Tiesa veic likumā neparedzētas darbības
Pratinot Šveices advokātu Adrianu Kuncleru tā dēvētajā Lemberga prāvā, Rīgas apgabaltiesā pēkšņi atklājās, ka tiesa uz Šveici lieciniekam jau laikus nosūtījusi dokumentus, kurus prokurori vēl tikai gatavojās uzrādīt tiesas zālē Rīgā.
Līdz šim dokumenti, kurus prokurori vēlējās uzrādīt lieciniekam, tika nosaukti pratināšanas laikā tiesas zālē – atbilstīgi Kriminālprocesa likuma striktajai prasībai, ka «materiālus uzrāda tikai pēc tam, kad ir ieprotokolētas liecības». Šajā sakarā tiesā notika pat skarbas vārdu kaujas – kurā brīdī atbilstīgi likumam drīkst lieciniekam uzrādīt kādus dokumentus.
Turpretī šā gada 8. martā, pratinot A. Kuncleru videokonferences režīmā, atklājās, ka krimināllietas materiāli, kurus prokurors Aivis Zalužinskis gribēja uzrādīt lieciniekam Bernē, ar Rīgas apgabaltiesas tiesneša Borisa Geimana palīdzes Guntas Losānes starpniecību nosūtīti uz Šveici un jau ir liecinieka rīcībā. Tā kā pirms tam tiesas zālē valsts apsūdzības uzturētāji neko neminēja par vajadzību šādus dokumentus sūtīt, bet tiesa nevarēja zināt, kādus jautājums prokurori uzdos (un līdz ar to arī – kādus dokumentus viņi vēlēsies lieciniekam uzrādīt), jāsecina, ka kārtējo reizi prokurori komunicējuši ar tiesu ārpus tiesas sēdes un ārpus tiesas zāles arī izlemti attiecīgie jautājumi.
Īpašs gadījums
Dokumentu savlaicīga nosūtīšana ļauj lieciniekam aptvert, kādi jautājumi viņam tiks uzdoti, un tādējādi labāk sagatavot atbildes.
A. Kunclers ir valsts apsūdzības uzturētāju liecinieks. Tajā pašā laikā Kriminālprocesa likumā teiktais par pušu vienlīdzību joprojām nav atcelts. Šajā un citos likumos krimināllietas materiālu sūtīšana lieciniekam nav atrunāta. Tāpēc Neatkarīgajai radās interese, vai arī aizstāvības pusei šāds pakalpojums tiks piedāvāts un vai šāds pakalpojums ir pieejams arī personām, kuras iesaistītas citās tiesvedībās.
Neatkarīgā no Augstākās tiesas saņēma atbildi, ka šāda dokumentu nosūtīšanas prakse nemaz neeksistē, savukārt no Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģijas priekšsēdētājas Ineses Lauras Zemītes skaidrojumu, ka notikušais t.s. Lemberga prāvā ir īpašs gadījums.
Kādam rezultātam jābūt?
Kad tiesa apmierināja prokurora Aivja Zalužinska lūgumu un lieciniekam uzrādīja kādu neparakstītu, Šveices advokātam Gvido Študeram adresētu dokumentu, A. Kunclers pēkšņi izsaucās: «Vēlos norādīt uz to, ka šo dokumentu man iedeva un man uzrādīja prokuratūra (domāta Šveices prokuratūra). Šo dokumentu es izlasīju, un tas ir manā priekšā.»
Aivars Lembergs, reaģējot uz tiesvedībā notiekošo, vaicāja tiesai, cik šajā kriminālprocesā ir procesa virzītāju, vai viens Latvijā – otrs Šveicē? Tienesis jautājumu ignorēja un lieciniekam vaicāja, vai tas ir tas pats dokuments, kurš tiek rādīts videoekrānā. Procesam pieslēdzās Šveices prokurore L. Velliga un paskaidroja, ka šos dokumentus «pirms pāris nedēļām saņēmām no Latvijas, lai pratināšanu varētu veikt rezultatīvāk».
«Kādam rezultātam bija jābūt?» tad vaicāja A. Lembergs. Viņa jautājums Šveices virsprokurorei vāciski netika iztulkots. Pārbaudot sūtījumu, L. Velliga konstatēja, ka to veikusi tiesneša B. Geimana palīdze G. Losāne.
Nav tādas prakses
Lai gūtu skaidrību par krimināllietas materiālu nosūtīšanas likumību, Neatkarīgā Augstākās tiesas preses sekretārei Baibai Katajai vaicāja, vai Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs ir izdevis kādu normatīvo aktu, rīkojumu, norādi utt., saskaņā ar kuru krimināllietu tiesnešu palīgi pirms tiesas sēdes nosūta uzrādīšanai lieciniekiem dokumentus, par kuriem valsts apsūdzība gatavojas liecinieku iztaujāt tiesas sēdē; vai šāds serviss tiek piemērots arī aizstāvībai un kur par šādām iespējām un šādu praksi uzzināt detalizētāk? B. Kataja sniedza šādu atbildi: «Liecinieku tiesības un pienākumi aprakstīti Kriminālprocesa likuma 109.–111. pantā. Tā kā tiesa, iztiesājot lietu, vadās pēc Kriminālprocesa likumā noteiktā, nav tāda servisa un tādas prakses, un līdz ar to arī iespēju, pie kā vērsties.»
«Prakse nav vispārināma»
Tā kā dokumentu sūtīšana bija notikusi Rīgas apgabaltiesā, Neatkarīgā tos pašus jautājumus uzdeva arī Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājai Daigai Vilsonei.
No Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas priekšsēdētājas Ineses Lauras Zemītes Neatkarīgā saņēma atbildi, kuru citējam šeit pilnībā: «Saistībā ar Jūsu uzdotajiem jautājumiem tika veikta pārbaude.
No tiesneša saņemtās informācijas par tiesas sēžu norisi, skatot krimināllietu, kur apsūdzība celta Aivaram Lembergam un citām personām, noskaidrots, ka liecinieks, kurš atrodas Šveicē, tiek pratināts videokonferences režīmā.
Tiesas izmeklēšanas laikā izlemts šim lieciniekam uzrādīt procesuālos dokumentus, taču dokumentu zemās kvalitātes dēļ, izmantojot dokumentu lasītāju tehniskās iespējas, lieciniekam nebija iespējams saprast uzrādīto dokumentu saturu. Tādēļ uzrādāmo procesuālo dokumentu skenētas kopijas tika nosūtītas pa e‑pastu Šveices kompetentai iestādei, proti, Šveices prokuratūras prokurorei Lūsijai Velligai (Lucie Wellig), kura pilnvarota nodrošināt liecinieka pratināšanas norisi ārvalstī, ar lūgumu nākamajās tiesas sēdēs liecinieka pratināšanas gaitā uzrādīt viņam tos dokumentus, par kuru uzrādīšanu tiesas sēdē tiks pieņemts atbilstošs lēmums.
Lēmumus par jautājumiem, kas izlemjami tiesas sēdēs, pamatoti un atbilstoši procesuālajām normām, pieņem tiesas sastāvs, izdarot par to atzīmi tiesas sēdes protokolā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 496. panta otro daļu un 484. panta nosacījumiem.
Savukārt lietā esošu procesuālu dokumentu uzrādīšana atbilst Kriminālprocesa likuma normām par pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 46. nodaļai, neatkarīgi no tā, vai tiesas sēde notiek klātesot visām procesā iesaistītām personām tiesas telpās, vai ar videokonferences palīdzību, izmantojot dokumentu lasītāju.
Tā kā konkrētajā situācijā ar tehniskajiem līdzekļiem nebija iespējams nodrošināt procesuālu dokumentu pienācīgu uzrādīšanu lieciniekam, tiesnesis pieņēma organizatorisku lēmumu, lai nodrošinātu iespēju izpildīt šo procesuālo darbību. Kriminālprocesa likuma normas šādu organizatorisku darbību plānošanu un veikšanu neregulē.
No tiesneša sniegtās informācijas izriet, ka dokumentu kopijas konkrētajā gadījumā tika drošā veidā nosūtītas pilnvarotai amatpersonai Šveicē un lieciniekam uzrādītas tiesas sēdē saskaņā ar tiesas izlemto jautājumu.
Šāds tehniskas dabas risinājums iespējams pie analoģiskas situācijas arī par aizstāvju pierādījumu pārbaudi tiesas sēdē, ja ar tehniskiem līdzekļiem procesuāla dokumenta satura uztveri nodrošināt nav iespējams.
No minētā secināms, ka šajā gadījumā dokumenta uzrādīšana lieciniekam, kas atrodas ārvalstīs un tiek pratināts videokonferences režīmā, notika atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām. Uzrādāmo dokumentu nosūtīšana ārvalstīs esošai pilnvarotai amatpersonai (šajā gadījumā – Šveices prokuratūras prokurorei) tika organizēta, lai nodrošinātu procesuālo dokumentu pienācīgu uzrādīšanu lieciniekam tiesas sēdē, jo dažiem no dokumentiem vai to kopijām bija tik zema kvalitāte, ka Šveices pusei videokonferences režīmā tos praktiski nebija iespējams salasīt.
Vienlaikus jānorāda, ka šāda prakse nav vispārināma, jo katra situācija jāvērtē individuāli.»
Šveicietis A. Kunclers nav vienīgais ārvalstnieks, kurš tiek pratināts videokonferences režīmā un kuram ar videoprojektora palīdzību tiek uzrādīti dokumenti. Citos gadījumos nav bijušās nekādas problēmas ar modernās aparatūras izšķirtspēju.
Tāpat jāatgādina vēl viena īpaša prakse, kas tika izmantota ekskluzīvi t.s. Lemberga prāvā – dažiem lieciniekiem šīs krimināllietas materiālus (pratināšanas protokolus) piegādāja prokurori, personīgi aizvedot tos uz Ženēvu.