Ieilgušajai diskusijai par Latvijai piemērotāko aizsardzības modeli punktu varētu pielikt sabiedrotie, pasakot, ka Latvijas armijas skaitliskais sastāvs jāpalielina līdz tādam un tādam līmenim. Tāpat kā tas notika jautājumā par 2% no IKP atvēlēšanu aizsardzības vajadzībām. Ja gribat sabiedroto klātbūtni, garantējiet noteiktas spējas, bet, kā to panākat, – jūsu darīšana.
Tad Latvijai, iespējams, nekas cits neatliks, kā sekot Igaunijas un Lietuvas piemēram, ieviešot Obligāto militāro dienestu (OMD). Latvijā pēdējais iesaukums organizēts 2005. gadā. Turpinājumā notika pāreja uz mazu vāji apgādātu armiju simboliskai līdzdalībai ārzemju misijās. Tagad ģeopolitiskā situācija radikāli mainījusies. Armija tiek gatavota karošanai pašu mājās, tā pabarota ar lielākām finansēm un solījumiem. Taču attiecībā uz OMD atjaunošanu Aizsardzības ministrija joprojām ir noraidoša. Vienīgi tonis kļuvis pielaidīgāks.
Nē, bet varbūt...
Ja vēl pirms gada diviem tas bija kategorisks nē obligātajam dienestam, tad tagad – nē ar dažādām atrunām. Varētu jau, bet nav naudas, varētu, bet nav infrastruktūras, diskusija esot jāturpina. Ministra Raimonda Bergmaņa paziņojums šajā jautājumā izskanēja vēl vakar – dienā, kad Rīgā sākās svarīgs seminārs NATO komandstruktūru militārajiem līderiem. Raidījumā Rīta Panorāma ministrs skaidroja, ka profesionālā armija ir efektīvāka nekā regulārie militārie spēki, tomēr diskusijas par obligātā militārā dienesta atjaunošanu esot nepieciešamas. Tā bija atbilde uz Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces izteikumiem Baltijas Asamblejas sanāksmē, ka sabiedrībā ir jāturpina diskusija par iespēju ieviest obligāto militāro dienestu valsts pašaizsardzībai, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā.
Ja jau OMD ir neefektīvs, tad kāda jēga par to diskutēt? Šobrīd no Baltijas valstīm esam palikuši vienīgie, kam nav obligātā vai brīvprātīgā militārā dienesta. Neformālā militārā portāla Varabungas vadītājs atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš to komentē šādi:
«Latvijas situācija ir tāda pati kā Lietuvai un Igaunijai, tāpēc aizsardzības risinājumiem nevajadzētu būt tik atšķirīgiem. Atliek secināt, ka viens no mums kļūdās.»
Sabiedrotie prasa spējas
Militārais eksperts M. Vērdiņš pieļauj, ka diskusija par OMD pašlaik atjaunojusies tādēļ, ka sabiedrotie no vispārīgām frāzēm par atbalstu Eiropas austrumu valstīm pieķērušies konkrētai plānošanai. Un var gadīties, ka viņi pieprasa strauji palielināt vietējo regulāro karaspēku un tā rezerves. Lai pa visiem spētu garantēt drošību reģionā. Tad reālākais risinājums būtu zināma piespiedu mehānisma ieviešana rekrutēšanas procesā. Tas arī ir reālākais veids, kā nodrošināt kvalitatīvas armijas rezerves, jo šobrīd tās veidojas lielākoties no izdienējušajiem un gados veciem vīriem, aizgājušajiem no armijas vai izmestajiem. Iespējams, tieši šo apsvērumu dēļ arī aizsardzības resora nē obligātajam dienestam pēdējā laikā kļuvis piesardzīgāks. Kaut gan Latvijas studentu saime krīt panikā, redzot vien abreviatūru OMD, tomēr mūsdienās militārajam dienestam nevajadzētu būt tik lielam bubulim, un to apliecina Lietuvas pieredze. Viņu sistēmā ir atstāts brīvprātības elements, proti, vispirms dienestā iesauc tos, kuri piesakās paši, un tikai pēc tam – pārējos piespiedu kārtā atbilstoši nepieciešamībai un datora izlozei. Šobrīd brīvprātīgie pieteikušies tik lielā skaitā, ka pietiekot pāris gadiem uz priekšu. Taču šī ir cita veida brīvprātība nekā mūsu Zemessardzē, kur brīvprātīgi var nākt uz apmācībām un tikpat brīvprātīgi nenākt. Pie viņiem, ja reiz esi pieteicies – deviņi mēneši jānolauž.
Audzēs esošo sistēmu
Ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins gan skaidro, ka nekādu indikāciju Latvijas vēlmei ieviest OMD pašlaik neesot. Sabiedrība jautājumu uztverot pārlieku saasināti, taču ministrs arī nevēlas nogriezt šādu iespēju kā ar nazi. Varbūt kaut kad nākotnē situācija mainīsies. Taču tad tā būs tīri Latvijas iekšējā lieta. Sabiedrotie šajā jautājumā nekādu spiedienu neizdarot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 90% NATO valstu esot profesionālās armijas un sabiedrotie paši arī bijuši tie, kas savulaik rekomendēja Latvijai atteikties no OMD. Ja Lietuvu min kā piemēru Latvijai, tad viņu situācija tomēr esot atšķirīga, uzskata K. Galkins. Pirmkārt, leiši saglabāja OMD nepieciešamo infrastruktūru, otrkārt, viņiem nav attīstīta Zemessardze, ko Latvijā varot uzskatīt par OMD aizstājēju.
Topošajā valsts aizsardzības koncepcijā par OMD runāts netiek vispār, un vismaz skaitliski uz papīra par armijas mugurkaulu tiek uzdota tieši Zemessardze. Arī politiķiem ir ļoti ērti pie katras izdevības slavināt zemessargus, jo viņi tie paši vēlētāji vien ir.
Tātad valsts aizsardzības sistēma pagaidām radikāli mainīta netiek, vienīgi audzēta skaitliski. Miera laikam profesionālais dienests tiks palielināts par pusotru tūkstoti – līdz 6500 karavīriem. Zemessardze no 8000 vīriem uz papīra izaugs līdz 8000 vīriem dzīvē, un vēl jaunās aizsardzības koncepcijas darbības periodā plānots sagatavot 3000 rezerves karavīru, kas var izrādīties komplicētākais uzdevums plānā – izveidot Latvijai 17 500 karavīru lielu armiju.