Igauņu kuģošanas kompānijas Tallink prāmju parādīšanās maršrutā Rīga – Stokholma pasargāja no tālākām mokām uzturēt šo maršrutu ar Latvijas firmu un Rīgas pašvaldības spēkiem.
Atjaunoto Latvijas Republiku vismaz mēs paši uzskatījām par jūras lielvalsti ar patiešām iespaidīgu, valsts vārdu nesošu uzņēmumu Latvijas kuģniecība un Rīgas ostu, tajā skaitā ar pasažieru ostu, kas gatava pieņemt kuģus kaut no visas pasaules. Par apliecinājumu šādai pārliecībai derēja prāmis no Zviedrijas krastā esošās Norčēpingas, kura parādīšanos Rīgā avīze Atmoda 1990. gada 16. oktobrī apliecināja 1. lappusē ar attēlu un atzinumu, ka «Latvijas pagājušās nedēļas kaleidoskopā prāmja pienākšana uzskatāma par notikumu numur viens». Turpat pastāstīts, ka prāmis atvedis uz Latviju toreizējo Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi un ka Rīgas dome klājusi saviem viesiem galdus viesnīcā Rīga - ko vairāk vēl var vēlēties?
Vēlēšanās nāca līdz ar atskārsmi, ka ne visi pasažieru kuģi ir prāmji, kādi dienu pēc dienas pārvietojas pa vienu un to pašu maršrutu, nevis vienā un tajā pašā ostā iebrauc ja ne vispār vienu reizi, tad vienu reizi nez cik gados. Tie, lūk, ir kruīza kuģi, par kādiem arī prieks, taču kruīza kuģi neaizvieto prāmjus, kas ļauj saviem pasažieriem nonākt noteiktā vietā un noteikta laikā. Ar pārvadājumiem nesaistīti cilvēki to vēl ilgi nezināja un varbūt pat tagad nezina, ka aiz iespējami krāšņās, cilvēku pievilināšanai domātās fasādes prāmji ir ļoti ietilpīgi kravas kuģi un ka tās ir vērtīgas kravas. Proti, tādas kravas, kuras tiek gaidītas noteiktā brīdī, uzturot uzņēmumiem nepieciešamo ritmu gan apgādē ar izejvielām un pusfabrikātiem, gan gatavās produkcijas nogādāšanā patērētājiem. Vēlēšanās redzēt prāmju satiksmi Rīgas ostā pārvērtās izbrīnā, kāpēc tādas satiksmes nav, nav un nav. Drīz vien šis jautājums konkretizējās tā – kāpēc nav prāmju satiksmes starp Rīgu un Stokholmu jeb divām iespaidīgākajām pilsētām Baltijas jūras krastos? Proti, divu valstu galvaspilsētām bez tādām atrunām, ka lielpilsētu Sanktpēterburgu tikai poētiskā nozīmē dēvē par Krievijas ziemeļu galvaspilsētu un ka Dānijas galvaspilsētu Kopenhāgenu varētu pierakstīt nevis Baltijas, bet Ziemeļu jūrai. Kamēr Latvijā šādi prātoja, igauņi pamanījās izveidot Tallink un izdarīt tā, it kā viņu Tallina un somu Helsinki būtu viena pilsēta kaut kāda maza, ātri pārbraucama jūras līcīša pretējos krastos. Šī virtuālā pilsēta tad nu tika ne vien prezentēta, bet patiešām iekļauta Baltijas jūras prāmju maršrutu tīklā kā partnere Stokholmai.
Nebija gan tā, ka Latvija ar savu Rīgu neko nedarītu, lai arī kļūtu par šā tīkla mezglu. Pirmā par prāmi saucama kuģa Russ kustība Rīga – Stokholma ilga no 1996. gada 27. novembra līdz 1999. gada septembrim un beidzās ar skandālu, ko Zviedrijas krastā sacēla prāmja apkalpe par mēnešiem neizmaksātām darba algām. Skaidrojums bija tāds, ka kaut kas nojucis nevis prāmju līnijas apsaimniekošanā Baltijā, bet prāmja saimniekiem vismaz nomināli Krievijas Tālajos Austrumos.
Otrajā mēģinājumā aizpildīt maršrutu Rīga – Stokholma tika izmantots prāmis Mihails Šolohovs, kura reisi turpinājās tikai no 2000. gada 26. maija līdz 2001. gada 1. janvārim. Latvijas sabiedrība prasīja, lai taču kāda valsts instance pārņem prāmju kustību savās rokās, un Rīgas pašvaldība šai prasībai atsaucās.
No 2002. gada 25. aprīļa līdz 17. septembrim starp Rīgu un Stokholmu kursēja Maxi Mols ar konservu bundžas izskatu un īpašībām grabēt tā, ka atrasties uz tā desmit un vairāk stundu kļuva nekomfortabli. Proti, tas bija būvēts ar nodomu uzturēt satiksmi īsos posmos starp līdzās esošām saliņām, kādas ir izmētātas jūrā ap Skandināvijas pussalu un vēl daudzviet pasaulē. Šis prāmis atstāja aiz sevis 900 000 latu lielus parādus un jaunuzbūvētu piestātni Daugavā, kas joprojām tiek izmantota. Šī pasākuma saimniece bija toreizējā Rīgas domes priekšsēdētāja Gundara Bojāra izveidota domubiedru un biznesa partneru grupa ar izkārtni Rīgas Jūras līnijas, kas mierā nelikās un nopirka nākamo prāmi Baltic Kristina. Tā bija atgriešanās pie klasiskām pasažieru apkalpošanas vērtībām, kādas apliecināja šā prāmja sākotnējais nosaukums Iļjičs, par ko domes opozīcijas deputāti teica G. Bojāram skarbus vārdus, ka arī šis bizness labi nebeigsies. Patiešām – 2002. gada 20. decembrī sāktos reisus nācās apturēt 2005. gada 17. oktobrī. Iepriekš gan bija licies, ka Rīgas Jūras līnijas iet uz augšu, jo bija noīrējušas vēl otru prāmi Gute, kura parādīšanās laikā starp 2004. gada 8. septembri un 2005. gada 14. oktobri padarīja braucienus starp Rīgu un Stokholmu par katru dienu veicamu pasākumu. Šo mēģinājumu sponsore bija Rīgas brīvosta, kam nācās norakstīt apmēram 10 miljonus latu un ilgi skaidrot, ka kaut vai tāda satiksme pa jūru bija labāka par nekādu satiksmi. Publika to pieņēma, bet šādas prakses turpinājumu gan vairs neprasīja.
Ņemot vērā visu iepriekšējo kuģotāju pūliņus līnijas Rīga – Stokholma izveidošanā, Tallink viņu atbrīvoto maršrutu pārņēma 2006. gada 6. aprīlī ar prāmi Fantasia, bet jau nākamā gada aprīlī līniju sāka apkalpot divi prāmji. Tādi, lūk, bija treknie gadi, kas uz jūras pa īstam beidzās tikai 2014. gada 27. jūlijā, kad Tallink atsauca lielāko no šīs līnijas prāmjiem. Ņemot par atskaites punktu 2006. gada pavasari, Latvijas iedzīvotāju, t.i., potenciālo pasažieru, skaits līdz tam laikam bija sarucis jau par 240 000 cilvēku, un Lietuva tajā pašā laikā bija zaudējusi 350 000 cilvēku. Tagad atliek gaidīt, kad pietiekamu pasažieru skaitu Rīgas – Stokholmas prāmju skaita palielināšanai nodrošinās Zviedrijas krasts, kur Stokholma pārliecinoši tuvojas miljons iedzīvotāju pilsētas nosaukumam vārda burtiskajā nozīmē. Ap Stokholmu jau tagad dzīvo vairāk cilvēku nekā visā Latvijā.