Nāksies pārplānot ceļu tīklu
Ceļu būvdarbu sezonu nu jau tradicionāli ievadošā satiksmes ministra un citu valsts amatpersonu tikšanās ar nozares uzņēmumu vadītājiem ierakstīja jaunu lappusi ja ne uzreiz ceļu apsaimniekošanā, tad izpratnē par ceļu apsaimniekošanu Latvijā.
Šogad Uldis Augulis, atkal būdams satiksmes ministra amatā, ir jau atklājis 22. februāra Neatkarīgajā, kas, viņaprāt, noticis ar Latvijas ceļiem kopš 2010. – 2011. gada, kad viņš bija šajā pašā amatā: «Tie pat ir vēl sliktākā stāvoklī nekā toreiz.» Vakardienas pasākuma rīkotājs – ceļu darbu pasūtījumus dalošais valsts uzņēmums Latvijas valsts ceļi (LVC) – sniedza informāciju par darbu apjoma palielināšanu. Mērot salaboto ceļu kilometros, būvdarbu apjoms pakāpeniski audzis no 772 km 2012. gadā līdz 1187 km pagājušajā gadā, turklāt plānots šogad salaboto ceļu kopgarumu palielināt vēl par 24 km līdz 1211 km. Tomēr ministram taisnība par ceļu stāvokļa pasliktināšanos caurmērā. Pavisam 70 – 80 tūkstošu km garumā esošie ceļi Latvijā nevar gaidīt kaut nepilnus 70 gadus no uzbūvēšanas vai kapitālā remonta līdz nākamajai salabošanai, kas pienāktu, saglabājot pašreiz sasniegto ceļu labošanas jaudu. Diemžēl pat šīs jaudas saglabāšana ir drīzāk apdraudēta nekā nodrošināta.
U. Augulis vērsās pie ceļu būves nozares vadītājiem un darbiniekiem ar aicinājumu atbalstīt Satiksmes ministrijas prasības palielināt ceļu uzturēšanas budžetu uz tās naudas rēķina, ko valsts iekasē no satiksmes dalībniekiem degvielas akcīzes nodokļa un vēl citu nodokļu un nodevu veidā. To kopievākums gadā pārsniedz pusmiljardu eiro gadā, taču ceļiem no šīs naudas atgriežas labi ja 200 miljoni eiro. Mainīt šo proporciju ministrs aicināja arī ar tādiem vārdiem, ka «ņemot vērā demogrāfisko situāciju valstī, katrs cilvēks pilsētā un laukos ir zelta vērtē. Tāpēc ir jāsekmē tās ērtības un iespējas Latvijā, kas nodrošina uzņēmējdarbībai un iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu vidi, un viens no šiem elementiem ir labi autoceļi». Daudz ko no vakar pateiktā viņš bija jau teicis kā satiksmes ministrs 2010. – 2011. gadā, un to nu gan nevar pārmest viņa pēctecim un priekštecim Anrijam Matīsam, ka tas nebūtu izmantojis katru izdevību izteikt līdzīgus aicinājumus.
A. Matīsa atstātais mantojums ir ceļu būves kopapjoma palielināšana par Eiropas Savienības palīdzības fondu naudu tādā apjomā, pie kāda nav varējusi tikt neviena cita nozare Latvijā. Par to A. Matīss tika slavēts, bet tagad ir tā, kā brīdināja LVC valdes priekšsēdētājs Jānis Lange, ka palīdzības nauda pašreizējā tempā tiks pamatā izsmelta līdz 2018. gada beigām. Ja līdz tam laikam ES nauda netiks aizvietota ar Latvijas valsts budžeta finansējumu, ceļu labošana saruks līdz pagājušā gadsimta 90. gadu apjomam, kad strauji pieauga atpalicība no ceļu uzturēšanai nepieciešamo darbu apjoma. Daži ceļu nozarei labvēlīgi periodi 2006. – 2008. gadā un arī patlaban šo atpalicību tikai iekonservē, nevis likvidē. Atpalicības finansiālā izteiksme ir –4,7 miljardi eiro uz 20 tūkstošiem valsts ceļu un droši vien pāris reižu lielāka naudas summa uz pašvaldību un vēl citiem ceļiem, kuru stāvoklim neviens neseko līdzi tik uzmanīgi, kā LVC to dara ar valsts ceļiem.
Ceļu nozarē augstāko valsts amatpersonu uzstāšanās sagatavoja augsni risinājuma piedāvājumam tādā stilā, kādu atļāvās bijušās, bet ne tagadējās amatpersonas. Proti, ceļu būves uzņēmumu biedrības Latvijas ceļu būvētājs priekšsēdētājs ar Ministru prezidenta pieredzi Andris Bērziņš un pēc darba vairākos ministru amatos ekonomiskos pētījumus atsākušais Vjačeslavs Dombrovskis ar daudziem skaitļiem un faktiem pamatoja vienu un to pašu, ka ceļu tīkls Latvijā būs jāsaīsina. Svarīgākais ir tas, ka ceļu būves uzņēmumu īpašnieki un vadītāji to pieņēma nevis kā nodevību jeb draudu valsts pasūtījumiem, bet kā reālo iespēju saglabāt kaut jel kādus pasūtījumus un līdz ar to arī ceļu būves uzņēmumus.
Vakar V. Dombrovskis atgriezās pie tā, ko bija jau teicis krietni sen, 2011. gada pavasarī, kad brīva ekonomista un brīvdomātāja statusā bija aicināts uz diskusiju pie Valsts prezidenta. Togad
26. aprīlī Neatkarīgā izklāstīja viņa apsvērumus par pāris miljoniem valsts iedzīvotāju, kuri nevar uzturēt infrastruktūru, kāda tika izveidota pagājušā gadsimta 70./80. gados gandrīz trijiem miljoniem iedzīvotāju ar domu, ka gan jau būsim arī četri miljoni. Ar toreiz pausto iecietību un sapratni par politiķu izvairīšanos no tādām runām viņš laikam jau paredzēja, ka pats kā politiķis runās apmēram tā, kā vakar runāja U. Augulis. Tomēr viņš atklāja, ka šādas runas nav traucējušas viņam un kopā pieciem pēdējiem izglītības ministriem nodarboties ar skolu slēgšanu un sakrāt pieredzi, kas turpmāk kļūst aktuāla ceļu nozarei. 2011. gadā izpratni par V. Dombrovska apsvērumiem pauda toreizējā Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāre, šobrīd finanšu ministre Dana ReiznieceOzola. V. Dombrovskis paskaidroja, ka visi finanšu ministri aizstāv formulu «nauda seko skolēnam» tāpēc, ka tā ļauj samazināt valsts izdevumus skolēnu skaita samazināšanās apstākļos. Ceļu garuma samazināšanu viņš ierosināja organizēt pēc formulas «nauda seko nobrauktajiem kilometriem».