Grib ierobežot jauno ārstu iespējas strādāt privātās medicīnas iestādēs
Jau pagājušajā gadā valsts apmaksātajā rezidentūrā prioritāri varēja iestāties tie medicīnas studiju absolventi, kuri bija noslēguši vienošanos ar kādu no reģionālajām veselības aprūpes iestādēm. To izmantoja 54 studenti. Šo kārtību Veselības ministrija plāno saglabāt arī turpmāk. Taču papildus ministrija iecerējusi veikt izmaiņas rezidentūras kārtībā un noteikt: ja rezidentūrā studēts par valsts budžeta naudu, pēc tās veiksmīgas pabeigšanas jaunais ārsts vismaz trīs vai piecus gadus būs piesaistīts valsts vai pašvaldības slimnīcai, poliklīnikai vai ģimenes ārsta praksei.
Latvijas Ārstu biedrība kategoriski iebilst pret šādu prasību, neapmierināti ar kārtējiem jaunos ārstus ierobežojošiem noteikumiem ir studenti, savukārt Veselības ministrija uzskata: jārada situācija, lai jaunie ārsti dotos strādāt arī uz reģioniem. Jaunos ārstus reģioniem var piesaistīt ar burkānu, nevis pātagu, un tiekšanās pēc ārstu piespiedu sadales pa lauku rajoniem pēc studijām sāk atgādināt padomju laikus, uzsver oponenti.
Lauku sadales nebūs
Veselības ministrijā Neatkarīgajai stāsta: priekšlikumu par mehānisma radīšanu, lai jaunie ārsti pēc rezidentūras programmas pabeigšanas būtu gatavi doties darbā uz ārstniecības iestādēm ārpus Rīgas, izteica Latvijas Slimnīcu biedrība, ņemot vērā satraucošo situāciju reģionu ārstniecības iestādēs. Statistikas dati liecina, ka pēc rezidentūras beigšanas vairākums ārstu lokalizējas Rīgas reģionā – 2015. gada 1. janvārī Rīgas reģionā pamatdarbā strādāja 71 procents no kopējā ārstu skaita, bet Latvijas reģionos – 29 procenti no kopējā ārstu skaita. Šādai praksei turpinoties, būtu apdraudēta ārstu pieejamība reģionālajās ārstniecības iestādēs, kur jau šobrīd liela daļa ārstu ir pensijas un pirmspensijas vecumā.
Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Egita Pole Neatkarīgajai stāsta, ka darbs pie noteikumu grozījumiem sācies jau pērn gada sākumā: «Reģionos mums vairākkārt norādīja uz katastrofālo speciālistu trūkumu, piemēram, ginekoloģijā – ir daudz speciālistu, kuri strādā ambulatori, bet nav kas strādā slimnīcās uzņemšanas nodaļās, akūtajā ķirurģijā. Otrkārt, par problēmām signalizēja nozaru asociācijas, uzsverot, ka students, pabeidzot rezidentūru, neatgriežas ne valsts, ne pašvaldības medicīnas iestādē, bet aiziet strādāt privātajā sektorā, un valsts, ieguldot naudu viņa apmācībā, speciālistu neiegūst.» Noteikumu izmaiņas paredz saglabāt iespēju medicīnas studiju absolventam slēgt vienošanos ar reģionālu medicīnas iestādi par to, ka pēc studijām ārsts noteiktu laikposmu strādās konkrētajā vietā nepieciešamajā specialitātē, tā iegūstot prioritāti rezidentūras uzņemšanā (tas nenozīmē, ka sekmēm nav nekādas nozīmes, jo, kā uzsver E. Pole, vienošanās par darbu reģionā ir viens no kritērijiem), kā arī jaunu noteikumu – pēc rezidentūras ārstam trīs gadi jānostrādā valsts vai pašvaldības veselības aprūpes iestādē Rīgā vai ārpus tās. «Nav runa par piespiedu nosūtīšanu uz reģioniem, ministrija neveiks obligāto sadali,» akcentē E. Pole. Atšķirībā no pašreiz vēl spēkā esošās sistēmas jaunais ārsts nevarēs pēc rezidentūras aiziet strādāt uz privātu iestādi.
Bet jāstrādā valsts labā
Pašlaik spēkā ir norma: rezidents, kura apmācība finansēta no valsts budžeta, vismaz 36 kalendāros mēnešus piecu gadu laikā pēc rezidentūras beigšanas gūst ienākumus Latvijā un ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs. Šo normu pieņēma 2011. gadā, lai ierobežotu jauno ārstu izbraukšanu uz ārzemēm.
«Katrai reģionālajai slimnīcai un pašvaldībai nāktos stāvēt pie medicīnas fakultātes durvīm un aicināt jaunos ārstus pie sevis strādāt. Un šim piedāvājumam vajadzētu būt vilinošam atalgojuma, dzīves apstākļu ziņā,» norāda Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valdes loceklis, anesteziologs–reanimatologs Roberts Fūrmanis, taču realitātē VM ar savām idejām ļauj reģionālajām slimnīcām sasist plaukstas un gaidīt, kad viņiem klēpī iekritīs jaunais speciālists. LĀB apšauba VM ieceru pamatotību un uzskata, ka «ārstu trūkums reģionos ir risināms kā valstiska problēma un, ja jau medicīnā, tad tāda pati atstrādes forma jāpiemēro visiem studējošajiem par valsts budžeta līdzekļiem, jo reģionos speciālistu trūkst ne tikai medicīnā».
Piespiedu darbs par grašiem
R. Fūrmanis norāda, ka rezidents ir pilna laika darbinieks ārstniecības iestādē, bet uz rokas saņem apmēram 400 eiro, un «šajā brīdī katrs no mums var padomāt – vai cilvēks, kuram ir 25–30 gadi vai pat vairāk, spēj par šādu algu nodrošināt sev kaut cik cienījamus dzīves apstākļus». Turklāt krīzes laikā par simts latiem samazināja rezidentu algu, tā nav pacelta. Maldīgs ir uzskats, ka rezidenti grib palikt tikai Rīgā, un pašlaik Rīgas ārstniecības iestādēs arī ir mediķu trūkums, turklāt rezidenti ir tie, kas strādā sertificētu ārstu štatu vietās un aizpilda gan dežūras uzņemšanas nodaļās, gan īpaši daudz strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. E. Pole no VM piekrīt, ka jārisina jautājums par rezidentu algu, taču tā ir «sajūgta ar visu mediķu algām», tāpēc tad jāplāno (un tas būtu jādara, ja valsts budžeta finansējums ļautu) visu mediķu algu palielinājums.