rēķina. Šādas lietas skolēni nespēj uztvert. Es viņiem jautāju: vai varat iedomāties savu dzīvi bez banāniem, kivi, apelsīniem? Bērni uz mani skatās un brīnās: nu, kā?! Viss taču ir veikalā! Bet toreiz nekā nebija veikalā! Un tad es viņiem saku, ka tagad vairs nav nozīmes - tu esi bērns Krāslavā, Liepājā vai Alsungā, - nevar atšķirt, no kurienes bērns atbraucis, bet padomju laikos varēja precīzi pateikt - lūk, tas ir rīdzinieks, jo labāk ģērbies, bet tas ir lauku bērns... Vienā skolā man vaicāja: kā jūs tajā 1990. gada 4. maijā varējāt sarunāties ar tiem lielajiem telefoniem, kuriem milzu antenas? Es saku: bērniņ, tie nebija telefoni, tie bija radioaparāti ar antenām, cilvēki klausījās radio, lai zinātu, kas notiek balsojumā Augstākajā Padomē. Un kā jūs iztikāt bez mobilajiem telefoniem?! Es tagad arī nesaprotu: kā mēs varējām noorganizēt Baltijas ceļu, kā spējām sasaukt cilvēkus uz mītiņiem, kā noorganizējām manifestāciju Daugavmalā? Ziņas gāja no cilvēka pie cilvēka, ar vietējo telefonu palīdzību, ļaudis apstaigāja mājas un aicināja piedalīties...

- Daugavmalas manifestācijā, kas notika 1991. gada 13. janvārī, tūdaļ pēc asiņainajiem Viļņas notikumiem, pulcējās ap 700 000 cilvēku. Kā tas bija iespējams?

- Palīdzēja Latvijas Radio. Atceros, Sandra Kalniete brīdināja manifestācijas dalībniekus neiet tuvu krastmalai, jo tā var nobrukt. Visi bija tik disciplinēti, ka stāvēja aiz līnijas kā iemieti. Tā bija kaut kāda neaptverama organizēšanās, kārtība, kopības izjūta un disciplīna.

- Kāpēc tas viss pazuda?

- Tāpēc, ka nonācām bedrē. Tagad esam uzzinājuši, ka Padomju Savienības mantiniece Krievija mums ir parādā milzīgu naudu. Ja šī nauda būtu mūsu rīcībā, mums nebūtu bijusi tik smaga pāreja uz citu saimniekošanas modeli. No bedres katrs sāka rāpties ārā, kā nu mācēja. Bija daudz kļūdu. Tomēr izrāpāmies. Labi, ka tika pieņemts lēmums ieviest savu naudu.

- Bet slēdza gandrīz visas rūpnīcas. Tūkstošiem bezdarbnieku, ekonomikas kritums.

- Manuprāt, tas bija pareizi darīts, jo lauvas tiesa rūpnīcu bija PSRS militārās rūpniecības filiāles. Es ļoti priecātos, ja Latvijā attīstītos rūpniecība, un, sekojot tam, kas notiek, ar prieku dzirdu - top aizvien jaunas rūpnīcas un ražotnes. Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Dobelē, Jelgavā... Tāpēc teikt, ka nekas rūpniecībā nenotiek, nebūs ne godīgi, ne patiesi. Protams, gribētos vairāk investīciju, bet tur nu mēs esam paši vainīgi: neesam pieskatījuši valsti. Esam inerti. Mūsos mīt bailes un vienaldzība. Bet esmu pateicīga žurnālistiem par to, ko viņi atklāj. Man brīžiem šķiet, ka valsts lielā mērā turas uz žurnālistu aktivitātēm. Atceries, gan VID skandāls, gan tēmas par KNAB un prokuratūru - tas viss atklāj neticamas lietas. Tas, ka sabiedrība tiek informēta, ir ļoti daudz. Žurnālistu atklātais liecina par viņu mīlestību uz valsti, jo viņu darbs ir valsts labā.

- Vai tu domā - lasītājus daudz interesē, ka žurnālisti kaut ko atklāj? Varbūt interesantāk ir uzzināt, kādas kleitas ir tās vai citas aktrises skapī?

- Nē, cilvēkus interesē arī nopietnas lietas. Esmu novērojusi, ka ikdienas sarunās tik bieži vairs nav tēmu par to, kādas jaunas receptes uzzinātas vai kāds būs laiks, bet ir par to, kas notiek Latvijas politikā un valsts pārvaldē, kā arī par to, ko lietas labā var darīt. Cilvēki jautā: kāpēc tajā un tajā iestādē ir negodīgi darbinieki, kas to ir pieļāvis utt. Cilvēki kļūst ieinteresētāki, varbūt brīžiem pat skarbāki. Es runāju par to, ka ir atklāti VID darbinieki, kas izrādījušies negodīgi un izmantojuši savu dienesta stāvokli. Ko domās un kā jutīsies viņu bērni, kad uzzinās par savu vecāku negodīgumu pret valsti?

- «Ko man ir devusi šī valsts? Neko!» - tā teiks tie, kuri mēģinās aizstāvēties pret neizpratni un nosodījumu, kas katrā ziņā nāks pār negodīgu cilvēku galvām.

- Ja nebūtu valsts, mūsu bērniem nebūtu ne bērnudārzu, ne skolu. Nebūtu augstskolu un tehnikumu. Nebūtu slimnīcu un poliklīniku. Nebūtu zinātnes, dzelzceļu un lidmašīnu. Es jūtu policijas aizsardzību, es priecājos, ejot pa ielu un redzot Latvijas armijas karavīrus, kas mūs sargā.

- Kā mēs paši sargājam savu valsti un savu valodu?

- Ar mani agrāk bija tā. Ja kāds vecāks cilvēks nemācēja labi runāt latviski, es runāju ar viņu krieviski. Kopš valodu referenduma es sapratu, ka tā vairs neturpināsies: nolēmu, ka turpmāk runāšu tikai latviski. Dzīvoju Jūrmalā, kur ir ļoti daudz tūristu. Reiz man pienāk klāt kāda sieviete un krieviski jautā, piemēram, šo: kā man aiziet līdz Dzintaru koncertzālei? Es pagriežos pret viņu un uzdodu pretjautājumu: sakiet, no kurienes jūs esat atbraukusi? No Sanktpēterburgas? Maskavas? Nē, viņa atbild: es esmu no Rīgas. Un tad es ļoti laipni turpinu sarunu - vairs ne krieviski, bet gan latviski. Sieviete man pasaka: nu i svoloč (neliete - krievu val.). Nu, ko lai dara... Bet man šķiet, ka ar mūsu valsti viss būs kārtībā un daudzi cilvēki atgriezīsies. Un mēs spēsim noturēt savu valsti pret tiem migrantiem, kas tagad nāk. Tie migranti, kas te ieradušies pirms gadu desmitiem, paliks. Galvenais, lai tie, kas jau sen te atrodas, neskatītos uz Latviju ar naidu. Tie, kuri ar interesi izturas pret mūsu valsti, valodu un kultūru, ir jāciena. Protams, mēs katrs pielūdzam dievu, kuru paši esam izvēlējušies, un nedrīkst smieties ne par dievu, ne par lietām, kas katram ir svētas. Nevajag izaicināt likteni.

- Tu runā par Charlie Hebdo redakciju, kur nošāva vairākus žurnālistus?

- Jā. Protams, nekādā gadījumā nedrīkst cilvēkus nogalināt, bet kāpēc, piemēram, neviens neiet protesta gājienos, nesot plakātus Je suis Ukraine? Mēs esam gājuši cauri dažādām ellēm, tāpēc, iespējams, daudz ko vairāk saprotam un vērtējam, līdz ar to esam pasargātāki. Mēs nepieņemam to, ka kāds te atnāk un pasaka: te būs mana zeme, mana valoda būs galvenā, kaut kas vēl būs mans... Šī ir mūsu zeme, un tas beidzot jāsaprot katram latvietim, kas te dzīvo. Un katram, kas nav latvietis, bet vēlas būt kopā ar mums.