Liecinieks atminas Aināra Gulbja "kabatas bankas" vēsturi
 
©F64

Liecinieks tā dēvētajā Lemberga prāvā – SWH Rīga dibinātājs, Rīgas Apvienotās Baltija bankas akcionārs un padomes loceklis Andris Tālbergs – liecinot Rīgas apgabaltiesā, atminējās, kā 1990. gadu sākumā tika dibināta Apvienotā Baltijas banka un kā tā ieguva kapitālu.

Jau astoto gadu t.s. Lemberga prāvā itin bieži tiek pieminēta Apvienotā Baltijas banka, kuras galvenais akcionārs bija miljonārs Ainārs Gulbis. Vēlāk izveidojās divas atsevišķas bankas – Rīgas Apvienotā Baltijas banka (RABB) un Ventspils Apvienotā Baltijas banka. Vēl vēlāk Ventspils Apvienoto Baltijas banku iegādājās akciju sabiedrība Hansabanka, kas mūsdienās pazīstama kā akciju sabiedrība Swedbank.

A. Gulbis un prokurori apgalvo, ka A. Lembergs draudējis panākt, lai lielākie Ventspils ostas uzņēmumi izņemtu naudu no A. Gulbim daļēji piederošās RABB, kas radītu šai bankai «nopietnas finansiālas problēmas». Liecinieki turpretim viens pēc otra stāsta ko pilnīgi citu – akcionāri šo banku padarījuši par «kabatas banku», no kuras ņemt naudu saviem tēriņiem.

Izdevīgs aizņēmums

A. Tālbergs atminējās, ka ideja par bankas dibināšanu radusies, pateicoties ļoti izdevīgam aizņēmumam Krievijai piederošajā Vņešekonom bankā. Pēc SWH Rīga nodibināšanas 1991. gadā akcionāriem trūcis naudas. «Kad mums pašā pirmsākumā pietrūka nauda, es devos pie Baltijas Vņešekonom bankas vadoņa Valentīna Parfirjeva. Vņešekonom banka darbojās visās trijās Baltijas republikās. Es uzaicināju Parfirjevu pie sevis mājās. Man jau bija labs dzīvoklis Pumpura ielā, kur tagad ir Turcijas vēstniecība. Man izdevās viņu pārliecināt. Mēs vienojāmies. Viņi mums izsniedza rubļu kredītu – aptuveni divsimt tūkstošus. Tolaik viena marka (Vācijas Federatīvas Republikas) maksāja trīsdesmit rubļus. Mums SWH bija vairāk kā simts zinātnieki, bija jāpērk tehnika, jāīrē telpas. Tad piedalījāmies konkursā Vācijā un vinnējām. Nopelnījām naudu un to parādu atdevām. Tajā brīdī marka jau maksāja astoņdesmit rubļu. Tādējādi mums iznāca ļoti labs bizness, jo mēs atdevām mazāk kā pusi no tā, ko aizņēmāmies. Tad arī mēs dibinājām Union Baltic bank,» atminējās A. Tālbergs.

Spožās perspektīvas

Sākumā banka atradusies Rīgā, viena no Alberta ielas namu pagrabiņiem. Bankas dibināšanai un darbības uzsākšanai pilnībā pieticis ar 500 000 ASV dolāru. «Tas bija sākums. To, vai parādījās kādi noguldītāji, es nezinu, tas jāprasa drīzāk Valentīnam Parfirjevam. Viņš ir sastopams Tallinā. Pēc tam mums bija skaista piecstāvu ēka Pulkveža Brieža ielā – pretī Latvenergo. Nosaukums Union Baltic bank liecināja, ka mūsu koncepcija bija brīnišķīga. Mums bija jāatver filiāles Viļņā, Tallinā, Kaļiņingradā, Pēterburgā, Maskavā. Tas būtu liels banku tīkls, kas šodien maksātu miljardus. Bet Ainārs Gulbis uzstāja uz to, ka mēs esam programmētāju kompānija, ka mums nav ar to jānodarbojas, un faktiski mēs viņu turējām kā «kabatas banku», kur paši aizņēmāmies regulāri līdzekļus. Paši priekš sevis. Tad tika dibināta arī Union Baltic bank filiāle Ventspilī, lai vieglāk apkalpotu kompānijas, kas atradās Ventspilī. Finālā arī banka bija nonākusi diezgan bēdīgā stāvoklī.»

Aizdod paši sev

Aivars Lembergs lūdza A. Tālbergu izskaidrot, ko nozīmē «kabatas banka».

««Kabatas banka» nozīmē, ka mēs uz malu neizsniedzam kredītus, bet kreditējam tikai savas firmas – tās, kuras piederēja mums. Radās konflikti, jo baņķieri iebilda, sakot, ka bankas pašu kapitāls ir tāds un tāds. Taču baņķieri tika piespiesti dot, ja vajadzēja. Kur šie paliks? Beigu beigās banka nonāca sliktā stāvoklī, jo mēs ļoti daudz bijām aizņēmušies naudu paši no savas bankas,» skaidroja A. Tālbergs.

Tad A. Lembergs lieciniekam vaicāja: «Vai jūs zināt, vai es kaut ko biju darījis pret banku, lai tai būtu tas bēdīgais stāvoklis?» «Absolūti neko! Mēs tak aizdevām tikai paši sev,» atbildēja liecinieks.

Šīs A. Tālberga liecības saskan ar RABB bijušā prezidenta Arnolda Laksas liecībām. Piemēram, A. Laksa tiesā liecināja: «Gulbis pateica, ko viņam vajag no bankas, cik daudz naudas kurai kompānijai pārskaitīt, un tas arī notika. Ar manu atnākšanu tas viss beidzās. Tur mums bija ļoti daudzi konflikti ar Gulbi šai sakarībā.»

A. Laksa nav piekritis, ka «menedžments pēc īpašnieka pavēles izņem naudu no kases, nodod to īpašniekam vienalga kādā formā. Žargonā runājot, tā ir kabatas nauda, kabatas banka,» tiesā skaidroja A. Laksa.

A. Tālbergs atminējās arī šādu situāciju: «Kad mēs dibinājām banku, to vadīja Valentīns Parfirjevs. Arnolds Laksa bija bankas padomē. Pēc tam atklājās tāds nesmuks gadījums ar sertifikātiem. Mēs iepirkām lielu vairumu parastos sertifikātus. Pēc tam izrādījās, ka Valentīns, bankas pārvaldnieks, tos sertifikātus nopirka pats sev, kurus pēc tam izdevīgi pārdeva par daudz lielāku cenu. Šo gadījumu atklāja Arnolds Laksa, ziņoja, un mēs to Parfirjevu izmetām no darba nākošajā dienā. Tad to banku vadīja Arnolds Laksa.»

Beidzot sniegt liecības, A. Tālbergs atklāja, ka nekad mūžā nav piedalījies tiesas procesos. Viņš neslēpa, ka atminēties jaunību tiesu namā esot bijis aizraujoši: «Pirmo reizi šeit esmu. Bet es teikšu, ka ir ļoti interesanti. Gremdējos atmiņās.».