Gandrīz vienlaikus notikušie skandāli Dobelē un Cēsīs apliecina pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piedzinēju un maksātāju kopīgo neizpratni par to, kāpēc jāmaksā tādas, nevis pavisam savādākas naudas summas.
Pagājušās nedēļas beigās vienas dienas laikā sākās un beidzās skandāls par to, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) apķīlājis uzņēmuma Dobeles dzirnavnieks mantu ar mērķi piedzīt no uzņēmuma PVN uzrēķinu 1,92 miljonu eiro apmērā. Šī summa izrādījās lielāka par Dobeles dzirnavnieka pērn nodokļos samaksātajiem 1,86 miljoniem eiro. Šajā summā ietilpst ne tikai PVN maksājumi, un VID aprēķinātais PVN parāds esot krājies vairākus gadus, bet tieši tāpēc nav saprotams, kā Dobeles mērogam salīdzinoši lielu naudas summu noklīšanu VID varēja nepamanīt vairākus gadus. Arī tālākā notikumu gaita diskreditē nodokļu maksāšanu un PVN jo īpaši. Uzņēmums pasūdzējās Zemkopības ministrijai, t.i., ministram Jānim Dūklavam, kurš pa valdības un partijas kanāliem sazinājās ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu, un rezultātā lielā nodokļu parāda piedzīšana pārvērtās par kaut ko līdzīgu civilās aizsardzības mācībām, kad cilvēkiem patiešām jāskrien laukā no mājas, ko īstenībā taču neviens nededzinās un nespridzinās. Proti, reālā naudas piedzīšana tiek pārvērsta par ļoti atraktīvu PVN aprēķināšanas metožu apguves semināru.
Tūlīt pēc Dobeles priekšplānā iznāca Cēsis, kur VID Finanšu policija aizturēja VID teritoriālās nodaļas darbinieci aizdomās par PVN izkrāpšanas shēmas izveidošanu. Vismaz noteiktā aspektā šokējošākais tieši šajā gadījumā bija nevis kārtējās amatpersonas pieķeršana dienesta noziegumos (šie noziegumi vēl nav pierādīti), bet Finanšu policijas priekšnieka Kaspara Podiņa atklāsmes par VID manierēm PVN iekasēšanā. Precīzāk sakot, runa bija par jau iekasēto PVN atmaksu kā neatņemamu PVN iekasēšanas sastāvdaļu. Izrādās, ka PVN atmaksu kontrole kopš 2010. gada uzticēta datorprogrammai, kuras veikto izskaitļojumu rezultātus VID darbinieki ņēmuši par pilnu bez kādas izpratnes un pārbaudes, kāpēc valstij jāatdod uzņēmumiem šādas, nevis savādākas naudas summas. Aizturētā VID darbiniece esot uzgājusi tādas ciparu un vārdu kombinācijas, atbilstoši kurām datora izrēķinātās naudas summas plūdušas uz naudas prasītāju kontiem no 2013. gada janvāra līdz pat šai baltai dienai.
Ar Cēsīs iegūto atklājumu bagāžu ir jāatgriežas Dobelē, kur pavisam savādāku nozīmi iegūst Dobeles dzirnavnieka liegšanās, ka tas visus nodokļus samaksājis. VID esot nepamatoti uzrēķinājis PVN to uzņēmumu vietā, ar kuriem Dobeles dzirnavniekam bijuši pirkšanas vai pārdošanas darījumi. «Nepieņemami, ka Latvijas uzņēmumiem jāmaksā ar savu reputāciju un nesamērīgu biznesa risku, jo valsts jau vairākus gadus nav spējusi sakārtot nodokļu iekasēšanas kārtību,» uzsvēra Dobeles dzirnavnieka valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils.
Precīzāk sakot, ar miglainiem priekšstatiem par PVN iekasēšanu gan VID, gan uzņēmumu grāmatveži dzīvo jau pāris gadu desmitus, kad PVN vispār parādījās un pakāpeniski izspieda apgrozījuma nodokli. Pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē nemitīgi tika grozīta ne tikai tā iekasēšanas kārtība, bet pat nodokļa jēga, pieskaņojot visu šo konstrukciju Eiropas Savienības standartiem, bez kuru ierakstīšanas Latvijas likumos Latvija nebūtu uzņemta ES. Tagad atliek atzīt, cik saprātīgiem cilvēkiem VID ap 2000. gadu bija uzticēta Latvijas PVN pieskaņošana ES prasībām. Viņi, protams, pildīja priekšniecības rīkojumu, bet neslēpa, ka mēs pārņemam ne nodokli, bet no frančiem cēlušos murgus, pēc kuriem nebūs iespējams rīkoties reālajā dzīvē. Reāli PVN maksājumi tiek aprēķināti un maksāti, vadoties pēc tādiem apsvērumiem kā pagājušā gada maksājumu apjoms, šā gada PVN iekasēšanas plāns vai kaut kas pavisam cits, kam ar PVN likumu ir attāls sakars.
PVN deklarētā jēga ir tāda, ka šobrīd Latvijā noteikto 21% PVN likmi samaksā tikai gala patērētājs, kurš, piemēram, apēd bulciņu no Dobeles dzirnavniekā samaltajiem miltiem. Tirgotāji gan atdod valstij visu nodokļa naudu, taču viņiem, atšķirībā no bulciņu apēst nopirkušajiem, ir tiesības saņemt atpakaļ PVN daļu bulciņas cenā pirms tirdzniecības uzcenojuma, jo šo daļu valsts saņem no bulciņu cepējiem, kuri samaksā un saņem daļu no samaksātā atpakaļ uz miltus piegādājušā Dobeles dzirnavnieka rēķina, kurš atkārto šo pašu operāciju ar graudu pārdevējiem utt., ātri vien nonākot nevis pie dažiem vai dažiem desmitiem, bet simtiem darījumu, kas it kā būtu jāņem vērā, aprēķinot PVN no katra nākamā darījuma. Neiespējamība šiem darījumiem izsekot provocē gan kļūdas, gan ļaunprātības tiklab nodokļu maksātāju kā piedzinēju pusē.
Dobeles un Cēsu skandāli parāda jaunā rakursā VID Finanšu policijas nesen publiskotā pētījuma rezultātus, to, kur nonācis 271 kriminālprocess, ko policija nodevusi prokuratūrai 2010.–2013. gadā. Noskaidrots, ka neko par reālu sodu uzskatāmu nav saņēmusi faktiski neviena no 453 tiesāšanai nodotajām personām. Tādā gadījumā būtu jānoskaidro, kāpēc tā noticis – vai vainīga tikai Finanšu policija, kas atdod prokuratūrai lietas bez pierādījumiem, vai prokurori, kuri šos pierādījumus noslēpj no tiesas, vai tiesneši, kuri pasludina attaisnojošus (notiesājošus ar smieklīgiem sodiem) spriedumus pretēji jebkādiem pierādījumiem un likumu pantiem. 271 kriminālprocesa iztiesāšanā noteikti ir īstenojušies visi šie varianti visās iespējamās kombinācijās un dozās, taču varētu pieļaut arī gadījumus, kuros attaisnojoši spriedumi vai niecīgi sodi netiek nopirkti, bet iegūti kriminālprocesa likuma kārtībā. Pašsaprotami, ka apsūdzību tiesā uztur prokurors, bet Latvijā vispār nav vai varbūt ir tikai daži prokurori, kuri tiešām spētu saprast PVN nemaksāšanas vai atmaksu izkrāpšanas shēmas, ja VID Finanšu policija tās ir atklājusi. Pārējie prokurori prot tikai pārrakstīt apsūdzībā un tiesas zālē nolasīt VID nodokļu speciālistu sacerētu nozieguma aprakstu, taču nespēj pateikt neko sakarīgu, tiklīdz advokāts sāk pārjautāt (lūgt precizēt, pamatot utt.), ko tad prokurors pateicis. Tad tiesnesis ierauga, ka apsūdzība tiek uzturēta bez pārliecības un spējas izstāstīt tiesai, kā tieši notikusi valsts apkrāpšana. Tiesnešiem šīs shēmas ir tikpat grūti aptveramas kā VID darbiniekiem un prokuroriem. Rezultātā tiesu spriedumi var būt gan attaisnojoši, gan notiesājoši, bet ar soda mēru triju vai desmit minimālo mēnešalgu apmērā atkarībā no tā, cik simpātisks vai nesimpātisks izskatās apsūdzētais un viņa biogrāfija.