Borovkovs: no Gulbja un SWH neko izspiest nevarēja
Liecinot tā dēvētajā Lemberga prāvā, Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājs, bijušais PSRS prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, pēc tam SWH Rīga Juridiskās daļas vadītājs un viceprezidents Aivars Borovkovs pilnībā noliedza valsts apsūdzības apgalvojumus, ka Aivars Lembergs būtu izspiedis kukuli no Aināra Gulbja.
Pratināšanā ierastā saruna par valsts apsūdzībā minēto kukuļa izspiešanas epizodi no A. Gulbja aizsākās ar jēdziena «kukulis» apspriešanu. Advokāte Irina Kauke vaicāja A. Borovkovam, vai A. Gulbis ir stāstījis, ka A. Lembergs izspiež no viņa kukuli. Līdzīgi kā citi liecinieki A. Borovkovs strikti atbildēja: «Nē!»
Kukulis laikmeta griežos
Teikto A. Borovkovs papildināja ar šādu skaidrojumu: «Tā laika Latvijas leksikā tāda termina (domāts «kukuļa izspiešana») nav. Ir «prasa kukuli». Piemēram, SWH maksāja ministrijā juristiem, lai izveidotu NAIS – normatīvo aktu informatīvo sistēmu. Cilvēkus stimulēja, viņi saņēma Softwērā algu papildus tam, ko saņēma ministrijā. Papildus viņiem maksāja par to, lai viņi ievadītu ministrijas ražotos normatīvos aktus sistēmā. Tajā laikā tas bija viens no stimuliem. Juristi saņēma piemaksu par to, ka viņi uztur un izdara savu darbu līdz galam. No šodienas pozīcijām likt atzīmi tam laikam, nu, vismaz, manuprāt, ir nekorekti.»
Sarunai pieslēdzās tiesnesis
B. Geimans, norādot: «Nu, tomēr, kukuļa izspiešana, es domāju, ka mazliet cita lieta. Tas bija skaidrs arī tajos gados.»
«Jā! Es noteikti varu pateikt, ka tādās kategorijās sarunas par to, ka [Lembergs no Gulbja izspiež kukuli] nekad nebija. Man ir grūti iedomāties, ka no SWH varētu kāds kaut ko izspiest. Man tiešām ir grūti stādīties priekšā. SWH bija viens konflikts, diemžēl, par kuru es uzzināju ar atpakaļejošu datumu, ar Pārdaugavas grupējumu. SWH drošības dienests vienkārši tika ar šo te lietu galā. Zinu, ka tajās (kriminālās) aprindās labi zināja, ka pie «softvēriešiem» nevajag līst klāt. Tā ir atbilde.»
A. Kauke vaicāja, vai A. Gulbi kāds varēja piespiest darīt to, ko viņš negribēja, tajā skaitā piespiedu kārtā kļūt par biznesa partneri.
No liecinieka atkal izskanēja strikta atbilde: «Nē! Es vēlreiz saku, pat pirmsākumos, kad vēl SWH grupa bāzējās Dzirnavu ielā 107, Rīgā, bija pirmā vizīte no kriminālām aprindām. Atbilde bija: nē, (mēs neko nemaksāsim)!» A. Borovkovs paskaidroja, ka pēc šī gadījuma zibenīgi tika aizsākts darbs pie drošības dienesta veidošanas.
Gulbim jautāt nedrīkst
No A. Borovkova liecībām varēja noprast, ka attiecības starp A. Lembergu un A. Gulbi pasliktinājušās, kad A. Lembergs jautājis A. Gulbim – kad beidzot Ventspils uzņēmumi saņems no rīdziniekiem nopelnīto naudu par sniegtajiem pakalpojumiem. Liecinieks skaidroja, ka A. Gulbim vienmēr ķēries pie sirds, ja kāds viņam mēģinājis uzdot jautājumus, jo īpaši par naudu.
«Ventspilī notika viena sanāksme, kurā piedalījās Aivars Lembergs un arī visa SWH vadība. Izveidojās neliels konflikts dēļ tā, ka Lembergs uzdeva jautājumu: «Ir pārkrautas kravas, mani, lūdzu, interesē atšifrējumi, kas ir noticies ar ieņēmumiem?» Pēc šī jautājuma mums tādas kopsapulces pārstāja notikties tāpēc, ka Aināram Gulbim nepatika, ka viņam uzdod šādus te jautājumus. Viņš bija kases, nu, teiksim tā, mūsu maciņa turētājs. Tā sapulce, kas it kā bija labi iecerēta, cilvēciski ļoti slikti beidzās,» atminējās A. Borovkovs.
Ietekme uz politiku
Pratināšanā tradicionāli tika jautāts arī par tās vai citas personas ietekmi uz politiķiem un politiskajiem procesiem valstī. A. Borovkovs tika klaušināts par A. Gulbja ietekmi uz politiskajiem procesiem valstī un konkrētiem politiķiem. Cita starpā A. Borovkovs atminējās: «SWH bija izdomāts, ka ir iespējams nofinansēt pirmās Saeimas vēlēšanas. Atceros, pat figurēja cipars – 1,2 miljoni dolāru. Pirms vēlēšanām uz SWH brauca politisko partiju pārstāvji un saņēma kaut kādas naudas, lai varētu organizēt savas pirmsvēlēšanu kampaņas. Es nevarēju saprast, kāpēc cilvēki, kuri kopā balsojuši par neatkarību, pēkšņi sāk viens pret otru darboties. Tas man bija nepieņemami. SWH birojā Jūrmalā ļoti bieži viesojās Ministru kabineta cilvēki vai atbildīgas amatpersonas.» Liecinieks piebilda, ka «pēc Latvijas ceļa nākšanas pie varas SWH bija ļoti saistīts ar ļoti daudzām amatpersonām».
Nenopietns cilvēks
Pratināšanā lieciniekam lūdza paust viedokli arī par citām personām, kuras it kā cietušas no A. Lemberga. Piemēram, A. Borovkovs atminējās: «Jūlijs Krūmiņš tajā laikā SWH netika uztverts par nopietnu biznesa cilvēku.»
A. Lembegs lieciniekam vaicāja, vai J. Krūmiņš nav organizējis kampaņu pret A. Lembergu. A. Borovkovs atminējās, ka J. Krūmiņš mēģinājis piedalīties Ventspils naftas privatizācijas procesā, taču «viņš nespēja, jo tur bija kaut kādās kārtās jāveic iemaksas, un es sapratu, ka viņš nespēj tam turēt līdzi. Viņam bija kaut kāds naudas trūkums, viņš nespēja tajā grafikā turēt. Jūlijs Krūmiņš nebija spēlētājs naftas kompāniju vidū. Tajā brīdī bija liels konflikts starp naftas kompānijām. Es braucu uz sarunām. SWH bija uzvedies ļoti asi un nekorekti. Notika saiets. Mani uzaicināja un teica, ka vajag nolīdzināt konfliktu, jo ir nepatīkama situācija.»
A. Borovkovs atklāja, ka J. Krūmiņš ir bijis «impulsīvu kampaņu veidotājs, ne tikai pret Lembergu vien». Viņš kaut kādā brīdī ir arī aicinājis, ka vajadzētu Šķēli nolikt pie vietas. «Man tajā brīdī ar Jūliju Krūmiņu asa saruna bija. Es teicu: ja kādreiz pie tavām durvīm kāds klauvēs un teiks, ka grib savākt cilvēkus, kas vērsīsies pret tevi, tad tu esi drošs, ka es neesmu starp tiem cilvēkiem, es nekad šādās kampaņās nepiedalos,» atminējās A. Borovkovs.
No uzticības līdz naidam
Liecinieks atminējās, ka pēc darba pamešanas prokuratūrā 1990. gadā viņu uzrunājis A. Gulbis un Jānis Gobiņš, aicinot talkā formēt SWH Rīga juridiskos dokumentus. Darba apjoms aizvien pieaudzis, un viņš meklējis talkā zinošus juristus. A. Borovkovs izvēlējies advokātu Aināru Plataci. Sākumā SWH strādājusi kā saliedēta komanda un pelnījusi lielu naudu. 1993. gadā SWH pasūtījusi pētījumu par kompānijas darbību un kā to uztver sabiedrība. Cita starpā pētījuma rezultāti liecinājuši, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības uzskatījusi – reālais SWH grupas vadītājs ir nevis A. Gulbis, bet gan A. Borovkovs, savukārt A. Gulbi kā SWH vadītāju atpazinuši tikai 2% vai 3% aptaujāto. A. Borovkovs šo fenomenu skaidroja ar to, ka viņam bija kontakti ar presi un plašu cilvēku loku. A. Gulbim pētījuma rezultāti nav gājuši pie sirds.
A. Borovkovs SWH līderī pamanījis greizsirdību: «Mūsu konflikts sākās 1993. gada vidū. Es pamazām, pamazām atgāju nost no kompānijas virzošās darbības.»
A. Gulbis aizvien lielāku lomu atvēlējis savam jaunajam favorītam Mārim Forstam, kurš A. Gulbi iepazīstinājis ar Grigoriju Lučanski un rūpējies par komunikāciju ar Ventspils tranzītbiznesa uzņēmējiem. «Māri Forstu visprecīzāk noraksturoja Valentīns Parfirjevs (Rīgas Apvienotās Baltijas bankas prezidents), sakot, ka Māris Forsts vispirms sagrāva SWH komandu, pēc tam nogremdēja firmu,» skaidroja A. Borovkovs.
Liecinieks atminējās par A. Gulbja konfliktu ar A. Plataci: «Platacis kļuva par ļoti tuvu uzticamības personu Aināram Gulbim, no vienas puses. No otras puses, tur parādījās cilvēcisks konflikts, jo Gulbis mēģināja Plataci pazemot. Ainārs Platacis it kā šīs te lietas norija. Reiz es biju projām, un tad Platacis apmuļķoja Gulbi ar to, ka viņš paziņoja, ka Juridiskā daļa vairs nevarēs darboties akciju sabiedrībā SWH un šai Juridiskajai daļai ir jākļūst autonomai un Juridiskās daļas darbiniekiem ir jākļūst par advokātiem, jo būšot tādas izmaiņas likumā. Platacis Ainārs gatavoja sev aiziešanu projām no SWH. Gulbis uzskatīja, ka Platacis viņu nodod un strādā vēl uz kādu citu.»
Liecību sniegšanas gaitā A. Borovkovs, raksturojot savas sajūtas, teica: «Pirmo reizi vēstures eksāmenu kārtoju ar parakstu par patiesu liecību došanu. Tā ir tāda ļoti dīvaina sajūta.».