Mazajiem piekrastes zvejniekiem un tiem dažiem, kuri vēl strādā iekšējos ūdeņos, saradies tik daudz skauģu, ka nevar vairs lāgā izšķirt, no kuriem bīties vairāk – makšķerniekiem, kuri principā vēlas panākt zvejas nozares likvidāciju, vai roņiem, kas dienu no dienas bojā lomu.
Ja zvejas inspektors gluži binoklī no krasta nelūr, tad nekaunīgākam pelēcim var uzšaut ar airi pa galvu, taču īsti likumīgi tas nav. Atšķirībā no zvejnieka ronis ir aizsargājams dzīvnieks. Valsts gan sakās, ka arī zvejnieki ir nepieciešami tautsaimniecībai, viņi spēj paši apgādāt savas ģimenes, pabalstus neprasa – ne velti mēdz teikt, ka zvejnieks nav bagāts, bet ir paēdis. Turklāt viņš arī citiem ļaudīm sniedz iespēju paēst gardas zivis. Tomēr pēdējos pārdesmit gados zvejniecība Latvijā arvien tiek ierobežota, no bagāto makšķernieku lobija puses sistemātiski diskreditēta un apmelota. Tā vietā, lai lepotos ar savu darbu, zvejnieki izvēlas klusēt. Arī par roņu problēmu.
Traumētais sudrabs
No vienas puses, visi atzīst, ka problēma pastāv. Roņi kļuvuši pārdroši. Vārda tiešā nozīmē izseko zvejnieku laivas, uzmana zvejas rīkus. Citreiz puse loma pagalam, citu – vairāk, citu mazāk. Murdā zivju galvas, aizkostas astes, traumēts sudrabs – ne to kāds pirks, ne arī pašam paliekas no roņu dzīrēm kārojas. Lauksaimniekiem meža dzīvnieku un putnu nodarītā skāde tiek kompensēta. Būtu loģiski, ja tāpat notiktu arī attiecībā uz zvejniekiem. Taču paradoksālā kārtā līdzšinējie mēģinājumi noskaidrot problēmas apmērus, lai runātu par zaudējumu kompensācijām, bijuši neveiksmīgi.
Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš stāsta, ka arī pērn zvejnieku vidū izplatītas aptaujas anketas – kāds ir roņu nodarītais kaitējums, kādi rīki sabojāti, cik zivju izēsts, cik sistemātiski tas notiek. Atpakaļ saņemts gaužām maz anketu.
«Mēs jau varētu domāt par kompensācijas mehānisma ieviešanu, bet vispirms jāsaprot, kāds ir kaitējuma apjoms. Ļoti daudz – tas nav cipars!»
Taču, visticamāk, arī šogad cipars netaps zināms. Zvejnieki gluži vienkārši baidās atklāt roņu postījumu apmērus, jo tie liecinātu par ievērojamu šo aizsargājamo dzīvnieku klātbūtni Latvijas piekrastes ūdeņos, un tad, nedod dievs, kādam makšķerāķu draugam ienāks prātā pasludināt te mikroliegumu, biotopu un visu ko citu roņu labklājības veicināšanai. Lūk, tāpēc zvejnieki gaužas par to, ka ik dienas jābaro roņi, taču patiesos zaudējumu apjomus īsti negrib atklāt.
Snaikstās pieci pelēči
Arī Rīgas zvejnieks Juris Dančauskis Neatkarīgajai vaļsirdīgi atzīst: «Man bail visu taisnību rakstīt, jo tas var pagriezties pret mums pašiem. Tad jau labāk neko vispār neteikt un sadzīvot ar viņiem.»
Ap Dančausku ģimenes murdiem Buļļupē šajā sezonā snaikstās kādi pieci seši pelēkie roņi. Laivā vēl no iepriekšējās dienas mētājas kaste ar nokostām zivju galvām – tās pat kaķi smādējot. Izlepuši tie peļu junkuri zvejnieka maizē dzīvojot.
Prāvā laiva, traktora T25 motora dzīta, piebrauc pie murda, Juris ar dēlu Oskaru ceļ laukā metru pēc metra, linums slīd pāri, un beidzot arī sudrabs noviz. Lērums brekšu, pāris sīki zandarti, dažas jaunās butes, bet viss, kas zem mēra, tiek laists pār bortu. Lai vēl aug. Vēlāk krastā savus puišus sagaidot, Ausma Dančauska stāsta, ka daudz lielāks kreņķis roņu dēļ esot rudenī – tad viņi lašus izēdot pa tīro.
Šīsdienas lomam kaitējums mazāks, tomēr skaidrs, ka ronis atkal paviesojies. Bet arī uzpircējiem pietiks – daļa loma aizies uz kūpinātavu, daļa uz tirgu, uz veikaliem un beigu beigās nonāks daudzu rīdzinieku galdā.
Kompensācijas vai medības
Protams, līdzīgas problēmas zvejniekiem ir visapkārt Baltijas jūrai. Mūsējiem vēl paveicies, ka nevienas pastāvīgas roņu kolonijas te nav, lielākoties apkārt klejo roņu tēviņi. Līdz ar siltāka laika iestāšanos viņi dodas atpakaļ no piekrastes un upju lejtecēm dziļāk jūrā. Bet tad arī zvejas lieguma periods klāt.
Citās valstīs roņu problēma tiek risināti divējādi: viens variants – ar kompensācijām, proti, valsts kompensē noteiktu procentu oficiāli deklarētā loma. Tas arī mudina zvejniekus iznākt no pelēkās nodokļu zonas. Otrs risinājums ir medības. Somijā tā ir vēsturiska lieta – lapi vienmēr ir medījuši roņus. Bet Igaunijā roņu medības atļautas tikai no pagājušā gada, stāsta Normunds Riekstiņš. Arī mūsu zvejnieki teorētiski varētu izšaut zināmu daudzumu roņu: «Vismaz tos nekaunīgākos, lai atbaidītu pārējos no nākšanas pie zvejas rīkiem.» Lai arī aizsargājams dzīvnieks, tas jūtas izcili labi, un, saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, populācija pieaug vidēji par 10% gadā.
Savukārt zvejnieku skaits ar katru gadu sarūk, un Buļļu salā, kur kādreiz bija ap 50 zvejnieku, nu palikusi viena zvejnieku ģimene.