Oļegs Fiļs: Latvija iekritusi "vidēju ienākumu slazdā''
Pagājušais gads bija optimistisks, taču šogad optimisma vilnis sāka noplakt. Oficiālās prognozes gan par IKP pieaugumu, gan par iespējamajiem nodokļu ieņēmumiem kļūst arvien pesimistiskākas. Tajā pašā laikā Latvija tuvojas prieka pilnajam brīdim, lai pievienotos OECD. Kāda ir Latvijas ekonomikas diagnoze, un kādi būtu iespējamie valdības darba uzlabojuma virzieni? Uz šiem un citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild ABLV Bank padomes priekšsēdētājs Oļegs Fiļs.
– Kā ABLV bankai ir sācies 2016. gads? 2016. gada pirmais ceturksnis vairākos sektorus, piemēram tranzītā, uzrāda satraucošus signālus.
– 2015. gads bankai bija veiksmīgs. Gan aktīvu, gan kvalitātes rādītāju ziņā. Gadu noslēdzām ar vēsturiski augstākajiem peļņas rādītājiem. Vienlaikus ar ikdienas darbu pagājušajā gadā daudz laika bija jāveltī Eiropas Centrālas bankas stresa testiem un citām pārbaudēm. 2015. gads bija labs apliecinājums tam, ka Latvijas komercbanku sistēmas konkurētspēja ir augstā līmenī un mēs izskatāmies labi uz citu Eiropas banku fona. Apjomi mums nav tik milzīgi, bet kvalitātes radītāji ir augstāki. Šogad ir plānots strādāt vēl kvalitatīvāk, tālāk pilnveidot kontroles sistēmas un automatizēt vairāk procesu, lai palīdzētu bankas pamatproduktu attīstībai.
– Viens no šī gada izaicinājumiem ir OECD prasības. Vai tās nav pārāk apgrūtinošas banku sektoram?
– Manuprāt, iestāšanās OECD ir atbalstāma gan no uzņēmēju puses, gan no banku sektora puses. OECD ir pārvalstiska organizācija, kas nodarbojas ar konsultācijām, pētniecību un attīstības scenāriju izveidošanu. Ir vērts pievienoties šādai organizācija. Tas ļaus apgūt citu pieredzi un dalīties ar savu. Lai mēs varētu līdzināties citām attīstītajām valstīm, protams, ir jāizpilda noteikti mājas darbi. Tos neviens nav atcēlis – tie ir jāpilda.
Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameras prezidija sēdē, apspriežot iestāšanos OECD un pieaicinot konsultantus no OECD, mēs sapratām, ka iestāšanās OECD ir jāīsteno Latvijas valstij. Lielākā daļa no uzdevumiem nav atkarīgi no uzņēmējiem. Uzņēmējiem nekas īpašs netiek prasīts. Lielākoties visas darbības attiecas uz valsts pārvaldes sistēmu. Visi ieteikumi ir izpildīti, tostarp par valsts kapitāla sabiedrību pārvaldību. Par ko tika diskutēts krietni vairāk? Par korupcijas apkarošana sistēmu kopumā. Kaut kas šajā sistēmā vēl ir pilnveidojams. Bankas ziņo par aizdomīgām operācijām, bet kas notiek tālāk? Tiesību aizsardzības sistēma strādā lēni, un nav redzami taustāmi rezultāti. Tāpēc bija dažādi ieteikumi no OECD puses par kopējo korupcijas novēršanas procesa uzlabošanu.
– Kā Latvijas banku sistēma darbojas zemu un pat negatīvu kredītu procentu likmju periodā? Kā tas ir mainījis banku biznesa specifiku?
– Citās pasaules valstīs, piemēram, Japānā, zemas vai negatīvas procentu likmes nav nekas jauns. Japānā visai ilgi bāzes procentu likmes bija negatīvas.
Negatīvās bāzes procentu likmes atsaucas uz visu noguldītāju ienākumiem. Bankas nevar piedāvāt labas depozītu procentu likmes. Ar negatīvajām procentu likmēm bija iecerēts stimulēt patēriņu. ECB vairākas reizes samazināja bāzes likmi, līdz tā ir sasniegusi mīnus 0,4 procentu lielumu. Vairākās Eiropas valstīs jau ir aizsākušās diskusijas par to, ka negatīvu procentu likmi varētu piemērot lielajiem korporatīvajiem kontu turētājiem. Daudzām lielām kompānijām ir ievērojami kontu atlikumi, bet šīm kompānijām ir visas iespējas profesionāli pārvaldīt savus līdzekļus. Pagaidām signāli attiecināt negatīvu likmi uz pilnīgi visiem klientiem nav dzirdēti. Negatīva vai zema bāzes procentu likme nozīmē, ka zemas likmes ir arī valdību obligāciju procentiem, un tas var palīdzēt daudzām valstīm refinansēt savus parādus. Ar negatīvām likmēm var stimulēt ekonomikas atveseļošanos. Taču pēdējo piecu gadu laikā notiek pretējs process. Lai novērstu iespējamās finanšu krīzes nākotnē, ECB un vietējie regulatori izvirzīja arvien stingrākas prasības komercbanku drošībai. Ar katru gadu normatīvi kļūst stingrāki un stingrāki. Abi procesi viens otru neitralizēja. Ir jākreditē ekonomika un jādod kredīti, bet, no otras puses, katrai bankai ir jāizpilda prasības par kapitāla pietiekamību un likviditātes uzlabošanu. Tāpēc bankas kļūst arvien piesardzīgākas savā kreditēšanas politikā. Tādi kreditēšanas noteikumi, kādi bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav iedomājami. Ir jaunas normatīvu prasības par kreditēšanu, par ķīlas lielumu utt. Sanāk, ka droši kreditēt var lielas un stabilas kompānijas, kurām bieži vien kredīti nav tik nepieciešami, jo tās var izmantot citus finanšu instrumentus. Piemēram, Latvenergo emitē obligācijas un neiet uz banku pēc kredītiem. Līdz ar to negatīvām procentu likmēm ir ietekme uz banku sektoru. Bankas domā par to, kā nopelnīt, neuzņemoties augsta riska kreditēšanu, līdz ar to virzība ir pelnīt ar komisijas maksām vai fiksētiem maksājumu posteņiem.
– Latvija ECB politiku praktiski ietekmēt nevar, bet Latvija var veidot savu ekonomisko politiku.
– Manuprāt, Latvijas ekonomikā pārāk daudz resursu tika novirzīti ražošanas un mazproduktīvu ekonomikas nozaru atbalstam. Lai uzbūvētu rūpnīcu, ir jāsagatavo vieta celtnei, jāpasūta iekārtas, kuras izgatavos un transportēs deviņus mēnešus, tad vairākus mēnešus tās būs jāuzstāda un vēl pāris mēnešus jātestē un jāapmāca personāls.
Es to zinu, jo kā kredītkomitejas loceklis esmu vērtējis kredītu piešķiršanu. Viena šāda projekta pieteicējiem jautāju: «Kam jūs beigu beigās gatavo produkciju pārdosiet?» Atbilde bija: «Mēs par to vēl nedomājam.» Viss saplānots nākamajiem trim gadiem, bet nav padomāts, kam pārdot produkciju, kas to pirks!
Tūrisms, mežizstrāde, lauksaimniecība ir nozares, kas strādā ar nelielu pievienoto vērtību. Šādu nozaru efektivitātes pieaugums ir visai ierobežots. Kāpēc kafijas tase Parīzē maksā 8 eiro un to pērk, bet Latvijā tikai eiro vai pusotru? Tāpēc, ka Francijas produktīvā ekonomikas daļa nopelna tik daudz, ka spēj atbalstīt ekonomikas mazāk produktīvo daļu un sociālo uzņēmējdarbību. Viesmīļa efektivitāti nevar palielināt tiktāl, lai viņš vienlaikus pasniegtu divas kafijas tases – katru pie cita galdiņa. Tāpēc ekonomikas nākotne ir atkarīga no ekonomikas produktīvās, intensīvās daļas. Turklāt pakalpojumu sektoram nav vajadzīgas ļoti lielas investīcijas. Pietiek ar labi sagatavotiem darbiniekiem, ar ofisa telpām, datoru un valodu prasmēm.
Ekonomika uzplaukst nozarēs, kurās pievienotā vērtība ir lielāka par vidējo. Attīstot nozares ar divas reizes lielāku algu par vidējo, mēs stimulēsim attīstību. Atbalstot nozares, kurās alga ir zem vidējās, mēs stāvam uz vietas vai lieki tērējam naudu.
Produktīvās nozares var atbalstīt ar izglītības politiku. Latvijā izglītība ir visai augstā līmenī, bet izglītības sistēmai būtu jāsagatavo darba ņēmēji modernās ekonomikas vajadzībām. Tiem, kas pārvalda trīs vai četras valodas, ar darbu nebūs problēmu pat bez vienas – šauras specializācijas. Valodu zināšanām liela priekšrocība.
Manuprāt, ir svarīgi atbalstīt skolēnus un studentus, lai viņi, pabeidzot skolu, neietu uz ekonomikas mazproduktīvo sektoru. Ir saprotama jauniešu vēlme uzreiz sākt strādāt, piemēram, par viesmīli vai pārdevēju un pelnīt 800 vai 1000 eiro mēnesī. Bet svarīgāk ir saglabāt vēlmi turpināt mācīties, apgūt jaunas zināšanas, kas ir vajadzīgas modernai ekonomikai – informātiku, mārketingu, starptautisko mārketingu utt. Tad var iekļauties produktīvā ekonomikā, nevis darīt tikai vienkāršus darbus apkalpošanas jomā.
Tas pats attiecas uz nodokļu politiku. Kāpēc neveicas ar budžeta ienākumiem? Atbilde nav jāmeklē tikai ēnu ekonomikas apmēros. Pēdējo desmit gadu laikā tika atbalstītas nozares, kurās nav lielas pievienotās vērtības. Ar katru dienu šīs nozares tiek pakļautas arvien lielākam izmaksu spiedienam. Aug elektrības cena, palielinās nekustamā īpašuma nodokļi utt. Taču vienkāršas produkcijas cenas globālajā un Eiropas tirgū kļūst stabilas. Cenas nevar palielināt, bet izmaksas aug! Tad pienāk brīdis, kad uzņēmējam ir jādomā, kas jāver ciet, lai saglabātu pelnītspēju.
Un tajā brīdī valsts vēl grib palielināt nodokļu slogu, jo nepietiek līdzekļu izglītībai, veselības aprūpei un aizsardzībai.
Manuprāt, Latvija ir sasniegusi to ekonomiskās attīstības stadiju, kas saucas «vidējo ienākumu slazds». Nozares, kuras līdz šim veiksmīgi attīstījās, sāka stagnēt, jo ienākumus tālāk palielināt nevar. Tāpēc arī valsts budžets ir iestrēdzis vidējo ienākumu slazdā.
Ekonomiskie procesi pēdējo desmit gadu laikā arī neļāva Latvijas uzņēmējiem uzkrāt tik lielu kapitālu, lai turpinātu investēt ekonomikā nākamajos desmit gados. Līdz ar to mēs nevaram atteikties no ārvalstu investīcijām.
– Kāpēc ārvalstu investoram būtu jāinvestē tieši Latvijā, ja apkārt it tik daudz citu iespēju?
– Vispirms ir jāsaprot, ka bez ārvalstu investīcijām nebūs iespējams atbalsts nozīmīgākajām budžeta prioritātēm. Tāpēc ārvalstu investīciju piesaiste ir jāveido kā galvenā prioritāte. Latvijai no savas puses ir jāizsaka piedāvājumi, kas spēs konkurēt globālajā tirgū. Mēs pagaidām neesam radījuši labu mārketinga piedāvājumu, lai piesaistītu investīcijas. Valda pārliecība, ka investori mūs atradīs paši. Tā nebūs! Mēs esam viena no 150 iespējamām valstīm. Turklāt mums nav izteiktu priekšrocību. Mums nav lēta darbaspēka. Mums nav arī tādu priekšrocību kā lētas izejvielas vai energoresursi.
– Latvijai noteikti nav. Ķīnā rūpnieciskais patērētājs par elektrību maksā četras reizes zemāku cenu nekā Latvijā.
– Pat Zviedrijā rūpniecis kais elektrības tarifs ir zemāks nekā Latvijā.
Bizness ir globalizējies. Piemēram, Apple produkcijas idejas tiek radītas Amerikā, ierīces tiek ražotas Ķīnā, viens no distribūcijas punktiem ir Nīderlande, klientu atbalsta sistēma ir izvietota Īrijā, bet rēķinus izraksta no biroja Luksemburgā.
Ir bezjēdzīgi nokopēt Nīderlandes sistēmu un cerēt uz ātriem rezultātiem. Nokopēt Nīderlandes sistēmu var, bet rezultāti tādi nesanāks. Nīderlande būtiski atšķiras no Latvijas kaut vai tāpēc, ka Nīderlande ir Eiropas centrā, bet Latvija nav. Mēs nevaram tā vienkārši nokopēt arī Īrijas zvanu centru sistēmu un cerēt, ka tā strādās Latvijā. Latvijā analoģiski nesanāks, jo Īrijas lielā priekšrocība ir angļu valodas kā dzimtās valodas zināšanas.
Latvijai ir jāizvērtē savas iespējas, vājās un stiprās puses. Mēs varam atrast savu specializāciju šādā globālā darba dalīšanas sistēmā.
– Kādas ir tās priekšrocības, ko varam piedāvāt starptautiskajiem investoriem?
– Mēs varam piedāvāt pakalpojumus, kuros intelekts ir vairāk vajadzīgs par liela apjoma roku darbu.
Tā kā ārvalstu investīciju piesaistē esam atpalikuši, mums ir jārada priekšrocības jau tagad. Ārvalstu investoru piedāvājumi ir jāizskata daudz ātrāk – nevis gadu, kā tas ir pašlaik.
Otrkārt, mums ir jābūt lētākiem nekā citi, kas investoru piesaistē izrāvušies priekšā.
Treškārt. Pasaules lielākās korporācijas jau ir izveidojušas savas loģistikas, distribūcijas un norēķinu ģeogrāfiskās shēmas. Nebūs īpaši rezultatīvi tās uzrunāt un aicināt pārcelties uz Latviju. Jāfokusējas, piedāvājot Latviju kā vietu vidējo uzņēmumu attīstībai. Globālie vidējie uzņēmumi Latvijas mērogam ir milzeņi, turklāt tie ar laiku var izaugt par patiesi lieliem uzņēmumiem. Ja izstrādāsim priekšlikumus tieši šim tirgus segmentam, tad pēc desmit gadiem varēsim uzrunāt arī lielos uzņēmumus!
Tātad, rezumējot: ātrāk, lētāk un vidējais biznesa segments!
Latvijai ir veiksmīgi piemēri, bet pietrūkst valsts atbalsta un intereses, lai analizētu pakalpojumu sektora veiksmes un neveiksmes. Nevar priecāties tikai par vienu vai diviem zvanu centriem. Šī ir mazproduktīva joma, jau labu laiku masveidā tiek pārcelta uz Indiju vai citām zemēm.
Jaunā valdība sarunu līmeni sāk diskutēt par ekonomikas pārorientēšanu, un tas ir ļoti apsveicami. Latvijā ir jāizvērtē pakalpojumu sektors un jāatrod, ko varam attīstīt – IT pētniecību, farmāciju utt.
– Vai uzturēšanās atļauju izsniegšana pret nekustamā īpašuma pirkumu var tikt izmantota kā investoru piesaiste?
– Vēl pirms pāris gadiem ārvalstu klientiem vairāk bija vajadzīga uzturēšanās atļauja, nevis īpašums. Galvenais mērķis bija iespēja brīvi ceļot pa Eiropu. No tiem, kas tolaik kārtoja atļaujas, tikai piektā daļa reāli pārcēlās uz Latviju. Piedāvājums par nekustamo īpašumu ir labs, bet vajag arī piedāvājumu par uzņēmējdarbību, par investīcijām pakalpojumu sektora attīstībā. Manuprāt, laba biznesa ideja ir piedāvāt Maskavas uzņēmumiem, kur visi uzturēšanas izdevumi ir ļoti augsti, pārcelt daļu funkciju – grāmatvedību, distribūciju u.c. – uz Rīgu. Tas nāktu par labu vietējiem kvalificētajiem darba ņēmējiem. Diemžēl viss apstājas tikai pie nekustamā īpašuma pirkšanas. Pašreizējās tendences liecina, ka tagad ienāk tieši tie, kas patiešām ir gatavi pārcelties no Krievijas uz citām valstīm, lai attīstītu uzņēmējdarbību.