Ar visaptverošu veselības aprūpes sistēmas un tās problēmu izvērtējumu uzstājīgi sabiedrības doma tiek virzīta obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanai un nodošanai privātu struktūru rokās, kā labāko piemēru vairākkārt nosaucot Nīderlandi.
Par obligāto veselības apdrošināšanu šobrīd lielu strīdu nav - arī valdība rīcības plānā apņēmusies to ieviest -, bet par modeļiem skaidrības nav ne tuvu. Tas ir izdevīgs brīdis, lai sabiedrības apspriešanai izvirzītu priekšlikumus, bet ne tikai, - iespējams, arī lai aktīvāk lobētu kāda intereses.
Ekonomistu apvienības 2010 rīkotā diskusijā izskanēja vairāki priekšlikumi par to, kā būtu ieviešama obligātā veselības apdrošināšana - jauns nodoklis, nodokļu pārbīde, veselības apdrošināšanas polises, kuras būtu jāpērk ikvienam iedzīvotājam, un citi varianti. Taču kā vadmotīvs ekspertu diskusijās bija ideja, ka obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana ļautu risināt ar finansējuma trūkumu saistītās veselības aprūpes sistēmas problēmas un šajā sistēmā vajadzētu iesaistīt ne tikai valsts iestādes, bet arī privātos apdrošinātājus.
Maksā, kam ir nauda
Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste bija apbruņojies ar patiešām labu situācijas izklāstu par veselības aprūpi, kas daudziem veselības jomas spēlētājiem gan ir labi zināma, taču eksperts aicināja aizdomāties, kāpēc veselības aprūpes sistēmas rādītāji ir zemi. Vai tas ir zemā finansējuma vai zemās efektivitātes dēļ? Pēc Veselības ministrijas datiem, pērn veselības aprūpei tika atvēlēti trīs procenti no IKP, bet pēc LB - seši procenti. Jāpaskaidro, kā finansējumu redz bankas eksperti un kā ministrija. LB šajos sešos procentos ietver gan valsts finansējumu, kas, pēc viņu aplēsēm, ir 3,8 procenti, gan iedzīvotāju privātos maksājumus, kas pērn bija 2,1 procents. Starptautiskā skatījumā pacientu privātie izdevumi ir tuvu attīstīto valstu vidējam līmenim, bet publiskie izdevumi vieni no zemākajiem. Tas nozīmē tikai to, ka Latvijas iedzīvotāji ir spiesti finansēt veselības aprūpes sistēmu un tā veidojas nevienlīdzība, jo samaksāt par veselības pakalpojumu var tikai tas, kuram ir nauda.
Lēti, bet daudz?
Valdības vadītājs izteicies, ka veselības aprūpe nedabūs papildu naudu, ja neveiks reformas. Kādas reformas - par to skaidrības nav. Zināmu skaidrību, par ko vispār varētu būt runa un ko, visticamāk, sagaidītu ekonomisti, vieš U. Rutkaste. «Mēs lēti uzturam plašu veselības aprūpes infrastruktūru, bet tā mums neļauj sasniegt labus veselības rādītājus - sistēmas efektivitāte ir zema,» norāda U. Rutkaste. Viņš salīdzinājis Eiropas valstu datus - mūža ilgumu iedzīvotājiem ar ārstu un gultasvietu skaitu uz tūkstoš iedzīvotājiem. Ārstu skaits esot samērā augsts, bet būtiski atpaliek medicīnas māsu un ģimenes ārstu skaits. «Novērojams pārāk liels uzsvars uz sekundāro veselības aprūpi, nevis primāro. Latvijā samazinājies slimnīcu gultasvietu skaits, bet tas joprojām ir augsts,» secina eksperts. Tāpat ir augsts dažādu iekārtu skaits, bet to noslodze ir zema. «Redzam, ka mēs nevis palielinām esošo iekārtu noslodzi, bet pērkam jaunas. Tās visas ir pazīmes, kas liecina par nepieciešamību uzlabot efektivitāti,» teic U. Rutkaste.
Ko darīt?
Veselības aprūpes finansēšanu var veidot valsts finansējums, kā ir pašlaik Latvijā un kas vairs nestrādā, jo līdzekļu ir pārāk maz, bet otra sistēma ir apdrošināšana. U. Rutkaste norāda, ka obligātā veselības apdrošināšanas sitēma var būt tikai valsts veidota. Bet tāda apdrošināšana, kurā iesaistīts valsts apdrošināšanas fonds un privātie apdrošinātāji, padarītu medicīnas pakalpojumus pieejamākus, jo pašlaik maksātspējīgiem veselības aprūpe ir pieejama, bet tiem, kas ir mazturīgi, nav.
Līdzīgs apdrošināšanas modelis jau ir Nīderlandē, kur obligātā privātā veselības apdrošināšana ir regulētas konkurences apstākļos. No eksperta stāstītā izriet, ka nebūtu lielas jēgas finansēt veselības aprūpi, pārdalot pašreizējos nodokļus, vai celt darbaspēka nodokļus, tāpēc «acīmredzot nodarbinātajiem iedzīvotājiem būtu jārēķinās ar to, ka viņiem par šo polisi gadā būtu jāsamaksā zināma summa, savukārt valsts apdrošinātu cilvēkus, kas paši nespēj par to samaksāt, piemēram, bērnus, pensionārus, mazturīgos». Valsts veiktu iemaksas tā dēvētajā riska izlīdzināšanas fondā, piemaksājot par pacientiem, kuriem nepieciešami dārgāki veselības pakalpojumi. Gadā šāda polise varētu maksāt ap 300 eiro vai 25 eiro mēnesī.