Māris Pūķis: Varu pašvaldībām atdeva Tautas fronte
Fizikas un ekonomikas doktors, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis ir kopā ar Latvijas pašvaldībām kopš neatkarības atjaunošanas. Kuram gan vēl jautāt par to, vai pašvaldībām tagad tiešām ir tik daudz varas, lai tās atbilstu savam nosaukumam pēc būtības?
– Sarunā ar Neatkarīgo konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars teica, ka Pašvaldību savienība un valsts vara atšķirīgi skatās uz pašvaldību vietu valsts pārvaldes iekārtā un ideoloģiski abas par skatījumu nav spējušas vienoties. Kāpēc tā?
– Mēs turamies pie principa, ko savā laikā atzina Tautas fronte un kuru Augstākā Padome deklarēja tajā pašā brīdī, kad deklarēja Latvijas neatkarību – Latvija turēsies pie Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principiem. Latvija ar Saeimas likumu pievienojās šai hartai 1996. gada 22. februārī. Mēs viens otram stāstām, ka esam tiesiska valsts. Ja tiesiska valsts reiz pievienojusies šīm augsta līmeņa starptautiskajām saistībām, tās jāievēro līdz ar Satversmi.
Patstāvīgo jeb autonomo funkciju jomā pašvaldība līdzīgi privātpersonai drīkst savu iedzīvotāju interesēs darīt to, kas ar likumu nav aizliegts. Šo svarīgo normu daudzi juristi Latvijā neiemācās.
Hartā nav teikts, kura funkcija tieši jāveic pašvaldībai, bet ir teikts, ka līmenim jābūt būtiskam. Tas nozīmē, ka vietējās varas atbildībā ir svarīgi jautājumi.
Savā laikā varu pašvaldībām Latvijā atdeva Tautas fronte. Arī tāpēc, ka centrālajā varā tad bija divvaldība, darbojās čeka, armija utt. Denacionalizācija, privatizācija, dažādas strukturālas reformas, kas toreiz notika, lielākoties tika īstenotas caur pašvaldībām.
Bet, sākot ar 1993. gadu, iestājās pretēja reakcija. Ierēdniecība nolēma atdoto varu atgūt. Vēlāk kā iegansts tika izmantota iestāšanās Eiropas Savienībā, un 2002. gadā tika pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, pret kuru mēs jau toreiz ļoti strikti iestājāmies. Diskusijas pamats bija – vai Valsts pārvaldes iekārtas likumā jābūt pašvaldībām? Es toreiz godīgi teicu, ka ir jābūt, bet – pareizā vietā. Un šo pareizo vietu nosaka tas, ka pašvaldībai vienmēr ir bijusi un ir divējāda daba. Kā valsts ierēdnim, ja politiku nosaka valsts un pašvaldība pilda valsts uzdevumu. Kā privātpersonai tur, kur ir pašu atbildība, jo tad ir cits statuss. Taču jau tolaik pastāvēja no PSRS aizgūta ideja, ka valsts un pašvaldības jāorganizē vienotā hierarhiskā pārvaldē. Bet – vai nu ir pašvaldība un tad tā nav vienota hierarhiska pārvalde, vai nu nav pašvaldība. Teiksim tā, ieviešot to likumu, centralizētāji pretendēja uz tā saucamās izpildkomiteju sistēmas atjaunošanu. Uz zināmu restaurāciju, totalitāras valsts atjaunošanu.
– Kādas šajā sakarā vajadzīgas izmaiņas Valsts pārvaldes iekārtas likumā tagad?
– Vajadzētu izšķirties un izmest no šī likuma to daļu, kur mēģināts pretrunā ar starptautiski saistošām normām regulēt pašvaldību autonomās funkcijas. Un atstāt to daļu, kur runa ir par valsts deleģētajām funkcijām. Tā ir viena pārveidojumu iespēja. Otra ir būtiskāka. Taču tad likums jāsauc nevis par Valsts pārvaldes, bet par Publiskās pārvaldes likumu. Tad šajā likumā vajadzētu ietvert visus trīs galvenos varas zarus – Eiropas Savienību, pašvaldību un valsti. Un, atbilstoši starptautiskajiem līgumiem, atbilstoši principiem, kas jau pašlaik formāli ir Latvijai saistoši, pareizi attēlot šīs attiecības.
Pašvaldība patstāvīgās atbildības jomā drīkst darīt visu, kas ar likumu nav aizliegts. Tā ir tā niansīte, kura Valsts pārvaldes iekārtas likumā nav ievērota pēc būtības.
– Kāpēc administratīvi teritoriālā reforma nevar un nevar beigties?
– Tāpēc, ka tā nav devusi rezultātus. Nekādu pozitīvu ieguvumu nav. Varam salīdzināt Rēzeknes novadu ar Baltinavu. Baltinava palika viena pati, bet Rēzeknes novadā apvienoti 25 pagasti. Pagājuši jau seši gadi, un varētu gaidīt, ka no divdesmit piecu pagastu apvienošanās ir kaut kāds labums. Varētu gaidīt, ka iedzīvotāju ienākuma (IIN) un nekustamā īpašuma nodokļi (NĪN) straujāk pieaugs Rēzeknes, nevis Baltinavas novadā. Nekā tamlīdzīga. Es arī nesaku, ka tur vai citur ir slikta pašvaldība. Ir daudz iniciatīvas, un cilvēki cenšas. Bet tas parāda, ka, vienkārši, mehāniski apvienojot dažādas teritorijas, ne no kurienes nekas nerodas.
Tagad tiem, kas šo reformu taisīja, jāizvēlas – vai nu jāatzīst, ka nebija pareizi, vai nu jāturpina. Mums ir piemēri, ka lielas sistēmas savas kļūdas turpina.
– Kādu rezultātu dos modelis: 21 attīstības centrs plus 9 pilsētas, ko tagad cilā Vienotība, politiķi?
– Tas dos vēl lielāku perifērijas efektu. Latvijā ir nepareiza izpratne par policentrismu.
Polijā šis modelis darbojas citādi – sanāk šis centrs, sanāk apkārtējās pašvaldības, tām piešķir kādu naudas daudzumu, un tad viņi kopīgi, koleģiāli lemj, kā to naudu izmantot. Gan attīstības centrā, gan apkārtnē.
Latvijā iesākumā gribēja tāpat, bet tagad faktiskais izpildījums ir citāds – ieguldīs visu naudu attīstības centrā, apkārt – neko. Šāds policentrisma modelis varbūt var eksistēt, ja ir liela valsts ar lielu armiju. Bet Latvijā depopulācija ir kritiska. Šeit varētu iebilst, ka arī tā var saimniekot. Var. Bet jautājums ir – vai tādā veidā var pastāvēt Latvija? Var būt apdzīvotības un saimniekošanas modelis, kad ir tikai lielsaimnieki, kuri racionāli apstrādā zemi, kuriem vietējie iedzīvotāji nav vajadzīgi. Viņiem tur ir īpašumi, viņi tur būs vienīgie. Un vēl dažas atpūtas mājas. Bet domāt, ka tādā veidā var pastāvēt Latvija, manā prātā ir kļūda.
– Jums ir milzīga pieredze, jūs redzat šo bildi desmitiem gadu. Ko jūs pats darītu, ja jums būtu vara?
– Tas ir garš stāsts – ko var darīt? Jo neko nevar izdarīt tikai tāpēc, ka tas ir pareizi. Jautājums droši vien uzdodams citādi – ko vajadzētu izdarīt, lai būtu pareizi? Lielos vilcienos mēģināšu atbildēt.
Pirmais – vienkāršošana. Vispirms es mēģinātu panākt, lai nākamā Saeima lepojas ar to, ka ir samazinājusi likumu skaitu un apjomu. Ar to, ka no likumiem ir lieko izmetusi un atstājusi tikai svarīgo. Otrkārt, es atteiktos no totālas kontrolēšanas, bet atgrieztos pie principa, kas šajos gados ticis aizmirsts – vērtība par naudu. Tātad – ja es tērēju valsts vai pašvaldību naudu, tad skatos, cik dabūju atpakaļ. Pašreiz visas ministrijas grib izaugt lielākas. Vajadzētu šo procesu pavērst atpakaļ. Bet to nevar panākt, pieņemot arvien jaunus likumus un uzliekot jaunus pienākumus, kas ierēdņiem jāpilda. Ministriju uzdevumi jāsamazina.
Nākamais – es atbalstītu stipru decentralizāciju. Noteiktu proporciju starp pašvaldību ienākumiem un valsts ienākumiem. Noteiktu, ka pašvaldībām tā jāpalielina. Šī proporcija būtu politiski lemjama. Atbalstītu konkurenci starp pašvaldībām. Atklāti atzītu – jā, tās sacenšas viena ar otru. Sacensība starp pašvaldībām nav netikums, bet gan rūpes par saviem iedzīvotājiem.
Viņu uzdevums ir pierādīt, ka viena ir gudrāka par otru un māk labāk strādāt. Pat šajā 119 pašvaldību variantā ir vērtīga pieredze, ko pašvaldības pakāpeniski pārņem. Ja pašvaldībai kaut ko vērtīgu izdodas izdarīt, tad šī pieredze pārnesama arī uz valsti. Arī tas, kas ir pozitīvs privātajā sektorā, jāizmanto valstī. Lielos vilcienos tas droši vien ir pats galvenais.
Bet ir vēl viena lieta, ko es, ja man ļautu, darītu. To būs grūtāk visiem saprast. Es vienkāršotu nodokļu sistēmu. Es atteiktos no pilnīgi visiem atvieglojumiem. Vienādu IIN likmi maksātu pilnīgi visi. Procentos. Tik, cik jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN), maksātu pilnīgi visi. Procentos. Iespējams, procentus varētu samazināt.
Jo, piemēram, skaitās, ka UIN ir 15%, bet reālā likme ir 6,4%. IIN likme ir 23%, bet reālā likme ir 11%. Turklāt legālā, ievērojot daudzveidīgās atlaides, nevis ēnu ekonomikas maksātāju likme.
Kāpēc es to darītu? Pirmkārt, tad reizes sešas varētu samazināt Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Viņiem nebūtu jāadministrē sarežģīti likumi. Bet – pats galvenais – tādā gadījumā būtu uzskaite, cik kurai grupai kādus atvieglojumus esam iedevuši. Pašlaik to neviens pat nepamana… Piemēram, uzņēmējiem, ārvalstu investoriem ir atvieglojums, bet… apjoms nekur nav uzskaitīts. Bet tad visi, kas saņem atbalsta pasākumus, kļūtu redzami. Šai grupai – tik, tai – tik... Tad varētu samazināt nodokļus visiem. Bet pēc tam no valsts budžeta un no pašvaldības budžeta dotu palīdzību vienai otrai, trešajai grupai. Toties iekasēšanas līmenī – nekādu atvieglojumu.
Šādas lietas ieviest – tas nav tik vienkārši. Dažādu iemeslu dēļ daudziem politiķiem tās ir neizdevīgas. Viņi sacenšas par to, lai iebalsotu vēl kādu atvieglojumu kādai grupai. Tad ir cerība, ka vēlētāji atkal par viņu balsos.
Es neesmu vienīgais, kas domā minimālas valsts kategorijās. Un man ir pārliecība, ka pēc kādiem gadu desmitiem šīs idejas būs pazīstamas visā pasaulē. Tās ir svarīgas, jo situācija pasaulē mainās. Tehnoloģiskais progress, pieaudzis dzīves ilgums, bet liela daļa sabiedrības strādā neražīgu darbu. Birokrātija un pakalpojumu sfēra… Nevar teikt, ka tās nevajadzīgas, bet tās ir mazproduktīvas. Tāpēc, lai, neskatoties uz to, ka mainās demogrāfiskās slodzes, varētu uzturēt, piemēram, pensionārus, visā pasaulē jāveic strukturālas pārmaiņas. Tas, ko es ieteicu, ir ar šīm strukturālajām pārmaiņām saistīts. Nav variantu. Ir tikai variants – atkal panākt, lai ražojošo daļu pārstāv lielāks procents cilvēku nekā pašlaik. Lauksaimniecībā un rūpniecībā kopā nodarbināti kādi 15% darbaspēka. Ir valstis, kur 10%. Kaut kur tie 90% jāgrūž. Daudzi nodarbojas ar darba vietu radīšanu birokrātijai. Bet, ja gribam, lai pasaules ekonomika atkal strādā, proporcija ir jāmaina. Ja pietrūks darba vietu, var saīsināt darba nedēļu.
Tie ir globāli pasākumi. Ja jādara Latvijā kaut kas praktisks, tad jāiet pareizā virzienā soli pa solim.
– Vēl pāris ne tik aptveroši jautājumi. Cilvēki daudzās pašvaldībās saņem rēķinus un redz, ka NĪN samērā ar pērno gadu krasi audzis. Pamatojiet, kāpēc šis nodoklis pacelts?
– Pastāv teorija, ka vajag samazināt darbaspēka nodokli un palielināt citus nodokļus. Savulaik no Ekonomikas augstskolas, no Sommersa un Hadsona izauga un diezgan populāra kļuva ideja, ka nodokļa slogs no darbaspēka jāpārceļ uz nekustamo īpašumu. Pamatojums – nekustamo īpašumu nekur nevaram aiznest, tātad – maksāsim.
Bet, ja viņi gribētu aizstāt vienu nodokli ar otru (iedzīvotāju ienākuma nodokli ar NĪN), tad viņiem būtu NĪN jāpalielina apmēram 30 reizes. Tas nozīmētu, ka vienu kadastrālo vērtību mēs atdodam valstij kādos trijos gados. Aizgāja līdz tādiem absurdiem. Vidēji varbūt nav tik traki, bet ideja, ka NĪN vajag audzēt, pastāv.
Idejai celt NĪN ir sociāls raksturs. Vienreiz aptīrīsim tos bagātos. Praksē tas neattaisnojas, Saeima gatavojas balsot un… konstatē, ka cilvēki nespēj samaksāt. Ka ir maz bagāto ļaužu, kuriem šie izdevumi ir relatīvi nelieli. Bet to ļaužu, kuriem tie pret viņu ģimenes izdevumiem izrādās nesamērīgi, daudz. Tas bija redzams jau pirms desmit gadiem. Ja tev pieder māja Jūrmalā, tas nenozīmē, ka tu automātiski vari nomaksāt lielu nodokli. Tev ir māja, bet tu strādā par skolotāju. Un tad ir jautājums – vai tev jāizvācas no Jūrmalas tāpēc, ka nevari nomaksāt nodokli, vai arī tev jādod atlaide. Parasti ideja bija – dosim atlaidi.
Bet, kad jāmaksā pilna maksa, jāuzdod jautājums Saeimai un tiem, kas pārrēķina kadastrālo vērtību. Pašlaik notiek pārrēķins un kadastrālā vērtība dramatiski pieaug. Ko tas nozīmē? Bija krīze, nekādi īpaši darījumi nenotika, bet daži simti cilvēku, lai dabūtu uzturēšanās atļauju, nopirka māju. Kadastra aprēķinātāji apskatījās… te bijusi augstāka cena, un attiecināja to uz visiem, pacēla nodokli augšā. Pašvaldība bija spiesta saviem pamatiedzīvotājiem to atvieglot.
Bet – pašvaldības ir arī ieinteresētas reģistrēt pie sevis iedzīvotājus un – sākās «sacensība». Ja tu reģistrēsies pie mums, būs atlaide, nereģistrēsies – nebūs. Nekas labs tas nav.
– Kā jūs pašvaldībās vērtējat izglītības politikas noteicēju manipulācijas ar skolām un skolotājiem?
– Ar skolotājiem situācija ir diezgan bēdīga. Varu to diezgan droši apgalvot, jo esmu mazliet sekojis visiem šīs tā saucamās reformas etapiem. Esošā valdība ir ļoti grūtā situācijā. Jo iepriekšējās stāstu iespaidā lielākā daļa Latvijas skolotāju varbūt vēl gaida, ka divreiz palielinās algas.
Es negribu teikt, ka ministre Mārīte Seile nebija godīga. Viņa tiešām centās pacelt skolotājiem algas. Bet saņēma no Finanšu ministrijas skaidru atbildi – naudas nav un nebūs. Taču skolotāji no ministres Seiles dzirdēja, ka samaksa no 400 un 600 eiro par slodzi palielināsies līdz 800 un 1200. Patiesībā skolotāji tika mānīti. Viņi pamanīja to, ka pie vienas slodzes (21 kontaktstunda) būs divreiz lielāka alga. Bet nepamanīja, ka būs divreiz vairāk jāstrādā (33 vai 37 kontaktstundas). Šāds stundu skaits nozīmē, ka skolotājs pilnīgi degradējas. Būt par skolotāju – tas nav tik vienkārši kā skaldīt malku. Vienīgie, kas no šīs pieejas iegūtu, būtu pedagogi bērnudārznieki, jo viņiem slodze paliktu tā pati, bet alga dubultotos. Taču bērnudārzos pedagogiem algu lielākoties maksā pašvaldība. Tāpēc visi bija diezgan mierīgi. Izņemot pašvaldības. Tās teica: mēs saprotam, ka vajag vairāk, bet maksājam mēs un mums izdevumu pieaugums būs 40 miljoni. Tagad izrādās, ka naudas atkal nav. Un izskatās – ministrs taisās atzīties, ka viņš skolotājiem algu nepacels. Tātad – ir vēlme uzturēt cilvēkos cerību, bet – risinājuma nav. Problēma, kas šai valdībai ir ļoti būtiska. Zūd cerība.
Vēl viena ilūzija – risinājums ir samazināt skolu skaitu. Būšot vairāk naudas skolotājiem. Izklausās loģiski.
Es nesen parēķināju, kā tas izskatās. Atradu datus – cik skolēnu ir skolās, kurās mazāk par 200 bērniem. Tādu skolu izrādījās 200. Atskaitām valsts ģimnāzijas un skaidrojam, kāds būtu ekonomiskais efekts, ja mēs šīs skolas likvidētu. Vai tiešām budžets nopelnīs, ja mēs šīs skolas aizvērsim? Izrādījās, ka visai maz.
Jo pirmo līdz sesto klasi 200 skolās atstās. Runa ir par 6000 skolēniem. Viņu administratīvās un uzturēšanas izmaksas pieaugs. Septītajā–devītajā klasē šajās skolās mācās ap 2500 bērnu un tikpat vidusskolas klasēs. Pieņemsim, ka esam viņus (2,5% no 200 000 skolēniem Latvijā) pārcēluši. Vai būs milzu ieņēmumi budžetā? Tiem 5000 mēs pusotras reizes samazināsim pedagoģiskā personāla izmaksas (neņemot vērā ģimenes izmaksas, pašvaldības izmaksas par transportu…). Valsts budžetā ietaupīsim 1,5% no izglītības finansējuma. Tie 1,5% neļauj pacelt nekādas skolotāju algas. Turklāt – es nosaucu daudz lielāku skaitu skolu, nekā politiķi ir gatavi slēgt.
Līdz ar to vienīgā atbilde ir – šajā valstī jāveic strukturālas budžeta reformas un reāli jāpalielina izglītības finansējums. Mums ir samērā labi dabas apstākļi. Tiem klāt mēs varam iemācīt saviem cilvēkiem gudrību. Nākotnes ekonomikā tas varētu būt ļoti labas dzīves pamats. Pašlaik visvērtīgākais nav vis nafta, bet gudrs darbaspēks. Taču – tā mums nav.