Garais klepus: vai epidēmija?

© NRA

Pēc trim nedēļām smaga klepus, kuram ģimenes ārste neatrada izskaidrojumu un kuram nelīdzēja ne antibiotikas, ne citas zāles, ģimenes ārste nosūtīja veikt analīzes uz garo klepu. Tā ir lipīga infekcijas slimība. Analīzes apstiprināja: Ilvija (vārds mainīts) inficējusies ar garo klepu. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka šā gada divos mēnešos vien ar to ir saslimuši jau 80 cilvēku.

Ilvija stāsta, ka klepus bijis mokošs, taču sākotnēji neatšķīries no saaukstēšanās, turklāt martā, kad sieviete, visticamāk, inficējās, apkārt klepoja praktiski visi. Taču klepus nepārgāja, ģimenes ārstes izrakstītie medikamenti nepalīdzēja, un klepus nemazinājās, kļuva vēl mokošāks un smacējošāks. Ģimenes ārste nosūtīja veikt analīzes, un no Latvijas Infektoloģijas centra atnāca atbilde: analīzēs apstiprināta garā klepus izraisītājas baktērijas Bordetella pertussis klātbūtne. Ar Ilviju sazinājušies arī epidemiologi, lai noskaidrotu iespējamos inficēšanas ceļus. Vakcinācija pret garo klepu Latvijā uzsākto piecdesmito gadu beigās, teorētiski Ilvijai arī vajadzētu būt potētai, taču viņa par to nav pārliecināta, arī rakstisku pierādījumu vai ierakstu medicīniskos dokumentos nav.

Meklējot datus par garo klepu, sākotnēji pārsteidz pēdējos gados Latvijā saslimušo skaits – lai arī notiek vakcinācija, gadā saslimst vairāk nekā 200 cilvēku, bet šā gada divos mēnešos – jau 80. Saslimušo vairāk ir vecumā no dzimšanas līdz 17 gadiem. 2015. gadā no 210 saslimušajiem 23 pacienti bija vecumā līdz gadam, 30 – no gada līdz sešiem, 60 – no septiņiem līdz 14 gadiem. Maz pacientu vecumā virs 50 gadiem.

Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs Neatkarīgajai stāsta, ka vakcīna pret garo klepu ir vakcinācijas kalendārā kopš 1958. gada un tās «efekts ir milzīgs». Pirms vakcinācijas uzsākšanas gadā ar garo klepu slimoja vairāk nekā 5000 cilvēku, bet pēdējos gados vidēji 100. «Vakcīna ir ar minimālu alerģisku slodzi, bet maksimālu efektu,» norāda epidemiologs. Viņš uzsver, ka infekcijas slimībām ir raksturīgs cikliskums, saslimšanas pacēlumi un kritumi, tāpēc par epidēmiju pēdējos gados nevarētu runāt. Ir arī uzlabojušās diagnostikas iespējas, kas izskaidro, kāpēc laika posmā no 2008. līdz 2011. gadam oficiāli reģistrēto garā klepus slimnieku bija maz (gadā ap 10), bet no 2012. gada pēkšņi vērojams saslimušo skaita straujš pieaugums.

«Slimība ir ļoti lipīga. Viens cilvēks vidēji var inficēt 18 citus, tāpēc ir ļoti būtiska vakcinācijas aptvere. Tomēr saslimušo vidū mēs redzam gan nevakcinētus cilvēkus, gan daļēji vakcinētus, gan vakcinētus cilvēkus, un to es varu komentēt šādi: katrs cilvēks ir individuāls, un arī vakcīna darbojas individuālu laiku, vienam antivielas darbosies visu mūžu un viņš nesaslims, bet cits – saslims, taču jāatceras, ka garā klepus vakcīna pasargā no slimības smagām formām,» stāsta J. Perevoščikovs. Turklāt, vakcinētie cilvēki aizsargā tos, kuriem vakcināciju nevar veikt, un mazos bērniņus, kuriem vēl nav izveidojusies aizsardzība. Pēdējos gados Latvijā ir reģistrēti divi zīdaiņu nāves gadījumi no garā klepus. Zīdaiņiem vakcinācija pret garo klepu tiek uzsākta divu mēnešu un pabeigta sešu mēnešu vecumā. Līdz primārās vakcinācijas kursa pabeigšanai bērni ir uzņēmīgi un nereti inficējas no vecākiem, brāļiem un māsām vai sabiedriskajās vietās, jo infekcija ir ļoti lipīga. Ar laiku vakcinācijas efekts samazinās, tāpēc novēro saslimšanas gadījumus pusaudžiem un pieaugušajiem, bet tie norit daudz vieglāk nekā tiem, kuri nekad nav vakcinēti. Kopš 2010. gada Latvijā ieviesta vēl papildvakcīna 7 gadu vecumā. Ekonomiski attīstītajās valstīs arī pieaugušajiem tiek kompensēta vakcīna pret garo klepu.