Deportāciju eksāmens gaišreģiem
Atjaunotajā Latvijas Republikā noteiktā 1949. gada 25.–28. marta deportācijas piemiņas diena dažos gados ļoti uzmācīgi un citos gados tikai garāmejot uzdod vienu un to pašu jautājumu, ko vārdos salikusi dzejniece Māra Zālīte: Aiziet pašiem vai ļauties, lai aizved?/Kurš var pateikt, kas grūtāk?
Lai kā ikviens no mums un mēs visi kopā esam nonākuši līdz tam, kur nu katrs esam 2016. gada pavasarī, tas viss šķiet gandrīz pašsaprotami un praktiski neizbēgami. Tomēr savādi, ka tikpat droši, cik par iepriekšējiem 10–20 savas dzīves gadiem, cilvēki spēj pateikt labi ja par 10–20 dienām uz priekšu un arī tad tikai gadījumā, ja runa ir par mūsu tagadējo miera laika dzīvi. Lai nu ko, bet to saglabāt gribētos, ja vien būtu zināms, kur un kā: Aiziet pašiem vai ļauties, lai aizved? Ja iet, tad uz kurieni, un, ja ļauties, tad kam?
Vairākas nedēļas pirms deportācijas kārtējās piemiņas dienas 2016. gada pavasarī tika piepildītas, apspriežot Latvijas iedzīvotāju atbildes Aizsardzības ministrijas pasūtītā aptaujā par to, ko cilvēki iedomājušies darīt, ja šeit sāktos karš. Tad no valsts muktu prom 37% iedzīvotāju jeb 730 tūkstoši cilvēku, ja ticam sociologu profesionalitātei, pārnesot aptaujāto cilvēku atbildes uz visu Latvijas iedzīvotāju kopumu. Kurš cilvēks nopietni par to domā, tam tagad jāsaprot, ka aizbēgt gribošo būs daudz par daudz, lai viņi kaut kur nonāktu, nevis saspiestu cits citu pārnestā un arī vistiešākajā nozīmē Rīgas lidostā un pie dažiem jūras prāmjiem.
Ja patiešām cilvēki bēgtu no Latvijas masveidā, tad savās automašīnās, kuru rindas kaut kur virzīsies, virzīsies un virzīsies, līdz apstāsies vai nu pie kādas valsts robežas, vai pie sabrukuša vai tīšām sabrucināta tiltiņa, vai tur, kur vienā virzienā bēgošu braucēju kolonna saskriesies ar pretim bēgošu braucēju kolonnu. Tad neviens vairs netiks ne uz priekšu, ne atpakaļ vismaz ar auto. Labi, tad sastāsimies kājāmgājēju kolonnās un iesim tā, kā pēdējo pusotru gadu esam TV reportāžās redzējuši, bet tik un tā ne pārāk labi sapratuši, kā cilvēki tad tiek pie dzeramā ūdens, ēdiena, guļvietas. Kā viņi tiek pāri valstu robežām un vai mēs vairs tiksim tāpat, ja jau esam gadu brēkuši, ka katrai valstij sava robeža jāsargā un robežpārkāpēji jāšauj nost? Kā tā vai cita valsts reaģēs, ja pie tās robežas parādītos ne nu visi 730 tūkstoši, bet 73 tūkstoši no Latvijas? Vai tas ir pietiekami maz, lai viņi uzņemtos tādu baru vēl kaut kā apgādāt? Vai tas ir pietiekami daudz, lai neuzdrošinātos tiešām šaut? Nez kam trāpīs, ja šaus apmēram tādi paši kā mūsējie 40%, kas apsolījušies ne vien palikt Latvijā, bet arī cīnīties vismaz pret tiem, kas izskatās vieglāk pieveicami?
Jebkādas pārdomas par bēgšanu noved pie secinājuma, ka tā jārealizē tūlīt pat, iejūkot neuzkrītošajās emigrācijas straumītēs, ja vien būtu zināms, kā bēgt no vilka, lai neuzskrietu lācim. Šādā rakursā galvenais smagums M. Zālītes dzejas rindās gulstas uz vārdiem Kurš var pateikt...? Kurš var to pateikt pats par sevi, kurš – sameklēt informāciju? Kādu informāciju? Vai to var nopirkt, nozagt vai izlūgties? Vai ir tādi amati Latvijā, kam šāda informācija pienākas?
Te nu atkal neatliek nekas cits, kā raudzīties nevis uz priekšu, bet atpakaļ uz to, kurš un kā izdzīvoja Latvijā laikā starp vācu repatriāciju 1939. gadā un lielāko deportāciju uz Sibīriju 1949. gadā. Pavisam nesen izdotajā Andra Trautmaņa grāmatā Izlūkošanas noslēpumi aprakstītie gadījumi atstāj atklātu jautājumu, vai atrašanās izlūkdienestu vadībā un politiķu vai bagātnieku saistība ar izlūkdienestiem dod tādu informāciju, kas pārsniedz šo pašu pozīciju izsauktos papildu apdraudējumus cilvēku dzīvībām. Šajā reizē norādīsim uz tiem biežāk pieminētajiem paredzēšanas profesionāļiem Latvijā, kuri varēja dot padomus citiem, kā pārlaist 1939.–1949. gadu. Jautājums, vai viņi spēja palīdzēt paši sev.
Savu dzīvību tad saglabāja pirmā ranga gaišreģi Eižens Finks (1885–1958) un Zilākalna Marta (Rācene, 1908–1992), kā arī astrologs Sergejs Vronskis (1915–1997), par kuriem šeit jāstāsta vismazāk, jo publikāciju par viņiem netrūkst.
Latvijas 20.–30. gadu presē saistībā ar E. Finku nosaukts Voldemārs Laursons (1894–1942), kurš sākumā bijis autors E. Finkam veltītām publikācijām un vēlāk pats iesaistījies nākotnes paredzēšanā ar Mariusa Fio pseidonīmu. No viņa 1930. gadā izdotās Mūsdienu sapņu un likteņu grāmatas tagad barojas žurnāliņi – sadala un pārdrukā grāmatu turpinājumos, uzturot lasītājos cerību, ka pareizi izprastie sapņi brīdinās viņus par briesmām. V. Laursona mūžs bija samērā īss un aiziešana savā nāvē ar sirdstrieku ātra.
Garu un pat ļoti garu mūžu ir nodzīvojuši latviešu astroloģijas pamatlicēji Paula (1889–1966) un Kārlis (1889–1976) Līcīši. Viņu nākotnes paredzēšanas spēju apliecinājums ir lēmums nedoties trimdā 1944. gadā par spīti tam, ka Kārlis bija noziedzies ar saviem astroloģiski pamatotajiem paredzējumiem par komunistu režīma drīzo galu. Nav viennozīmīgi apgalvojams, vai viņš no sava gala tad izgrozījās ar vārda maiņu (dažkārt saucās Ralfs) un uzvārda maiņu (bija arī Bethors un Čunčiņš), vai arī kaut kas atklāsies slavenajos čekas maisos. Paulas un Kārļa garos mūžus noslēdza ilgas pirmsnāves ciešanas.
Divi pareģi no Latvijas pazuduši, neatstājot ne ziņas, ne miņas. Bažas māc par S. Šapotu – viennozīmīgi ebreju, kuram liktenīga varēja kļūt vācu okupācija. Pagājušā gadsimta 20. gados viņš reizi pieminēts kā astrologs, bet tālāk koncentrējās uz jurista praksi, ko izdaiļoja ar publiskiem priekšlasījumiem par astroloģiju. Helena MetusTenison Rīgā parādījusies šad un tad savos ceļojumos pa maršrutu Tallina–Parīze–Indija un atpakaļ. Rīgā viņai bijis cienītāju pulciņš, kas paši sekojuši un arī ar žurnālistiem padalījušies ar to, kādas vīzijas H. MetusTenison piemeklējušas.
Personīgi par viņiem izveidotas arhīvu lietas uztur divdomīgu slavu Jūlijam Detenhofam (1880–1941) un Matīsam vai Mateušam Barkānam (1895–1973). Abos gadījumos arhīvi glabā pret viņiem ierosinātas krimināllietas par krāpšanu, ieskaitot nākotnes paredzēšanu. «Man agrāk bija spējas pareģot nākotni... Simtiem cilvēku pie manis braukuši un viens otrs man teicis, ka es esot pareizi pareģojis,» Rīgas apgabaltiesas sēdē 1939. gada 25. aprīlī taisnojies M. Barkāns. Viņam nākotnes paredzēšana gan bija tikai papildrūpals cilvēku ārstēšanai, balstoties it kā uz ekstrasensa spējām, it kā uz Pirmajam pasaules karam apmācīta feldšera zināšanām un pieredzi. «Visu laiku nodarbojos ar zīlēšanu,» pratināšanā padomju drošības iestādēs 1941. gada 9. maijā atzina J. Detenhofs, «spējas man uz zīlēšanu ir iedzimtas.»
J. Detenhofs ir piemērs kurpniekiem bez kurpēm u. tml., kurus pievīlušas viņu pašu spējas. Viņa uzvārds nepārprotami liecina par izcelsmi no vāciešiem, kurus, tajā skaitā J. Detenhofa sievu, Vācijas diktators Hitlers savlaicīgi aizvāca no viņa padomju kolēģim Staļinam apsolītās teritorijas. Bet, «tā kā Vācijas sūtnis man paskaidroja, ka man ar šo zinātni (zīlēšanu – A. K.) Vācijā nodarboties neļaus, es uz Vāciju neaizbraucu», J. Detenhofs atzinās čekistiem. Grūti iedomāties vēl kaut ko briesmīgāku Vācijā, nekā notika Padomju Savienībā. Ai, kāpēc nepačammājās Latvijas PSR milicija vēl dažas nedēļas?! Tomēr nē, miliči ne tikai apcietināja viņu pēc nepolitiska panta par krāpšanu neilgi pirms vācu iebrukuma, bet arī paguva saprast apsūdzības pierādīšanas grūtības un atdeva apcietināto J. Detenhofu kolēģiem valsts drošības iestādēs, lai tie paši nopratina cilvēku par viņa gaitām Indijā un ASV, ar ko viņš bija dižojies pie miličiem. J. Detenhofu kopā ar 1941. gada 14. jūnijā apcietinātajiem aizveda uz Soļiļecku un pratināja, līdz cilvēks ne no šā, ne no tā, bez nekādiem lietā minētiem pierādījumiem atzinās, ka, «jā, patiešām sarunās ar atsevišķām mani kā astrologu apmeklējušām personām es veicu pretpadomju izteicienus», drīz pēc tam nonāca slimnīcā ar hemokolītu un nomira 1941. gada 17. novembrī. Vienkārši sakot, nāca viņam asinis pa dibenu. Varbūt viņš cietumā bija dabūjis zarnu infekciju, bet varbūt ārkārtīgi smagi piekauts.
Par M. Barkānu dzīve ar publikāciju avīzē Cīņa apliecināja, ka ar šā cilvēka paredzēšanas spējām gan viss kārtībā, ja jau viņam atkal, pēc cietumsoda izciešanas 1939.–1940. gadā, bijusi plaša prakse ārstniecībā, buršanā un zīlēšanā, kā arī sieva, kas 28 gadus jaunāka par «sešdesmitsešgadīgo veci», kā bija izskaitļojusi Cīņas žurnāliste Ārija Klimkāne 1961. gada 6. aprīlī. Tagad par tēva piemiņas saglabāšanu rūpējas viņa 1949. gadā dzimusī meita Silvija. Viņas tēvam toreiz bijis jāslēpjas vairākus gadus, un Silvijas pirmās atmiņas par tēvu ir vārdi «nav tēva, nav tēva». Viņa nezina, kā tēvs izvairījies no J. Detenhofam līdzīga likteņa, jo padomju laikā bērnus un jauniešus no tādām lietām sargāja un pilnīgi atklāti par pārpasaulīgu spēku piesaistīšanu pat ar tuviniekiem nerunā nevienos laikos.