Daudzi televīzijas skatītāji un radio klausītāji droši vien atceras padomju laiku iznesīgo skaņās balss īpašnieku – diktoru Uldi Štokmani (65). Visus Latvijas TV skatītājus no zilā ekrāna viņš uzrunāja teju 20 gadus. Šobrīd Uldis strādā 1. Biznesa radio par ziņu redaktoru. Katru darbdienas rītu jāceļas piecos, un tad pie darba, augu dienu veidojot ziņas un apskatus.
Ko lai dara – tāds liktenis
Uldis nav dzimis rīdzinieks. Viņš ir valcēnietis. Taču savā laikā mācījies Jelgavā, Limbažos un Koknesē. Pēc tam studējis Latvijas Universitātē žurnālistos. «Sāku strādāt radio kā korespondents – tas bija bērnu un jaunatnes redakcijā. Kad sāku darboties televīzijā, paralēli diktora darbam arī gatavoju sižetus. Man patika kultūras dzīve, bija pat raidījumu cikls «Mūzika Baltajā zālē» par kamermūziku. Var teikt, ka studēt žurnālistos izvēlējos netīšām. Man galvā bija tikai Teātra fakultāte, bet tajā gadā pēc ilgāka pārtraukuma atkal bija uzņemšana klātienes studijām žurnālistos. Mani uzņēma. Lai nopelnītu kabatas naudu, rakstīju vietējai rajona avīzei,» atceras Štokmaņa kungs. TV skatītāji gan viņu vairāk atceras kā televīzijas diktoru. «Ko lai dara – tāds liktenis. Vienīgi balss vairs nav saglabājusies. Es skarbi teiktu, ka tā ir kā uzsildīta zupa,» pret sevi kritisks ir Štokmanis. Viņš atceras, ka, sākot veidot karjeru, vispirms bija jāiemācās runāt. «Un tā ir īpaša skola – divus gadus mācījos pie režisores Antonijas Apeles. Bija visādi vingrinājumi – žoklim, mēlei, lūpām un elpošanai. Katrai skaņai ir jāpievērš uzmanība.»
«Tajā laikā televīzijas diktora darbs stipri atšķīrās no šodienas raidījumu vadītāju pienākumiem. Valdīja galvenais uzskats, ka dāmām jābūt smukai frizūrai, «štukatūrai» un attiecīgam tērpam, bet kungiem labai frizūrai un elegantai kaklasaitei. Tolaik apģērbu pašiem vajadzēja gādāt, arī aizņēmāmies pat no draugiem,» turpina Štokmanis.
TV diktors vēl šodien spilgti atminas kādu atgadījumu. No rīta devies uz Jūrmalu pasauļoties, bet vakarā vajadzējis būt darbā. Aizbraucis uz darbu, un grimētāja bijusi izmisumā. Tāpēc, ka nosauļojies! Visādi mēģinājusi mainīt Štokmaņa sejas toni. «Redz, diktori pat nedrīkst sauļoties!» viņš nosaka.
Vaigu sarauj krampis
Uldis Štokmanis televīzijā strādājis kopā ar daudzām savulaik populārām diktorēm. Kolēģes bijušas ļoti atšķirīgas. «Nu jau mūžībā aizgājusī Laimdota Rone bija dāma ar izturētu stāju, Gerda Sinkēviča – arī dāma ar savu raksturu, tā teikt, uz auguma tu man nekāpsi! Jaunās meitenes – Gunta Lejiņa, Velta Sēle bija citādas, «čomīgākas»,» stāsta diktors.
Sākumā nemaz televīzijā ierakstu nebija, atskaitot filmas. Viss noticis tiešraidē. Video radās krietni vēlāk, un pat lielie raidījumi gāja dzīvajā. «Mani Jaunatnes redakcija tajā laikā vārda vistiešākajā nozīmē ekspluatēja. Bija tāds raidījums «Kad ielās iedegas spuldzes». Pirmā partnere bija Velta Puriņa. Tas bija daudzpusīgs raidījums, un vienā no raidījumiem viesojās dziedātāja Lolita Vambūte. Viņa dziedāja savas dziesmas un katram priekšnesumam mainīja kleitas. Pie TV pults operators saprot, ka raidījums ir par īsu un to mazliet vajag pagarināt. Es pieeju pie Lolitas un pēkšņi jūtu, ka manu labo vaigu sarauj krampis. Griežu kamerai muguru, un Lolita, to redzot, sāk smieties. Operators, redzot, ka griežu muguru, saprot, ka ar mani ir kaut kas nelāgs atgadījies, un izvairās mani filmēt. Bet citi sauc, lai tik mani filmē! Pēc daudziem gadiem, tiekoties ar Lolitu, atcerējāmies šo neparasto atgadījumu, kas uz mūžu palicis atmiņā,» atminas Uldis Štokmanis.
Diktors pats atzīst, ka, sižetus veidojot, izvairījies no trim tēmām – laukiem, rūpniecības un sporta. Vienkārši negribējies izskatīties smieklīgam. «Cik pārliecinoši ir sporta komentētāji radio un televīzijā! Viņi zina to drēbi, par ko runā. Es to nespēju,» viņš nosaka.
Pārzina arī draugu garderobi
Diktora darbu Uldis Štokmanis pamatā strādāja raidījumā «Panorāma». Bijis jāvada arī vairākas koncertprogrammas – gan translācijās, gan uz vietas studijā. Bijušas arī reizes, kad Uldis pats tām rakstījis scenārijus.
«Man patīk diktora darbs. Ja grūti, ja mokies – ej projām! Televīzijas laiks bija skaists. Jaungadi bija skaisti. Vienu reizi man un manai partnerei Veltai Sēlei atnesa šampanieša pudeli. Es attaisu pudeli, izdzeram tukšas glāzes, un operators saka – stop! Seko nākamais dublis – izdzeram glāzes, un mums atnes nākamo pudeli. Stop! Trešā pudele. Atļāvos režisoram pateikt: «Ja tu tūdaļ neatnesīsi uzkost, es par sevi negalvoju.» To dublu bija tik daudz, cik pudeļu,» viņš stāsta.
Pēdējos 10–15 gadus Uldis Štokmanis arī strādāja par aktieri Latvijas Filharmonijā. Viņam tur bijušas savas programmas. «Tajā laikā bija populārs cikls «Mūzika skolās», kur profesionāli mākslinieki, starp kuriem arī es tiku, braukāja pa skolām un dažādās vietās uzstājās. Man bija ļoti plaša dzejas programma, runāju Ziedoņa «Krāsainās pasakas». Par šo darbu man pat Kultūras ministrija piešķīra augstāko dramatiskā teātra aktiera kategoriju. Ļoti jutu, ka uz mani šķībi skatījās Nacionālā un Dailes teātra aktieri, kuriem nebija tik augstas kategorijas,» viņš palepojas.
«Diktoriem savulaik algas bija vidusmēra. Trešajai kategorijai 110 rubļu, augstākajai – 160 rubļu. Ņemot vērā arī faktu, ka pašam bija apģērbi jāgādā! Šodien raidījumu vadītājiem apģērbu piegādā no modes veikaliem un arī elektroniskais špikeris ir priekšā. Mums šādu špikeru nebija. Tekstu pamatā iemācījāmies no galvas. Atmiņa bija kā nu kuram. Dažs labs teica, ka viņš nekādi to nevar, ka viņam vajag lapiņu priekšā. Es riskēju un gāju bez lapiņas. Kaut kādi papīriņi jau bija, bet tie vairāk bija kā pieturas punkti. Es iemācījos brīvi improvizēt,» stāsta Štokmanis un piebilst, ka savā laikā skapī viņam bija daudz uzvalku un ārkārtīgi daudz kaklasaišu. Ja kādam draugam bija Ulda augumam atbilstošais izmērs, tad arī tā garderobe bija labi pārzināta.
Uz Jūrmalu tik bieži nesanāk
Uldis Štokmanis atzīst, ka šodien, skatoties gan televīziju, gan teātra izrādi, viņu nepamet sajūta, it kā būtu otrpus ekrānam vai uz skatuves. «Teātri skatoties, es ļoti bieži sevi pieķeru, ka kādam aktierim spēlēju to lomu līdzi. Televīzijā ir tieši tas pats. Atšķirīgas ir tikai tehniskās iespējas – kādas ir tagad un kādas bija tajā laikā. Paldies dievam, ka televīzijas cilvēki beidzot var justies brīvāk. Nav tik uzmācošas lielas kameras, kuras ieraugot cilvēki pat sabijās,» viņš atceras.
Intrigu savā laikā televīzijā arī bijis, cik uziet. Kā jau radošā vidē! Atklāts naids, nenovīdība – tik traki gan ne, un, ja kādam kādas neveiksmes gadījās, par to neviens nepriecājās.
Šodienas televīzija ir pilnīgi citāda. «Ziniet, man ļoti daudz kas patīk. Daudzi raidījumu vadītāji ļoti labi vada raidījumus. Es visvairāk skatos Latvijas Televīzijas 1. kanālu. Man patīk diskusiju raidījumi – «Aci pret aci» un «Ceturtā studija». Diemžēl ne visus iznāk noskatīties, jo mans rīts sakas pulksten 5, un tad ir, kā ir,» viņš nosaka.
Pēc televīzijas Uldim vienu brīdi vispār nebija darba. Pēc tam strādājis Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, «Latvijas pastā» un Starptautiskā tūrisma augstskolā. Gadījies arī pāris gadu paslimot tieši ar tādu pašu kaiti, kā nesen mūsu valsts prezidentam Raimondam Vējonim: «Vairākus gadus nostrādāju politikā, iestājos partijā, kur biju ārlietu sekretārs. Bija visas ārlietu lietas jākārto, un līdz ar to nācās arī pusi Eiropas apceļot. Mammas draudzene pat anekdoti bija izgudrojusi: «Tu jau laikam uz Briseli brauc tikpat kā uz Jūrmalu!» Es saku: «Nē, piedod, uz Jūrmalu tik bieži nesanāk!»»
Šodien viņam ir 1. Biznesa radio
Uldim Štokmanim nav ģimenes, un viņš saka, ka ir ļoti nekomunikabls – tāpēc arī nav izveidojusies. Ar dzīvi šodien viņš ir apmierināts. Kāda tā ir, tāda jādzīvo:
«Man patīk arī gatavot. Kad šķiet, ka mājās nekā nav, tad recepte rodas, ieraugot, kādi produkti ir pieejami. Man ļoti patīk asi ēdieni. No senseniem laikiem man ir saglabājies sutināmais grāpis. Un patīk eksperimentēt ar marinādēm.»
Uldis pēc horoskopa ir Strēlnieks. Viņš atzīst, ka atbilst šīs zīmes īpašībām – varot būt ļoti straujš un neaprēķināms. Vispirms izdarīs un pēc tam padomās.