«Tā ir vislielākā laime, ja cilvēks spēj priecāties par sīkumiem. Atceros, kā tēvs man bērnībā vienmēr teica, lai palūkojos, ko vārna dara aiz loga, lai ieraugu, cik skaisti izlīduši pirmie sniegpulkstenīši. Es joprojām spēju par to visu priecāties, un tas man atvieglo dzīvi,» saka Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes (MF) asociētā profesore un organizācijas Glābiet bērnus! valdes locekle Inguna Ebela. Viņai šodien dzimšanas diena.
«Nekad neesmu uzskatījusi, ka tas ir kas nozīmīgs, ka cilvēks konkrētā dienā ir piedzimis. Tad ir jāpiedzimst par Einšteinu,» viņa smaidot nosaka un atklāj, ka dzimšanas diena netiks svinēta, bet, ja kāds apsveiks, būs ļoti jauki. «Bija viens laiks, kad Glābiet bērnus! bija liels birojs un daudz ārvalstu fondu naudas, tad mana dzimšanas diena bija visu pulcēšanās reize, un es biju spiesta svinēt. Bet, patiesību sakot, atceros tikai vienu jubileju, kas tika svinēta – man palika 20 gadu, draugi puspliki skrēja ap māju, un mūsu Toto dzinās viņiem pakaļ. Viņi skrēja neapstājoties, jo baidījās no briesmīgā boksera, kurš gan patiesībā bija ļoti labdabīgs. Un mana vecāmamma, ģērbusies baltā naktskreklā, uz to visu noraudzījās pa otrā stāva logu. Tas izskatījās spocīgi,» Inguna Ebela labprāt atsauc atmiņā savu vienīgo dzimšanas dienas ballīti.
Šodien viņa būs savā darba vietā – LU Medicīnas fakultātē, kur viņu gaida studenti. «Universitātē man ir pastāvīgs darbs, kas ir liela laime. Jo, ja kādreiz šo vietu vairāk vai mazāk biju spiesta pamest, tad tagad esmu atpakaļ un lasu lekcijas gan pirmajam, gan ceturtajam un piektajam kursam, gan arī uzturzinātnes maģistriem,» aizrautīgi stāsta LU asociētā profesore.
«Es esmu ļoti pateicīga providencei, jo tā mani vienmēr aizvedusi iepriekš pilnīgi neparedzamos virzienos, bet – kur esmu varējusi būt noderīga. Galvenais, ka tas man pašai sagādā ārkārtīgi lielu prieku, jo tas ir traki interesanti, ka situācijas, ko savulaik esmu uztvērusi kā ļoti negatīvas, kā visu cerību un profesijas izvēles sabrukumu, beigās pārvēršas pozitīvās. Un to var apjaust tikai pēc gadiem – ka tu esi izdarījis ko tādu, ko nemūžam nebūtu paveicis, ja kādā no dzīves posmiem tev nebūtu gadījušās tādas nepatikšanas,» aizdomājas šodienas jubilāre.
Viņa priecājas par šogad paveikto – par grozījumiem Patvēruma likumā, lai arī patvēruma meklētāju bērniem būtu iespēja saņemt nepieciešamo veselības palīdzību. «Tā bija liela netaisnība. Patvēruma meklētājam Latvijā liegtas tiesības uz ienākumiem no darba, līdz ar to viņam nav iespēju pildīt ģimenes apgādnieka funkciju, kamēr viņš nav ieguvis bēgļa statusu. Bet – kā tad viņi var nodrošināt saviem bērniem veselības aprūpi?! Tā bija ņemšanās, kamēr to ieskaidrojām un panācām šā likuma grozījumus.»
Inguna Ebela stāsta, ka uz organizāciju Glābiet bērnus! cilvēki viņai zvana un stāsta par lietām, ar ko netiek galā citos dienestos. «Tā pamazām izkristalizējas virziens, kas konkrētajā brīdī nav kārtībā, un tad kopā ar juristiem skatāmies, kā to risināt. Pašreiz man zvana mātes – gan garā mazliet nepilnīgas, gan savulaik vieglas dzīves tīkotājas, kurām ir viena problēma: viņas grib atgūt savus bērnus, ko bāriņtiesa atņēmusi, bet viņām tiek atteikts, jo šīm sievietēm nav tādu apstākļu, kur bērnus audzināt. No vienas puses, mēs vēlamies slēgt bērnunamus un atdot bērnus audžuģimenēs, bet joprojām nav atrisināts tas mehānisms, kā sociālais dienests un bāriņtiesa varētu palīdzēt ģimenei, lai bērns no tās nebūtu jāizņem. Tā ir liela problēma,» stāsta Inguna Ebela. Viņa nenoliedz: darāmā ir ļoti daudz, tāpēc arī dzimšanas dienas svinēšana šķiet absolūti maznozīmīga. «Domāju, ka dzimšanas dienā visskaistākais ir, ja par tevi atceras tavi tuvinieki un pēkšņi parādās ar puķēm. Un, ja vēl nodzied Sveiks, lai dzīvo!, ko vēl vairāk vajag?»
Kaut ko novēlēt vēl vajag, saku. «Manuprāt, vislabākais novēlējums ir, lai cilvēks vēl ilgus gadus varētu būt noderīgs citiem. Vienalga, ar zināšanām, pieredzi, prasmēm vai idejām. Es, piemēram, esmu ideju ģeneratore, bet es viena nevaru tās izvest līdz galam. Tāpēc man līdzās vajadzīgi cilvēki, kas to dara tālāk.».