Vietējie statistiķi izmērījuši, ka «Latvijā šā gada martā salīdzinājumā ar februāri patēriņa cenas palielinājās par 0,7%, bet gada laikā salīdzinājumā ar 2015. gada martu deflācija sasniedza 0,6%».
Šeit nav nekādu pārmetumu statistiķiem par to, ka viņi apzināti mānītos vai būtu pārkāpuši cenu izmaiņu mērīšanas kārtību. Šajā gadījumā viņiem gauži nodara situācija, kurā cilvēki ar savām acīm redz cenu celšanos (kaut vai degvielas cenu celšanos to cenu pārskatā, ko Neatkarīgā uzrāda dienu pēc dienas), bet statistiķi nāk klajā ar paziņojumu par deflāciju. Turklāt gan inflācija +0,7 un deflācija –0,6 ir visai strauja, salīdzinot ar to, pie kādām cenu izmaiņām esam pieraduši. Ja inflācijas un deflācijas periodu dislokācija laikā būtu pretēja, tad publika apgalvojumu par cenu vienlaicīgo pieaugumu un pazemināšanos uzņemtu ar mazāku skepsi, bet tagadējā situācija audzē pārliecību par statistisko datu bezjēdzību, ja vien šādai pārliecībai vēl ir vieta, kur augt. Jāatgādina tāpēc 29. martā publicētais Neatkarīgās pārtikas groza cenu salīdzinājums ar rezultātu –6 eirocenti pret 2015. gadu. Protams, tikai –6 eirocenti nav –0,6% no pārtikas groza kopējās cenas virs 11 eiro, tomēr arī tas liecina, ka cenu kustība uz leju gada laikā ir realitāte.
Attālumu starp statistiskajiem mērījumiem un reālo dzīvi kārtējo reizi ilustrē statistiķu atskaitē lasāmais, ka «lielākā ietekme uz vidējo patēriņa cenu līmeni 2016. gada martā, salīdzinot ar 2015. gada martu, bija cenu kritumam ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem, ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem...» Reālo situāciju toties parāda rēķini par komunālajiem pakalpojumiem vienam un tam pašam dzīvoklim 2015. un 2016. gada martā ar pieaugošu, nevis samazinātu summu. Rēķini par vienu dzīvokli nedod pamatu rakstīt par pusmiljonu mājokļu Latvijā, taču ar tiem pietiek, lai pamanītu komunālo pakalpojumu sniedzēju nostāju nepieļaut iekasētās naudas masas samazināšanos, ja cilvēki ir spējīgi to samaksāt. Statistiķi un patērētāji nespēj un kontrolējošās iestādes negrib izsekot tam, kā lielāku maksu par pakalpojumiem iespējams sasniegt arī ar zemākiem pakalpojumu tarifiem.