Svētdiena, 21.aprīlis

redeem Anastasija, Marģers

arrow_right_alt Latvijā

Česlavs Batņa: Prioritāte, kuru neviens ministrs nav vēlējies sakārtot

Česlavs Batņa: «Mans piedāvājums izglītības ministram – noteikt saviem darbiniekiem, ka vienreiz nedēļā tiem obligāti jāstrādā skolā. Garantēju, ka viņu attieksme pret skolu mainīsies» © Privāts arhīvs

Pirms deviņiem gadiem kāds matemātikas doktors rakstīja, ka, «tikai investējot lielus papildu valsts līdzekļus izglītībai, tajā skaitā būtiski palielinot pedagogu algas, mēs novērsīsim pašreizējo nejēdzību, kad tikai katrs desmitais augstāko pedagoģisko izglītību ieguvušais aiziet strādāt skolā. (..) Sen zināma patiesība – sabiedrība, kas neinvestē izglītībai, neattīstās. Tā nīkuļo.» (Kārlis Šadurskis, Diena, 17.04.2007.)

Ne viņš pirmais teica ko līdzīgu. Ne viņš pirmais no tiem, kam bijusi (ir) vara. Lai uzzinātu, kā ar šo varasvīru pateikšanu bez izdarīšanas teju pārdesmit gadu garumā dzīvojas praktiķiem, Neatkarīgā devās pie Ikšķiles vidusskolas direktora, alternatīvā skolotāju darba apmaksas modeļa autora Česlava Batņas.

– Ko jūs domājat izglītības sistēmu kopumā? Proti – vai stabilas skolas direktoram ir prieks strādāt? Jūs taču esat stabilas skolas direktors?

– Pietiekami stabilas skolas direktors. Par audzēkņiem nesūdzamies. Visu laiku paplašināmies. Trīs gadu laikā bērnu skaits skolā palielinājies par 230. Tikai 50–60 bērni skolā nav no mūsu novada. Par novadu varu teikt tikai labāko. Paldies pašvaldībai. Skola ir sakārtota.

Un man šķiet, ka arī sistēma mums pamatā ir sakārtota. Bet – ar niansēm. Piemēram, mēs nepārtraukti, ik pēc četriem pieciem gadiem, atgriežamies pie tā, ka jāmaina mācību saturs. Un – man liekas, ka esam pārvērtušies par birokrātisku izglītības sistēmu. Manā skatījumā Izglītības ministrijā ierēdņu ir krietni par daudz. Viņi nezina katrs, ko viņi dara. Es uzskatu, ka gan maza un kompakta valsts pārvalde, gan skolas vadība ir daudz veiksmīgāks projekts nekā tas, ja tev ir daudz cilvēku, no kuriem katrs nezina savu atbildības sfēru. Mums nepārtraukti jāaizpilda atskaites, nepārtraukti, kaut vai saistībā ar to pašu atalgojuma sistēmu, tiekam raustīti… Bet visu laiku tas kaut kā atliekas un noliekas.

– Skaitīju. Kopš deviņdesmito gadu vidus vismaz sešas septiņas reizes.

– Jā, ik pēc diviem trim gadiem tas ticis pacelts, nolikts, pacelts, nolikts. Ir jāizšķiras. Vai nu sakām, ka sistēma ir ļoti laba, mēs pie tās paliksim un attīstīsim. Nevis nepārtraukti kaut ko izdomāsim un… neīstenosim. Vai arī pieņemam lēmumu, ka mainām to sistēmu no A līdz Z, lai tā beidzot ir sakārtota. Mums nepārtraukti ir tāda kā muļļāšanās.

– Kāpēc šis «vai nu, vai nu»? Vai nu akceptējam esošo, vai mainām situāciju no A līdz Z. Vai tad esošajā nemaz nav nolasāma kaut kāda mērķtiecība, bet ir tikai šī muļļāšanās? Ja ir mērķtiecība, tad ir iespēja koriģēt to atbilstoši mērķim. Protams, ja birokrātija vēlas tikai imitēt mērķtiecību, to nevarēs.

– Esošais modelis var palikt, bet – ir jāsakārto finansiālais sadalījums. Lai būtu tā, ka par 24 stundām manā skolā un par papildu pienākumiem arī blakus skolā, arī pilsētas skolā, saņem tikpat. Paskatāmies, piemēram, Ikšķili un Jelgavu. Jelgavas lielajās skolās algas ir mazākas. Savā ziņā tas ir absurds. Viņiem ir tieši tāda paša līmeņa skola, bet par likmi viņi saņem 100 eiro mazāk. Absurds – tev maz audzēkņu, tāpēc saņem maz.

– Tātad jūsu skolā princips Nauda seko skolēnam strādā?

– Varu teikt, ka mani tas apmierina. Jo mums naudas pietiek. Audzēkņu skaits ir liels. Mēs samaksājam pedagogiem par visu (klases audzināšanu, labošanu, individuālo darbu, gatavošanās stundām). Mācību pārziņiem un atbalsta personālam, kuru atalgojumam drīkstam tērēt 13 līdz 15% no kopējās mērķdotācijas, pie mums ir sektorā konkurētspējīga alga. Mūsu situācija algu ziņā šobrīd ir ļoti laba. Ja es būtu tāds, kurš dzīvo savā būrītī un neskatās, kas notiek apkārt, tad teiktu – priekš kam mēs kaut ko mainām, mums viss ir ideāli.

– Pārsvarā gan esmu dzirdējis, ka šis princips ir sistēmu izkropļojis.

– Piekrītu. Kopējā līmenī Nauda seko skolēnam, protams, ir sistēmu izkropļojusi. 2009. gadā toreizējā izglītības ministre paņēma šo sistēmu no Somijas modeļa. Bet mēs nerunājam par to, ka, ieviešot šo modeli, Somija investēja savos skolotājos 100 miljonus eiro. Savukārt mēs, ieviešot modeli Nauda seko skolēnam, samazinājām mērķdotāciju pedagogu atalgojumam par 140 miljoniem.

Man liekas, ka īstenībā ne par kādu izglītības reformu mums nav jārunā. Jo, ja būs normāls atalgojums, ja skolotājs saņems adekvātu naudu, tad viņš savu darbu veiks kvalitatīvi. Mums atalgojums tiešām ir viens no augstākajiem valstī. Ja nemaldos, esam trešajā vietā pēc vidējā atalgojuma. Skolotāji dara savu darbu. Viņi apzinās, ka viņiem par to tiek samaksāts. Protams, gribas vairāk. Protams, ir nianses kvalitātes lietās. Bet es varu skolotājam sacīt: «Klausieties, es jums maksāju adekvātu naudu, lai jūs par to veiktu savu darbu.» Bet, ja es samaksātu skolotājiem tikai par kontaktstundām (kā mazās skolās, lauku reģionos), bet par individuālo darbu, par konsultācijām viņi neko nesaņemtu, tad man kauns būtu prasīt, lai viņi strādā papildus.

– Es uzskatu, ka uzskaitīt skolotāja darbu visās tā niansēs nav iespējams. Tāpēc ar šādu vai tādu, bet mehānisku attieksmi pret skolotāja darba vērtēšanu ideāls nebūs panākams. Es ticētu skolotāja labajai gribai un pacenstos, lai jau sākotnējā alga ir konkurētspējīga (teiksim, divas vidējās). Klāt nāktu daži koeficienti…

– Pēc būtības šāds risinājums ietverts arī manā piedāvājumā. Strādājām 22 kontaktstundas plus pārējais. Māris Pūķis (jūsu intervija, NRA, 7.04.2016.) nav sapratis šī modeļa būtību. Apgalvojums, ka skolotājam būs 33 vai 37 kontaktstundas, nav pareizs. Nē! Viņš strādās 22 kontaktstundas, bet, ja darba nedēļa ir 40 stundas, tad tās pārējās viņš dabūs klāt par papildu pienākumiem. Un, ja skolotājam dienā ir 4–5 kontaktstundas, bet pārējais – labošanas un gatavošanās darbs, mēs vairs nevaram runāt par skolotāja pārslodzi. Taču – mazās lauku skolās šobrīd ir tā, kā saka Māris Pūķis. Tur par 21 kontaktstundu (plus vēl piecas vai sešas stundas papildus) pedagogs uz papīra saņem 420 eiro. Viņš nevar izdzīvot, viņš meklē vēl vienu darbavietu, lai savāktu vēl 21 kontaktstundu un saņemtu vismaz 800 eiro. Bet, ja viņš par to savu 21 kontaktstundu saņemtu, piemēram, 600–700 eiro, būtu jājautā – vai viņš gribēs sevi pārslogot?

– Pastāstiet, ko jūs cerējāt (cerat?) panākt ar savu modeli? Ar ko tas praktiski labāks?

– Ap 15–20% skolu vadītāju un pedagogu šobrīd ir tajā komforta zonā, kur nejūt vajadzību kaut ko mainīt. Bet trīs ceturtdaļas pedagogu to jūt. Manā piedāvājumā bija vienkārša formula: nosakām, ka 22 kontaktstundas veido 40 darba stundas, un šis mehānisms ir vienlīdzīgs visām skolām. Šobrīd tas nav taisnīgs. Es apzinos, ka Ikšķilē, Salaspilī, Mārupē… mēs saņemam labu atalgojumu. Bet es gribu, lai šāds atalgojums būtu visur.

Manā piedāvājumā turklāt sistemātiski, hierarhiski sakārtojas arī vertikāle: pedagogs–mācību pārzinis–direktors. Šobrīd mācību pārziņi saņem mazāk nekā pedagogi. Pedagogiem manā piedāvājumā atalgojums pieaug no 20 līdz 40%.

Un – beidzot jāsāk runāt arī par tādu lietu kā pedagoga prestižs. Kas šobrīd notiek? Ja no manis nekas nesanāks, tad būšu pedagogs. Būs stabils darbs. Tā ir dzīves realitāte. Arī savā darbā es redzu jaunos pedagogus, kas bumbulē, un vecos pedagogus, kas riktīgi rukā. Un otrādi – jaunos, kas rukā, un vecos, kas vairs neko nedara. Ne vienmēr pedagogi, kas strādā izglītības iestādē, tiešām ir pedagogi. Un, ziniet, gadās, ka vecāku sūdzības nāk par tiem pedagogiem, kuri manā skatījumā tiešām ir pedagogi. Kuri strādā, nečīkst, kuri apzinās: ja es gribu, lai mans skolēns kā izglītības «produkts» būtu kvalitatīvs, tad es arī darbošos, lai to rezultātu sasniegtu. Es esmu gatavs tādam pedagogam samaksāt uz pusi vairāk, lai tik viņš sevi tādu saglabā.

Bet kas ir visforšākais? Tas, ka skolēni nāk un saka: direktor, izdariet kaut ko, mums stundas ir neinteresantas, bet mēs gribam zināt … Šobrīd vairs nav tā, ka viņi grib pārskriet pāri un bumbulēt. Viņi jau ir nonākuši līdz tam, ka grib zināšanas. Atsaucoties uz to, es aicinu pedagogu un saku: «Vai nu strādājam, vai nestrādājam…»

Un vēl – pedagogi tiek vērtēti piecās kvalitātes pakāpēs. Vērtēšana ir ļoti birokrātisks process. Pedagogam par savu triju gadu darbu jāsagatavo šāds (rāda ļoti biezu papīru kaudzi – V.A.) tā saucamais portfolio. Es kā direktors, kā vadītājs to izvērtēju, salieku punktus un piešķiru trešo pakāpi. Pedagogs saņem piemaksu.

– Tātad jūs par to lemjat no šīs papīru čupas, nevis darba, ko redzat ikdienā? Tāda pati birokrātija kā attieksmē pret skolu akreditāciju.

– Tieši tā. Lai arī tas, ka iespringšu divas nedēļas un uzrakstīšu visu ideāli, nebūt nenozīmēs, ka esmu baigi labais pedagogs. Tas jāpierāda klasē!

Kāpēc mēs neuzticamies skolas vadītājam? Ikšķiles piemērs. Ikšķiles pašvaldība mūsu pedagogiem piešķīrusi tādu kā motivējošu piemaksu – 70 eiro vienam skolotājam mēnesī. Bet es 10% no šīs piemaksas paturu kasītē. Pastāv darbinieku materiālās stimulēšanas komisija. Mēs nākam kopā, diskutējam un piešķiram pedagogiem vienreizēju piemaksu. Tās apjoms ir no 20 līdz 140 eiro. Pedagogi jūtas novērtēti. Bet tie, kas nejūtas, varbūt saprot: klau, ja es gribu tikt novērtēts, man arī jāsāk strādāt.

Ieviešot konkurētspējīgu atalgojuma modeli, pacelsim apziņu, ka pedagogu profesija ir prestiža. Šobrīd tas tā nav. Šobrīd pedagoga profesija, manuprāt, ir noniecināta līdz priekšstatam, ka par pedagogu var strādāt jebkurš. Mums jāpanāk, lai par pedagogiem strādā labākie.

– Bet – vai tikai ar pienācīgu atalgojuma sistēmu diezgan, lai garantētu kaut vai to, kas solīts oficiālos papīros – «pašvaldības un skolu direktori tiks motivēti organizēt izmaksu efektīvu skolu darbu un skolu tīklu»?

– Tikai naudas dēļ – tas nestrādā. Tāpēc vispirms – izstrādājam motivācijas sistēmu, pamatkritērijus tam, kā pedagogs tiek motivēts. Katrai skolai ir iespēja tos koriģēt – pielikt klāt pāris savus kritērijus. Un dodam skolu direktoriem to naudu, ko šobrīd tērējam kvalitātes pakāpēm. Likvidējam šīs te portfolio mapes, izstrādājam kopējos kvalitātes vērtēšanas kritērijus. Man liekas, ka sistēma kļūs sakārtota. Un lai piedod man izglītības iestāžu vadītāji, bet es atbalstu to, ka jābūt izglītības iestāžu vadītāju atestācijai ik pa pieciem sešiem gadiem.

– Vai darīts viss, lai skolotāja prestižs būtu atkarīgs no viņa paša? Tā jautāju, jo esmu dzirdējis ij no vecākiem, ij bērniem: «Skolotāji no mums baidās. Lai tik pamēģina mūs aiztikt…»

– Vislielākā kļūda bija Izglītības likumā likt grozījumus saistībā ar to, ka vecāki var izvēlēties un ieteikt mācību literatūru un grāmatas. Respektīvi, mēs šobrīd cilvēkiem no malas ļaujam par daudz līst mācību procesā. Neuzticamies skolotājam. Līdz ar to skolotājs ir bailīgs. Viņš domā: nedod dievs, es kaut ko izdarīšu ne tā, man uzreiz būs sūdzība, kvalitātes dienests…

No savas puses varu teikt, ka mums ir izcila skolas padome, izcila vadītāja – ja ir kādas konfliktsituācijas, mēs tās izrunājam.

Gribu skart vēl vienu sāpīgu jautājumu. Pirmsskolas izglītības pedagogi. Subjektīvi uzskatu ka viņiem jāsaņem vairāk, nekā šeit saņemam mēs. Iedomājieties, vecāki atved divgadīgu trīsgadīgu bērnu no rīta uz desmit stundām, atdod pedagogam, lai audzina. Pedagogs slauka dupšus, dod ēst, ģērbj, audzina… Pēc būtības ir otra mamma. Bet mēs viņam samaksājam minimālo algu.

Mums arī skola ir vaļā no pusastoņiem, bet vecāki grib, lai tā ir vaļā no septiņiem. Jo viņi brauc uz Rīgu strādāt.

– Šajā sakarā ko jūs domājat par garāku mācību gadu?

– Es piekrītu garākam mācību gadam, ja šīs divas nedēļas ir projektu nedēļas, nometnes. Bet nekādā ziņā ne kontaktstundas. Ja es skatos mācību priekšmetu plānu, tad mēs to visu laiku audzējam, audzējam, audzējam… Pēc neatkarības atgūšanas bija matemātika. Izdomāja, ka vajag informātiku. Pielikām klāt stundas un no matemātikas neko nenoņēmām. Bija klases audzināšana, izdomājām, ka vajag sociālās zinības. Pielikām stundu. Audzējam, audzējam, audzējam. Taču – bezjēdzīgi. Priekš kam mums vajadzīgas sešas matemātikas stundas? Ja bērns mācās matemātiku vienreiz dienā, viņš sistemātiski visu apgūst. Mēs viennozīmīgi varam mācību plānā atrast vietu tai trešajai sporta stundai.

– Vai tas nozīmē, ka vajadzīga ne tikai birokrātijas, bet arī satura reforma?

– Domāju, ka vajadzīga. Man patīk tā sistēma, kura pastāv, piemēram, Anglijā. Vai Vācijā. Viņiem vidusskolā nav 15 mācību priekšmeti. Viņiem ir 7–8 priekšmeti, kuros viņi specializējas. Mūsu arguments: vidusskolā bērns vēl nezina, ko viņš grib darīt. Okey! Nezina. Bet viņš jau ir ar savu interesi. Piektajā klasē es it kā zināju, ka gribu būt mūziķis. Esmu mūziķis, esmu diriģents, man ir maģistra grāds. Bet trīsdesmit gados bija klikšķis, un es sapratu, ka gribu būt vairāk nekā kora diriģents. Domāju, ka pēc devītās klases bērns viennozīmīgi zina, ko grib. Man liekas, ka vidusskolas posmā no trim priekšmetiem jāatsakās. Piemēram, veselības mācība 12. klasē. Līdz 12. klasei viņi visu par to veselības mācību zina. Integrējam tehnisko grafiku matemātikā. Es gan nezinu, kāpēc apvienoja algebru un ģeometriju. Man likās – pareizāk būtu, ja būtu trīs ģeometrijas, trīs algebras stundas.

Un vēl viena, manuprāt, būtiska lieta – sporta, mūzikas, vizuālās mākslas stundām ir jābūt. Bet ne skolēnu kopējā slodzē. Manā skatījumā tie ir priekšmeti, kur skolēns, pirmkārt, radoši darbojas, otrkārt, fiziski izlādējas. Pirmajā klasē bērniem ir 20 stundas nedēļā. Kāpēc viņi piektajā stundā nevarētu zīmēt vai sportot? Vienalga viņi sēž pagarinātajās grupās līdz pulksten pieciem.

– Vai tiešām skolotāju atalgojuma problēma nav prioritāra? Jo to atkal grasās nobremzēt.

– Lai man piedod Šadurska kungs, bet algas reforma ir prioritāte, ko neviens ministrs līdz šim nav vēlējies sakārtot. Sakārtot vienlīdzīgi. Esam mēģinājuši. Bet tas birokrātiskais aparāts, kas darbojās un darbojas – tas ir jāatlaiž un jāņem darbā normāli domājoši cilvēki, kuri skatās ne tikai no ierēdniecības, bet arī no skolas puses. Mans piedāvājums izglītības ministram – noteikt saviem darbiniekiem, ka vienreiz nedēļā tiem obligāti jāstrādā skolā. Garantēju, ka viņu attieksme pret skolu mainīsies.

Es uzskatu, ka algas reforma ir prioritāte numur viens. Protams, nebūs tā, ka visiem viss būs ideāli, bet uztaisām vienlīdzīgus, normālus apstākļus visiem. Kāpēc skolotājam, kurš beidzis augstskolu un aizbrauc strādāt uz Ludzu, atalgojums ir par 200 eiro mazāks nekā tad, ja viņš paliek strādāt Ikšķilē? Tas atklāj, ka sistēma pieļauj nevienlīdzību. Kaut gan Administratīvā procesa likuma 6. pantā noteikts, ka visās iestādēs kā tādās jāpiemēro vienlīdzības princips.

Ja uztaisām vienlīdzīgus apstākļus visiem, tad varam runāt par pedagoga, par izglītības sistēmas kvalitāti. Ja konkrētā vietā tās nav, varam jautāt: mēs jums maksājam adekvāti, kur ir rezultāti? Nav rezultātu – ņemam nost. Es uzskatu, ka starp kvalitāti un atalgojumu ir liekama vienlīdzības zīme.