Kā pasaules ekonomikas norises iespaido Latvijas labklājību? Vai var apsteigt bagātības pieaugumā citas ES valstis, ja mēs eksportēsim izejvielas, bet importēsim preces, kuras citi ir saražojuši no mūsu eksportētajām izejvielām? Uz šiem un daudziem citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild ekonomikas profesors Ivars Brīvers.
– Kā Latviju iespaido zemās naftas cenas? Lētā nafta samazina cenas degvielām, bet tāpēc, ka naftas ieguvējvalstīm ir mazāki ienākumi, samazinās Latvijas eksporta iespējas. Vai ieguvumi ir lielāki par zaudējumiem?
– Manuprāt, ieguvumi ir lielāki par zaudējumiem. Te gan jāpiebilst, ka ar ekonomiskiem apstākļiem naftas cenu lielo kritumu izskaidrot nav iespējams.
– OPEC valstis, kas līdz šim regulēja piedāvājumu, atteica samazināt ieguvi un ļāva cenām brīvi krist.
– Naftas tirgū, tāpat kā citos energoresursu tirgos, nekāda brīvā tirgus nav. Tas ir pirmkārt. Tas nav brīvais tirgus. Starp naftas ieguvēju valstīm pēc būtības pastāv karteļa vienošanās, kas nosaka cenas. Es nedaudz vienkāršoju, bet viens no argumentiem bija sodīt Krieviju. Saūda Arābija ir līderis naftas tirdzniecībā, un faktiski Saūda Arābijas rokās bija resursi, lai mainītu cenu uz vienu vai otru pusi.
Nākotnē var sākties pretējas tendences, bet, ja mēs nevērtējam, kā izmaiņas varētu izpausties nākotnē, tad es vairāk saskatu pozitīvo. Degviela ir krietni lētāka. Divu gadu laikā degvielas cena ir par 30% zemāka. Tas ir svarīgi ne tikai mājsaimniecībām. Starppatēriņā (preču ražošanā) degvielas patēriņš un tēriņi degvielai ir nozīmīgs izmaksu postenis. Tāpēc ieguvumi no degvielas cenu samazinājuma ir lielāki par eksporta zaudējumiem.
– Kaut vai viens negatīvs piemērs. Pēc ANO (UN COMTRADE statistics) datiem, Latvijas šprotu eksports 2014. gadā bija 69 miljoni ASV dolāru, bet 2015. gadā vairs tikai 39 miljoni dolāru. Var teikt, ka sankcijas, bet lielos vilcienos tā ir pirktspējas samazināšanās, un ne tikai Krievijā, bet arī citos saistītajos tirgos.
– Es īpaši negatīvi nevērtēju arī jūsu norādīto piemēru. Es vienmēr esmu kritizējis mūsu politiķu pausto ideju, ka eksports ir vienīgais ekonomikas dzinējspēks. Pašreizējie pasaules notikumi parādīja, ka tikai uz eksportu balstīta ekonomika nav ilgtspējīga. Latvijas «veiksmes stāsts», kad pēc 20% IKP krituma 2008. un 2009. gadā sekoja pieaugums, bija iespējams tikai tāpēc, ka palielinājās eksports uz Krieviju un Poliju, līdz ar to īstermiņa efekts no eksporta samazinājuma uz Krieviju būs.
– Arī bez sankcijām eksporta samazinājums uz Krieviju būtu ievērojams. Ķīnas eksports uz Krieviju samazinājās vairāk nekā pret valstīm, uz kurām tika attiecinātas sankcijas.
– Varbūt pēc šiem notikumiem arī Latvijas politiķi sāk saprast, ka eksports nevar būt ekonomikas vienīgais dzinējspēks. Es neesmu pret eksportu, taču man vienmēr šķiet absurdi apgalvojumi par eksporta visspēcību. Šprotu piemērs, ko minējāt, parāda, kas notiek, ja valsts uz eksportu paļaujas kā uz galveno ekonomikas dzinējspēku. Galvenais ekonomikas dzinējspēks ir iekšējais patēriņš.
Nav tā, ka Latvija būtu pārāk maza un ka iekšējais patēriņš nebūtu iespējams. Savulaik iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš teica, ka Baltijas valstis ir pārāk mazas, lai varētu pastāvēt ilgtermiņā. Es tam neesmu piekritis un nepiekrītu. Te gan jāpiebilst, ka prezidents Bērziņš atšķirībā no vairuma politiķu godīgi runāja. Ko domāja, to arī izteica.
– Lai sasniegtu plānošanas dokumentos noteikto IKP mērķi – 3,3% pieaugumu katru gadu, 2014. g. nefinanšu investīciju apjomam apstrādes rūpniecībā bija jāsasniedz 500 miljoni eiro. Reāli bija 2013. gadā bija 244, bet 2014. gadā 344 miljoni. Lai notvertu ES vidējo, IKP pieaugumam katru gadu ir jābūt 3,3%. Ja tikpat lielu pieaugumu uzrādīs citas ES valstis, nekāda tuvināšanās ES vidējam līmenim nenotiks. Investīciju nav. IKP aug. Vai tas ir veiksmes stāsts?
– Laikā, kad es biju Saeimas deputāts, sapratu, ka Saeimā ekonomika maz kuru interesē. Man ātri izzuda ilūzijas, ka, ja es runāšu, tad kāds mani vispār klausīsies. Es vienmēr paudu uzskatus, ka IKP pieaugums neliecina par veiksmes stāstu. Kāpēc aug Latvijas IKP?
Tāpēc, ka 2008. un 2009. gadā Latvijas IKP nokrita par 20%. Tāpēc arī aug! Es tikko piedalījos diskusijā Polijā. Jautāju, par cik procentiem 2009. gadā IKP nokrita Polijā? Nenokrita. Tāpēc pie mums varēja augt, jo dziļi, dziļi iesēdāmies. Veiksmes stāsts!
Polijā nebija krituma, tāpēc tagad izaugsme ir 2,5% gadā. Manuprāt, tā bija Latvijas politiķu ideja. Ja gāžam, tad par visiem 20%, ne mazāk, tad būs telpa, kur augt. Tad atkal pāris gadus būs rekordliela izaugsme.
Otrs. Jēdziens «ekonomikas izaugsme» nav sinonīms jēdzienam «labklājības pieaugums». Es varu atsaukties uz daudziem zinātniekiem, bet atgādināšu tikai vienu, kas Latvijas lasītājiem ir labāk pazīstams – Polu Krugmenu. Izaugsme automātiski nenozīmē labklājības pieaugumu, jo tad ir jāsaprot, kā pēc tam sadalās pieaugums, vai to saņem visi, vai tikai Krugmena atklātie 5% no visas sabiedrības. Manuprāt, vislabāk, ja izaugsme notiek dabiski. Ja eksports notiek dabiski, nevis tiek stimulēts mākslīgi, tad tas ir normāls process. Tad tas ir labi. Latvija ir diemžēl ir iesaistījusies globālajā spēlē, kad visas valstis sacenšas, kura vairāk uzaudzēs savu ekonomiku. Vai tas rada iedzīvotāju labklājības pieaugumu lielākajai daļai sabiedrības? Pols Krugmens norādīja, ka reāla labklājība pieaug tikai vienai divdesmitajai daļai no visas sabiedrības, bagātākajiem pieciem procentiem. Ja izaugsme ir dabiska, tad tas ir labi, ja tā ir mākslīgi uzdzīta, tad tas nav labi.
– Varbūt saucam lietas īstajos vārdos. Vienkārši paziņojam: «Dārgie Latvijas ļaudis! Latvija līdz 2030. gadam nesasniegs Eiropas Savienības 2015. gada vidējo pārticības līmeni! Un, visticamāk, šo līmeni nesasniegs nekad!»
– Es – par! Tikai tad ir arī jāatzīst, ka pēdējās desmitgades ideoloģija ir aplama. Es tikko izlasīju kāda poļu ekonomikas profesora rakstu, kurā bija norādīts, ka savulaik Miltons Frīdmens, kas mūsdienās tiek pasniegts kā lielākais brīvā tirgus ideologs, ir ieteicis Polijai pēc sociālisma sabrukšanas īstenot tādu pašu protekcionisma politiku, kādu piekopa ASV, kad tās bija uz tāda paša attīstības līmeņa kā Polija pirms trīsdesmit gadiem. Profesors raksta – tā kā Polija šādu politiku neīstenoja, tad tās ekonomikas attīstība šodien ir vērtējama kā trīs ar plusu. Ne vairāk.
Latvija rīkojas vēl aplamāk. Kā var izvirzīt lozungu, lai Latvijas piensaimnieki dara tieši to pašu, ko Holandes piensaimnieki? Atkārtosim visu, kā darīja viņi, un izkonkurēsim holandiešus no Ķīnas tirgus! Kamēr būs šāda pieeja, tikmēr dzīves līmenis starp Latviju un ES nekad neizlīdzināsies. Tā ir aplama pieeja. Mēs Latvijā pelnīsim ar darbu, bet tur Holandē un citās zemēs lai pelna gan ar darbu, gan ar kapitālu. Mūsu darbs būs tik ražīgs, ka mēs viņus apsteigsim. Protams, ka tādas ilūzijas lolot nevajag. Vienīgais ceļš, kā atšķirības pat ne izlīdzināt, bet vienkārši sākt normāli dzīvot, un arī nevis piecu vai desmit gadu, bet garākā laikā, ir pievērt durvis. Tāda ir Ungārijas un Polijas politika, kas svarīgos Latvijas plašsaziņas līdzekļos tika dēvētas teju vai par fašistiskiem režīmiem.
Vēl viena aplamība. Vienīgais, kas mūs glābs – Eiropas fondi! Nebūs fondu – bankrotēsim. Mana atbilde – ja paļausimies uz sevi, tad nebankrotēsim.
Ir teorija, kuru māca, apgūstot ekonomikas pamatus – Deivida Rikardo teorija par salīdzinošo priekšrocību. Ja izlasa Deividu Rikardo, tad Latvijai nav salīdzinošo priekšrocību. Salīdzinošās priekšrocības būs tikai tad, ja nebūs brīvas resursu plūsmas. Deivids Rikardo raksta: Jorkšīrai pret Londonu nav salīdzinošo priekšrocību. Kad ir brīva preču, kapitālu un cilvēku plūsma, tad paliek tikai absolūtās priekšrocības.
Tāpēc arī cilvēki brauc turp, kur vairāk maksā un ir labāki apstākļi. Ir kaut kas, ko varam darīt labāk nekā citi, piemēram, audzēt un cirst kokus. Ja nav salīdzinošo priekšrocību, tad paliek tikai viena iespēja – kaut ko darīt citādi.
Mani šokē aicinājumi – paplašinām eksportu, paplašinām eksportu! Tad ienāks nauda. Tā ir visai dīvaina ilūzija. Mikrolīmenī nauda ir labums, bet makrolīmenī nauda ir resursu sadales līdzeklis. Ja slēgtā ekonomikā pieaugs eksports un ienāks daudz vairāk naudas, tad sekas izpaudīsies kā inflācijas pieaugums. Celsies cenas.
Latvija nav slēgta ekonomika, tāpēc, pieaugot eksportam, sekas ir citas – ar multiplicējošu efektu palielinās imports. Lai ko apgalvotu, bet prakse liecina, ka starptautiskās tirdzniecības teorijas strādā, ar zināmām pielaidēm, bet strādā.
Latvija eksportē tās preces, kas ir vairāk darba intensīvas. Atgādināšu, ka preces var iedalīt darba intensīvās un kapitāla intensīvās. Kapitāla intensīvās preces galvenokārt ir ar augošu atdevi, bet darba intensīvās preces – ar dilstošu. Rietumu virzienā mēs varam eksportēt tikai darba intensīvas. Pretī mēs importējam kapitāla intensīvās preces.
– Es minēšu piemēru. 2014. gadā Latvija bija 19. vietā pasaulē pēc rapša sēklu eksporta, rapša sēklu eksporta un importa bilance mums bija plus 15 miljoni dolāru. Savukārt rapša eļļas eksporta un importa bilance mums bija negatīva – mīnus 39 miljoni dolāru. Kapitāla ietilpīgas, augstražīgas rapša pārstrādes rūpnīcas ir Vācijā, nevis Latvijā. Mēs lēti eksportējam rapša seklas, lai par lielāku summu iegādātos rapšu eļļu.
– Tieši tā! Mēs pārdodam lētus produktus, bet iepērkam dārgas lietas.
– Tas, ko daudz eksportējām, bija darbaspēks. Eksportējām darbaspēku, bet pretī Latvija saņem naudas pārvedumus Latvijā palikušajiem radiem.
– Es darbaspēku par eksportu neuzskatu, lai gan līdzība ir.
Pēc būtības tas ir eksports. Taču ir jārēķinās, ka ikviens, kurš aizbrauc, aizved no Latvijas vismaz 20 tūkstošus eiro. Tas ir naudas daudzums, kuru Latvija iztērēja, lai šos cilvēkus izaudzinātu un lai viņi sasniegtu noteiktu izglītības līmeni, tās ir Latvijas izmaksas, lai cilvēku sagatavotu darba tirgum. Taču, ja cilvēki vēlas normāli dzīvot, tad viņi ir spiesti aizceļot.
Kāpēc agrāk nebija tik daudz migrantu un bēgļu? Viņiem dzimtenē bija savs dzīvesveids. Taču notiek globalizācija, un daudzās zemēs tradicionālais dzīvesveids ir izjaukts. Tad arī ir pamats doties prom. Arī par bēgļiem skaidri un gaiši jāpasaka, ka tas ir globalizācijas politikas rezultāts. Līdzīgi bija ar Latviju deviņdesmito gadu sakumā. Aizbraucēju bija ļoti maz, lai gan nabadzība bija daudz lielāka nekā pašlaik. Nebrauca prom, jo bija tradicionālais dzīvesveids. Kad tas tika izjaukts, tad sāka braukt projām masveidā.
Ir tādi, kas aizbrauca uz visiem laikiem un nevēlas atgriezties. Par tiem ir maza bēda. Manuprāt, lielākā daļa vēlētos atgriezties.
– Kad vērtēju reemigrācijas plānu, tad, manuprāt, tas ir nevis Latvijas, bet Lielbritānijas un citu darba migrācijas valstu interesēs. Tas ir to cilvēku atpakaļ uzņemšanas plāns, kuri ir nederīgi Anglijai, kas tur ir lieki, nespējnieki, lūzeri un kurus vietējā vara uzskata par parazītiem uz Anglijas izaugsmes fona. Manuprāt, kādā brīdī britu valdība pateica: aizvāciet taču savus lūzerus, kuri mums traucē. Latvijas valdība nostājās miera stājā un izveidoja Anglijai nederīgo migrantu evakuācijas plānu, kur mums lepni pasniedza kā reemigrācijas plānu.
– Tomēr būtu jāveicina cilvēku atgriešanās. Es gribu, lai Latvijas patrioti brauktu atpakaļ. Kaut kāds atbalsts tiem, kas vēlas atgriezties, ir vajadzīgs.
Tomēr esmu pesimistisks, jo šāds plāns neko nelīdzēs. Notiek globālie procesi, bet migrācija ir tikai globalizācijas sekas, un tas ir ilgstošs process. Pašlaik gan sāk pieaugt pretējas tendences, ļaudis sāk aicināt ievērot kultūras robežas.
– Kā to darīt ES sistēmā, kad barjeras preču, kapitāla un cilvēku kustībai likt nedrīkst?
– Daudzi tik un tā to prasmīgi dara, lai gan oficiāli nedrīkst.
Revolūcijas nav vajadzīgas un nav nepieciešamas. Labs piemērs ir Ungārija. Viņi ir lepni par to, ka ir ungāri, viņi savu ekonomika viedo iespējami mazāk atkarīgu no citām valstīm, bet bez izolacionisma. Viņiem eksports vairs nav pirmajā vietā. Līdzīgas tendences parādās arī Polijā un Austrijā, arī Vācijā un Francijā. Latvijas informatīvajā telpā to pasniedz kā kaut ko ļoti sliktu, jo plašsaziņas līdzekļu saturu diktē pavisam citi spēki, to laikam tā nedrīkst saukt atklāti – finanšu oligarhija.
– Frensiss Fukujama rakstā The Future of History. Can Liberal Democracy Survive the Decline of the Middle Class?(Foreign Affair January/February 2012) sauc visas lietas īstajos vārdos: «Jaunajā pasaules iekārtojumā galvenos labumus savās rokās sakoncentrēja šaura grupa, kas pārvalda finanšu un augsto tehnoloģiju sfēru. Šīs grupas intereses dominē gan masu informācijas līdzekļos, gan politiskajās diskusijās.» Ja jau Fukujama drīkst, tad arī mēs droši vien drīkstam.
– Pirms simt gadiem bija finanšu oligarhija. Tagad spēlētāji ir pamainījušies. Svarīgākais, kas Latvijas ļaudīm ir jāsaprot: nekāds laimes lācis ārvalstu investoru izskatā šurp nenāks. Arī bēgļi Latvijas ekonomiku nepacels.
Latvija būs tik pārtikusi, cik mēs paši to veidosim.
Manuprāt, to kavēs arī tie defekti, kas pieļauti izglītības politikā. Ilgu laiku tika skandēts, ka Latvija gatavo milzum daudz ekonomistu. Tā ir ilūzija. Ir pilnīgi pretēji. Tagad no valsts iestāžu puses izskan problēma – Latvijā nevar atrast ekonomistu – analītiķi. Par ekonomistiem dēvējas personas, ka iemācās angliski garos teikumos savirknēt ekonomiskos terminus un tos izrunāt ar amerikāņu akcentu. Taču lielas jēgas no šādiem ekonomistiem nav.
