Kalviņš: Mildronāts ir cilvēktiesību jautājums
Kopš 2016. gada 1. janvāra mildronāts (darbīgā viela – meldonijs) pēc Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) rīkojuma iekļauts sportistiem aizliegto vielu sarakstā.
Mildronāta radītājs Latvijas Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Ivars Kalviņš uzskata, ka tas izdarīts tāpēc, ka šis preparāts bija un joprojām ir konkurents pasaules farmācijas korporāciju tās pašas nišas ražojumiem. Tā ir negodīga, netīra konkurences cīņa, un kā sekas mildronāta aizliegumam varētu būt arī daudzu sportistu nāve.
Taču sportisti negrasās atteikties no mildronāta, kas glābj viņu veselību un dzīvību. Šodien saruna ar akadēmiķi Ivaru Kalviņu.
– Kā panest tādu popularitāti, kas pēkšņi jums uzkritusi mildronāta sakarā?
– Uz to var paskatīties arī citādi: labi, ka pasaule uzzinājusi – ir tāda Latvija, ir Organiskās sintēzes institūts, ir zinātne, kas radījusi preparātu, ar kura palīdzību iespējams saglabāt sportistiem veselību. Un viņi šo preparātu lieto. Tad jautājums: kāpēc lieto? Klīniskajos pētījumos Padomju Savienībā savulaik izmantoja sportistus, un pārbaudītāji man teica, ka šim preparātam esot viena būtiska blakne, un tā sportistiem var būt bīstama. Un, lūk, kāpēc. Sporta nometnēs vīrieši parasti dzīvoja pirmajā stāvā, sievietes – otrajā. Tad, kad vīriešiem deva mildronātu, viņi pie dāmām kāpa augšā pa notekcaurulēm. Un šādos vingrinājumos varēja arī nokrist... Šis bija tas bīstamais blakus efekts. Tas nav nekāds noslēpums: arī internetā mildronāts tiek pārdots kā brīvpieejas viagra. Iespējams, tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc sportisti to lieto, jo viņiem mēdz būt problēmas ar potenci – viņiem jādzer dažādas citas zāles, kas posta viņu vīrišķību. Arī kardioloģijas pacientiem esmu atgādinājis, ka vīriešiem – sevišķi padzīvojušiem –, kuriem ir kāda sirdskaite, nevajadzētu vakarā lietot mildronātu, jo viņu vēlēšanās var netikt piepildītas tieši sirds problēmu dēļ... Kaut arī izklausās pēc humora, nekādu smieklu tur nav.
– Bet ja mēs runājam tikai par sportu?
– Sportistiem nākas trenēties tādās slodzēs, kas parastam cilvēkam nav pa spēkam. Proti, Dievs mums nav paredzējis, piemēram, nepārtrauktu skriešanu 42 kilometru garumā vai 250 kilogramu celšanu ar rokām: mūsu fiziskās spējas ir ierobežotas. Tagad runa ir par to, kā tikt pāri ierobežojumiem. Bet ir tā: ja tu pārkāp šo robežu, iestājas neatgriezeniskas sekas. Paskaidrošu. Organisms enerģiju ražo galvenokārt no taukiem (taukskābēm) un cukuriem (pārsvarā no glikozes). Glikoze un taukskābes kurina mūsu «fabriku», kas ražo «degvielu». Tāpat kā iekšdedzes dzinējā: mums ir degviela un gaiss, un, ja to attiecība ir nepareiza, motors noslāpst – degmaisījums par treknu! Tas pats ar sirdi: ja enerģijas ražošanai «kurināmā» ir par daudz, bet skābekļa, lai to nodedzinātu, par maz, šūnas iet bojā. Šo stāvokli, kad audos nav pietiekami daudz skābekļa, sauc par išēmiju. Sportisti ar šo problēmu saskaras visai bieži. Viņu asinsvadi ir tīri, tie spēj audiem piegādāt izšķīdināto cukuru vai taukus pienācīgā daudzumā, lai nodrošinātu enerģijas ražošanu. Bet skābekli pārnēsā tikai sarkanie asinsķermenīši, un to ir tikai tik, cik ir – fizioloģisko normu ietvaros. Protams, var pieliet eritrocītus klāt, lai tie pārnestu vairāk skābekļa, taču tas sportistiem ir aizliegts. Arī cukura līmeni asinīs nedrīkst būtiski paaugstināt. Citādi ir ar taukiem: tie atbrīvojas no depozītiem un atbilstoši smadzeņu signāliem – adrenalīnam – nonāk asinīs. Sirds 80% no enerģijas ražo no taukiem! Bet brīdī, kad pietrūkst skābekļa, lai nodedzinātu visas taukskābes, sirds šūnas pārstāj darboties, un rezultātā – mikroinfarkts! Makroinfarkts. Un pēkšņa nāve. Trenēšanās uz maksimālās slodzes robežas bieži izraisa konkrētu audu bojājumus.
– Tie sportisti, kuri jaunos gados pēkšņi gāja bojā, bija pārtrenējušies?
– Jā. Taukskābes šūnu «kurtuvēm» piegādā karnitīns, veidojot attiecīgu transportformu jeb acilkarnitīnu. Bet tieši šī viela, uzkrājoties līdzīgi ziepēm, šķīdina sirds šūnu membrānas, kas būvētas no taukiem līdzīgām molekulām. Un šūnas plīst kā ziepju burbuļi. Tas ir bīstami ne tikai sportistiem, arī jebkuram citam cilvēkam – slodze par lielu, cilvēks pārkreņķējies... Tieši tāpēc mildronāts visu laiku tiek lietots – tirgū jau 32 gadus –, lai aizkavētu bīstamos procesus cilvēkiem, kurus sagaida pārslodzes. Mildronāts ir gan kā profilakse, gan kā aizsardzības sistēma, kā drošības garantija sportistam: ja viņš pārkāps drošības robežu, viņš nenomirs. Rīgas mērs Nils Ušakovs, piedalīdamies maratonā, gandrīz pārkāpa šo robežu.
– Mildronātu sāka ražot 1984. gadā, visi to lietoja un slavēja, pēkšņi šogad kaut kāda amerikāņu kompānija pateica, ka tas esot dopings. Kāpēc?
– Pamats tam vienkāršs. Mēs sakām: sportistus vajadzētu aizsargāt pret nesadedzināto, bet aktivēto tauku uzkrāšanos sirds muskulī, un to var izdarīt, samazinot karnitīna koncentrāciju. Bet ko lai saka tie, kuri ražo un pārdod karnitīnu kā muskuļu masas audzēšanas brīnumlīdzekli un celulīta nodzinēju? Tam tiek piedēvēti dažādi brīnumdarbi, kas gan nekur nav pierādīti. Karnitīns tiek pārdots desmitiem tūkstošu tonnu gadā. Varat iedomāties, kas tas par biznesu. Un tad parādījās kaut kādi no Latvijas...
– Bet jūs jau sen parādījāties!
– Tas, cik kaitīgs ir karnitīns, tika noskaidrots salīdzinoši nesen, šajā gadsimtā, pateicoties arī mūsu farmakologu laboratorijai ar profesori Maiju Dambrovu priekšgalā. Pamatīgu ūdenskritumu šīm dzirnavām uzlēja angļu, amerikāņu un citu pasaules zinātnieku pētījumi, kas noskaidroja, ka karnitīns potenciāli varētu būt viens no vaininiekiem aterosklerozes izcelsmē. Karnitīna aizstāvji, protams, metās virsū zinātniekiem. Un tas jau radīja problēmas. Bet paskatīsimies, cik divkosīga ir WADA (World Antidoping Agency), kurai līdzīga ir US ADA. Pēdējā vērsās pie WADA, lai tā aizliedz mildronātu. Pamatojums bija dzelžains: mildronāts nav reģistrēts ASV, tāpēc mēs tā drošību nevaram garantēt. Otrkārt, ASV mildronāts neesot pieejams, un tātad priekšrocība ir tiem, kam tas ir pieejams. Bet internetā tirdzniecība notiek nepārtraukti un neierobežoti. Un treškārt: tas palielinot sportistu veiktspēju. Pamatojums bija šāds: ir aizdomas (!), ka mildronāts palīdz sportistiem, tāpēc mēs to iekļaujam aizliegto vielu sarakstā, jo tas koriģē enerģijas ražošanas vielmaiņu. Jā, to tas dara, bet tad vajadzēja būt pierādījumiem, ka mildronāts tādējādi palielina cilvēka veiktspēju virs fizioloģiskā līmeņa, nevis aizsargā viņu pret neatgriezeniskiem bojājumiem, kas radīsies, ja viņš pārkāps šīs veiktspējas robežas. Kad amerikāņiem aizrādīja, ka viņi saviem sportistiem intravenozi lej iekšā karnitīnu milzīgos daudzumos, tad WADA atbildēja: neesot pierādījumu, ka tas palīdz sasniegt labākus rezultātus...
– Bet par mildronātu arī šādu pierādījumu nav!
– Publicētu pierādījumu nav. Bet amerikāņiem, lūk, ir aizdomas, ka mildronāts palīdz, jo tie sportisti, kas lieto mildronātu, vinnē, bet mēs nevinnējam. Karnitīnu lietot neprātīgos daudzumos, pārsniedzot diennakts devu desmitiem vai pat simtiem reižu, – tas, izrādās, ir normāli, jo karnitīns ir ASV reģistrēts preparāts. Ja sportists no pārslodzes tomēr mirst, tad lai mirst – galvenais taču ir rezultāts!
– Vai mēs varam pretoties WADA lobismam un nolikt mildronātu atpakaļ tā goda vietā?
– Vispirms vajag gribēt to darīt. Bet šo gribēšanu es neredzu, jo mūsu sporta funkcionāri uzstājas ar paziņojumiem: ja mildronāts tiek lietots ļoti lielās devās, tad tam ir arī blaknes. Labi, tad apēdiet uzreiz vienu ēdamkaroti vārāmās sāls, paskatīsimies, kādas būs blaknes. Diez vai jūs ar tām izdzīvosiet. Tātad secinām: vārāmā sāls ir nāvējoša inde. Bet īstenībā viss atkarīgs no devas. Pat ūdeni jūs nevarat lietot neierobežotā daudzumā. Runājot par mildronātu, varu apgalvot, ka tas ir viens no drošākajiem, ja ne pats drošākais preparāts, ko jau 32 gadus pasaulē lieto miljoniem kardioloģijas pacientu. Cilvēki, kuriem nav specifisku blakņu attiecībā uz mildronātu, var to lietot droši un dzīvot kvalitatīvāku dzīvi.
– Tātad sporta funkcionāri klusē. Patiesību sakot, viņiem pie jums tagad vajadzētu spietot.
– Šodien (intervija notika 29. martā – E. V.) saņēmu epastu, ka viņi vēlas ar mani parunāties. Domāju, ka jezga būs liela, jo esmu dzirdējis no vadošajiem advokātu birojiem, ka virkne sportistu aktīvi iestāsies par savu cilvēktiesību aizsardzību. Katram ir tiesības uz dzīvību, pat tad, ja viņam jāstrādā uz cilvēka spēju kritiskās robežas.
– Vai valstij nevajadzētu par jums un par mildronātu iestāties?
– Vajadzētu. Vismaz kaut kādu reakciju es vēlētos sagaidīt. Redzat, Annas tante laukos spriež: ja jau mildronāts ir dopings, tātad laikam tā ir inde, tātad es to labāk nelietošu. Tas ir smags trieciens arī to pacientu uzticībai mildronātam, kas līdz šim to ar pateicību ir lietojuši savu slimību ārstēšanai. Bet bez šī medikamenta viņiem veselības problēmas saasināsies. Vai šādā gadījumā medijiem nevajadzētu apgaismot sabiedrību par to, ka mildronāts nav kļuvis par indi tāpēc, ka viena organizācija to ir iekļāvusi sportistiem aizliegto vielu sarakstā? Diemžēl mildronāta aizliegums radīs situāciju, ka mirs sportisti, un viņu nāve būs uz WADA sirdsapziņas. Iedomājieties, kāds tenisists no četru gadu vecuma ir trenējies, sasniedzis 18 gadu vecumu un olimpisko līmeni. Pēkšņi kādā mačā slodze ir par lielu, kā rezultātā viņš gūst sirds muskuļa bojājumu. Un tas būs neatgriezenisks bojājums! Līdz ar to – vienas pārslodzes dēļ – viņa karjera ir beigusies. Vai mēs to gribam? Ja sportists būtu lietojis mildronātu, nekas tāds, visticamāk, nenotiktu.
– Lasīju, ka pēc šā mākslīgi uzpūstā skandāla Krievijā mildronāta noiets palielinājies divkārt.
– Iespējams. Cilvēki, kas rūpējas par savu veselību, pirks mildronātu. Nu ir kļuvis zināms, ka vadošie sportisti jau daudzus gadus lieto mildronātu – kā, piemēram, krievu tenisiste Šarapova –, lai varētu trenēties bez rūpēm, cik vien spēks ļauj. Paskatieties, kas notiek Rīgas maratonā: tie cilvēku tūkstoši taču neskrien pēc medaļām, un viņus pēc tam neviens arī nekontrolē. Bet viens otrs var līdz galam arī neaizskriet: pērn bija kādi četrdesmit vai piecdesmit, kurus aiznesa uz nestuvēm. Cik no viņiem bija ar infarktiem? Statistikas nav. Bet tādi skrējieni – ja nav aizsardzības – pie tā arī noved.
– Kas gūst labumu no mildronāta pārdošanas? Jūs un jūsu institūts saņem kādu peļņas daļu?
– Autoru un institūta patentu tiesības uz mildronātu ir beigušās, tāpēc neviens no līdzautoriem, ieskaitot mani, nekādu autoratlīdzību vairs nesaņem. Ražotājs – šajā gadījumā Grindex –, protams, drīkst izmaksāt autoratlīdzību visiem preparāta autoriem tik ilgi, cik vēlas. Bet ražotājs to vienkārši nedara. Savulaik, kad bija premjera Godmaņa vadība, Latvijā tika atcelts PSRS Patentu likums, un izgudrojumu aizsardzība pārtrūka, bet, kad stājās spēkā jaunais likums, preparāta radītājiem vajadzēja pārreģistrēt savas autortiesības – par savu naudu.
– Cik maksā patentēšana?
– Tas ir atkarībā no tā, kurā valstī to dara. Lai iegūtu un uzturētu patentu spēkā visā pasaulē, 20 gadu laikā būtu jāiegulda aptuveni 250 000 latu. Mēs izvēlējāmies aizsargāt mildronātu bijušās PSRS teritorijā un vēl dažviet pasaulē, jo vairāk līdzekļu mums vienkārši nebija. Vēlāk šīs tiesības pārdevām uzņēmumam Grindex. Kad beidzās patenta darbības laiks, tirgū ienāca arī citi ražotāji. Tomēr jāatgādina, ka mildronāts vienmēr ir bijis un joprojām ir visvairāk eksportētais Latvijas intelektuālais produkts. Žēl, protams, ka zinātniskajām institūcijām valsts tolaik nedeva nekādus līdzekļus savu izgudrojumu patentēšanai – preparāts tagad būtu daudzos pasaules tirgos. Bet nē – ja gribat, maksājiet no savas kabatas! Un institūts to arī sāka darīt. Tad valsts apdomājās, sak, kā tad mēs tiksim pie naudas?! Un Saeima atņēma institūtiem tiesības patentēt savus izgudrojumus: to darīšot tikai valsts… Tikai pirms kādiem trim gadiem šis stulbums tika atcelts. Un vēl: vērtējot zinātnieka darbību, tā patentētie izgudrojumi netika pieskaitīti pie zinātniskā darba rezultātiem. Tie netika ņemti vērā ne LZP grantu sistēmā, ne zinātnisko institūciju bāzes finansējuma aprēķinos. Publicējiet rezultātus, bet neaizstāviet tos, lai zinātnieku izstrādnes izmanto visi, kam nav slinkums! Arī šo sistēmu ar mokām ir izdevies daļēji likvidēt. Tomēr arī tagad Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka viena starptautiskā patenta vērtība valstij ir tāda pati kā viens starptautiski citējams raksts, par kura publicēšanu autoriem nav jāmaksā, bet kurš arī nedod pienesumu tautas saimniecības attīstībai... Šāda politika turpinās valsts līmenī, un lai man kāds pasaka, ka tā nav kaitniecība. Es uzsveru: tā ir kaitniecība! Valsts kaitē pati savai ekonomikai. Tāpēc jau mēs esam pēdējā vietā inovācijās, tas ir – izgudrojumu pārnesē uz ražošanu. Un daudzviet jau nav arī ko pārnest, jo nav finansējuma zinātnisko rezultātu iemiesošanai demonstrējamā paraugā jeb prototipā. Ja šāda finansējuma nav, tātad arī inovāciju nav, jo kaķi maisā pirkt nevēlas neviens.
– Bet, runājot par mildronātu: vai jūs personīgi ar savu autoritāti varat kaut ko darīt šā preparāta labā?
– Ja mani uzaicinās, es piedalīšos starptautiskajos tiesvedības procesos. Es taču saprotu, kas stājas mums pretim – tās ir lielās farmaceitiskās korporācijas, kas ražo preparātus tajā pašā nišā. Ja kāds mazais ražotājs tiek izspiests laukā, peļņa aiziet lielajiem. Un, ziniet, mēs neesam lielie ražotāji. Bet mūsu valsts par to pat neaizdomājas.