Par Latvijas piensaimnieku problēmām sankciju un embargo laikā, par jaunu tirgu meklēšanu, par kredītu pieejamību zemniekiem, par cūku mēri un citām sērgām un zemkopības aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Edgaru Treibergu.
– Nupat ir redzams, ka ES sankcijas pret Krieviju un Krievijas embargo pret ES precēm sāk smagi ietekmēt Latvijas tautsaimniecību. Latvijā tuvu bankrotam vai jau bankrotē zemnieki, kas ražo pienu. Zaudējumi esot lēšami jau 120 miljonu eiro apmērā. Kāda ir situācija piena nozarē un lauksaimniecībā kopumā?
– Trauksmi mēs cēlām jau tajā brīdī, kad sankciju un embargo politika sākās. Mūsu Ārlietu ministrija Briselē kā pionieri uzreiz salutēja, ka vienmēr visam gatavi, bet mēs teicām, ka nostājai vajadzētu būt citādai – vispirms jāparēķina, cik lieli zaudējumi būs Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, saskaitīt tos kopā un tad sacīt: «Labi, mēs piekrītam sankcijām pret Krieviju, bet tad mums jākompensē zaudējumi, kas radīsies no Krievijas pretpasākumiem. Mums taču jauni tirgi neradīsies, bet jūs savos tirgos mūs nelaidīsiet iekšā.» Visā Eiropā ir piena pārprodukcija, un Latvijas precei tur ielauzties ir pagrūti. Tolaik, kad sankcijas un embargo sākās, vēl bija stingri noteiktas piena kvotas un katra valsts baidījās tās pārsniegt, jo par pārsniegšanu bija jāmaksā soda naudas. Zaudējumi sākās jau ar to brīdi, kad sankcijas tika ieviestas, jo mūsu piensaimnieki 25% produkcijas sūtīja uz Krieviju. Tolaik vēl krievu rublis arī bija stabils, precēm bija noiets un zemnieki varēja izdzīvot.
Gājām pie valdības, un valdība mūs atbalstīja, atrodot naudu jaunu tirgu apgūšanai. Nauda tika izlietota, bet nekāda milzu jaunu tirgu apgūšana nav izdevusies. Cerīgākais tirgus, kas tika atrasts, ir Ķīna, bet tur arī vēl daudz jāstrādā, lai šajā tirgū ieietu. Mums bija atbalsts gan no valdības, gan Eiropas Komisijas, bet tas atbalsts nekompensēja to caurumu, kas radās no piena krīzes. Mūsu piena nozari dramatiski ietekmēja arī tas, ka Eiropā un pasaulē kritās piena cenas – līdz tam, ka piena cena, par kuru var pārdot ražotājs, nokrita tuvu pašizmaksai vai pat zem tās.
Daudzas saimniecības ir pārstājušas ražot pienu, pārgājušas uz gaļas ražošanu. Piena pārstrādātājiem vēl nav grūtību, tās nav apturējušas ražošanu, bet, protams, tām noliktavas droši vien ir pilnākas ar nerealizētu produkciju. Tirgotāji pagaidām jūtas labi – iepērk sieru par trim eiro, bet pārdod par 10 vai 12. Mums rodas jautājums, vai tad tiešām tas piecenojums ir godīgs? Ja jau piena cenas ir tik ļoti kritušās, vajadzētu, lai arī patērētājs saņem šo produktu lētāk.
– Bet ar valstiskiem piegājieniem tur jau neko daudz nevar darīt – ja tirgotājs atrod, kam pārdot, tad viņš tirgo; ja preci nepirks, tad viņš cenu nolaidīs.
– Bet mēs redzam, ka cenas nolaišana nenotiek.
– Tad varbūt trūkst konkurences? Varbūt ir karteļi un vajag veicināt, lai vairāk ir lielveikalu?
– Mēs griezāmies Konkurences padomē, lai viņi šo jautājumu papēta, bet tas ir palicis gaisā karāties.
– Ko darīt?
– Darīt ir pagrūti. Nav jau vairs daudz tādu lauksaimnieku, kas slauc piecas gotiņas. Ir lauksaimnieki, kam ir 200, 300, 400 govju ganāmpulks, kas ir uzcēluši modernu fermu, kam govis ir ar ļoti labu ģenētiku. Viņi saka: «Ko man darīt? Man katra diena nes zaudējumus. Man ir saistības ar banku. Vai man gaidīt trīs vai vairāk gadus, kad situācija uzlabosies? Bet es nevaru gaidīt, jo bizness sabruks.» Cilvēki ir iegādājušies tehniku, veduši no Amerikas ģenētisko materiālu, viņiem šie izkoptie ganāmpulki tiek iznīcināti. Nav diemžēl lauksaimniecībā tādas ilgtspējīgas domāšanas. Tas ir ne tikai pie mums, bet visā Eiropā, kur vajadzētu domāt par nozares nostiprināšanu. Tāpēc mēs, Baltijas lauksaimnieki, rakstām vēstuli Eiropas komisāram, kāda ir situācija. Mēs saprotam, ka mūsu budžets ir tā sastādīts, ka no turienes kādu palīdzību ir velti gaidīt.
Kad lauksaimnieki uzsāka šo biznesu, viņi uzticējās valdībai un Eiropai, viņi modernizēja savu ražošanu, ņēma kredītus. Tagad ir tā, ka arī, ja pārdod visu savu mantu, tik un tā norēķināties ar banku nevar. Zemnieki, piensaimnieki ir izmisumā.
– Cik reāli vai naivi ir centieni ielauzties jūsu pieminētajā Ķīnas tirgū? Ķīnieši tādā veidā kā mēs piena produktus nelieto. Ja nu vienīgi piena pulveri?
– Kad ķīniešu delegācija bija šeit, viņi atzinīgi vērtēja mūsu saldējumu. Ir nedaudz kravu uz Ķīnu aizsūtītas, mūsu uzņēmēji domā, kā sadarbību paplašināt.
– Ļaužu Ķīnā ir ļoti daudz...
– Tie būtu mums labi patērētāji, un cenas ir labas. Arī Gruzijā ir labas cenas. Mums ir Jaunpils pienotava, kas ved produktus uz ASV. Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kāds cilvēks ir pie stūres uzņēmumā vai kooperatīvā. Pirms kāda laika piensaimnieki sanāca kopā, konstatēja, ka daļa nozares pieder citu valstu pilsoņiem, nodibināja Latvijas pienu, iecēla īstos Latvijas nozares vadoņus par priekšniekiem. Bet tik un tā ir iznācis tā, ka arī šis un vēl dažs vietējais uzņēmums ir lielās grūtībās.
– Vai ir kādas cerības dabūt kādu palīdzību no Briseles?
– Kura valsts ko var izlobēt. Problēma jau nav tikai embargo sekas, bet arī tiešmaksājumu apjoms. Kad bija plānošanas perioda sākums, prasījām, lai Eiropa iedod 80% no Eiropas vidējiem maksājumiem, pat ne vidējos maksājumus. Grieķiem tur bija sešas reizes vairāk nekā Latvijai, tāpat daudz lielāki maksājumi portugāļiem, holandiešiem. Bet mēs prasījām tikai 80% no vidējā. Ja šie maksājumi būtu kaut cik līdzvērtīgi, mums būtu daudz lielākas iespējas konkurēt. Bet mums 2020. gadā būs tikai 75% no ES vidējā tiešmaksājumu apjoma, tāpēc nevaram konkurēt, un Eiropā negrib, lai mēs būtu spēcīgs spēlētājs šajā tirgū.
– Eiropas politika ir veicinājusi viesu namu rašanos. Bet cik tad Latvijā var būt viesu namu?
– Tie viesu nami vismaz neprasa kādus papildu līdzekļus. Grūti pateikt, kura nozare būs tā labā. Pēdējos gados laba nozare bija graudkopība, bet jau nāk signāli, ka kviešu cenas strauji krītas, ka ir pārprodukcija, tātad arī šajā virzienā būs problēmas. No tā mazliet vinnēs lopkopji, jo viņiem varbūt būs pieejama lētāka lopbarība, bet graudu audzētāji cietīs zaudējumus. Var jau būt, ka saimniecībai jābūt daudznozaru, lai ir gan mežs, gan aitas un kaut kas cits... Bet zemnieki ir visu laiku aicināti būt moderniem domāšanā, modernizēt ražošanu, ar lielām jaudām, lai var saražot daudz produkcijas. Bet tagad redzam, ka tas nestrādā.
Tiem, kas specializējas uz bioloģisko produktu ražošanu, vēl klājas puslīdz labi. Viņiem piena iepirkuma cena ir ap 30 centu litrā, ar ko var dzīvot. Ir atsevišķi veiksmes piemēri Vidzemē, kur zemnieki ir apmierināti – ir kooperatīvs, kas par labu cenu pērk pienu, viņi ražo ļoti augstas kvalitātes un pieprasītu produkciju, viņiem ir pašiem savs veikaliņš.
Ir daudz organizatorisku jautājumu, kas jāsakārto. Pa vienu Limbažu ceļu brauc sešas cisternas. Viena savāc pienu no vieniem zemniekiem, cita – no citiem. Pa to pašu ceļu varēja braukt viena cisterna un savākt pienu no visiem sešiem, ja būtu kooperējušies. Nebūtu transporta izdevumu, kantora izdevumu.
– Veco laiku zemkopji bija pārmocījušies no tā, ka viņiem bija jātiek galā ar visu – ar govīm, cūkām, vistām, aitām, labību, sienu utt. Pašlaik moderna ražošana ir izrādījusies aplauzusies. Ko tad darīt – atgriezties 19. gadsimtā, atkal sākt nodarboties vienlaikus ar visu?
– Pašlaik zemnieki var turēties uz ūdens tikai, ja viņiem ir mežs – pazāģē mežu un iešpricē to ražošanā.
– Vai tā nav resursu noēšana?
– Pa daļai ir. Bet, ja būtu lopkopība un cūkkopība, tad pavisam būtu slikti – jo abām nozarēm ir problēmas. Uzminēt, kura nozare kurā brīdī būs labi pelnoša, ir grūti. Bija laiks, kad cilvēki lepojās ar savām jaunajām piena fermām, kur roboti slauc un govis masēja. Bija laiks, kad pienam bija laba cena, augsta kvalitāte un noiets. Tad zemnieki neprasīja, lai viņiem kāds palīdz. Bet nupat bez palīdzības nevar.
Pat, ja notiktu brīnums un piepeši tiktu atceltas sankcijas un embargo, tas vēl nebūtu glābiņš, jo svarīgs ir arī Krievijas rubļa kurss. Pie tāda zema kursa, kāds nupat nesen bija, produktus uz Krieviju nerentētos vest pārdot.
– Tur jau nekādas pārmaiņas nav gaidāmas, jo Krievija Ukrainai Krimu neatdos.
– Neatdos jau laikam gan. Bet ir Dienvideiropas zemnieku un politiķu aprindās liela neapmierinātība ar Krievijas tirgus zaudējumu. Nevienam jau neiet labāk, visiem iet slikti.
– Daudziem zemniekiem ir viena kopēja problēma – lai gan ir spoža biznesa ideja, kredītu tās attīstībai nevar dabūt, komercbankas nedod neko. Viņi lasa avīzēs, ka pastāv grandiozs Junkera plāns mazā un vidējā biznesa attīstībai, taču nevienu centu no šiem miljardiem nav redzējuši.
– Latvija jau vēl nemaz nav izstrādājusi savu plānu, lai no Junkera plāna ko dabūtu.
– Kāda Latvijas laukiem būs nākotne – vai būs ražošana, vai arī neskarta, mežonīga daba bagātu tūristu medībām?
– Šīm lietām vajadzētu būt sabalansētām. Bet dzīvē ne vienmēr tas izdodas. No vienas puses, lauki tiek atkaroti, bet tur, kur cilvēku maz, vajag apmežot. Taču arī apmežošanai ir savi noteikumi – tās zemes, kurām augsnes auglība ir virs 25 ballēm, nedrīkst apmežot. Ja ir laba zeme un vēl meliorēta, tad vispār par apmežošanu var aizmirst. Ir tik daudz dabas liegumu, biotopu un kas tik vēl, ka saimnieciskā darbība ir stipri ierobežota. Piemēram, Piebalgas pusē dabas pārvaldes tracina cilvēkus tā, ka tur ir bēdu stāsti. Dzimta ir izaudzējusi savu mežu, cilvēks domā, kā nopelnīt, pabarot savu ģimeni, bet viņam aizliedz ko darīt. Mežs ir jācērt, kad pienāk laiks – tas ir tāpat kā ar cūku, kad tā ir uzbarota, tad jākauj nost un daļa naudas jāiegulda sivēnu audzēšanā. Bet dabas draugi ir atraduši, ka tur aug kāda saudzējama vijolīte, un zemnieks nevar saimnieciski darboties. Ko tad tam zemniekam darīt?
– Tas ir tā kā stāsts par zaļajām vārnām?
– Ar zaļajām vārnām Garkalnē arī ir traki. Lielā teritorijā dzīvo varbūt piecas vārnas, bet cilvēki šajā liegumā nevar neko darīt – tikai palasīt sēnes un ogas savā īpašumā. Mums par daudz tiek lēkts no grāvja grāvī, pārspīlēts, neskatoties, kas tajā grāvī ir iekšā.
– Ja komercbankas nedod kredītus, tad arī uzņēmējdarbība ir pašvaka. Ko valstiski var darīt, lai uzņēmējdarbību veicinātu?
– Mēs esam runājuši ar komercbankām. Pašlaik tām naudas ir ļoti daudz, tās ir ar mieru dot, taču, lai kredītus dotu, tās grib redzēt biznesa plānus – cik tie reāli un vai aizdevumus varēs dabūt atpakaļ. Bankas iepriekš ir «apsvilinājušās», dodot kredītus mājokļu iegādei, tāpēc ir kļuvušas piesardzīgas.
– Varbūt komercbankas ir «izlaidušās» – varbūt ir citi, vieglāki, pelnīšanas veidi un nav jāiespringst, dodot riskantus kredītus uzņēmējiem?
– Bankas saka, ka lauksaimnieki ir vieni no labākajiem kredītu atdevējiem. Bankas ir gatavas kredītus dot, bet tikai tad, ja biznesa plāns ir reālistisks.
– Jūs esot konfliktā ar veterinārārstu nevalstisko organizāciju, kura grasoties pamest LOSP dēļ atšķirīgiem uzskatiem par suņu barību Dogo. Ir pēdējā laikā bijis liels uztraukums par to, ka liels skaits suņu saslimst un mirst, jo vainīga bijusi Dogo suņbarība. Jums, cik zinu, ir pretējs viedoklis...
– Ja šī organizācija izstāsies, tad radīsies cita organizācija, kas iestāsies. Es uzskatu, ka ir izvērsta nomelnošanas kampaņa, lai dabūtu ārā no tirgus vietējo uzņēmēju, kas ražo kvalitatīvu produktu. Kad parādījās Dogo, trīs sievietes, kas tirgo ārzemju dārgo suņu barību, sāka ciest lielus zaudējumus. Tāpēc mēģina cilvēkiem iestāstīt, ka vietējais produkts esot slikts.
– Vai ir atdeve tāda veida kampaņām, kas aicina lietot vietējo pārtiku?
– Jā, ir atdeve. Ļoti laba bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras kampaņai. Tādām uz patriotismu aicinošām mārketinga kampaņām ir atdeve, bet ir arī amizanti pārpratumi. Jo arī konkurenti nesnauž. Ir piens, kas nosaukts ļoti latviskā vārdā, bet patiesībā ir no Lietuvas. Mārketinga triki ļoti labi nostrādā.
– Cūkkopību apdraud cūku mēris. Cik nopietna ir situācija?
– Situācija ir dramatiska. Mednieki neklausījās aicinājumus izretināt mežacūku populācijas. Pēc tam tās cūkas ātri savairotos atpakaļ. Tikmēr čammājās, kamēr ienāca slimība un izplatījās. Vajadzēja Latgalē ieviest vairāk bezlimita medīšanu un sērga nebūtu tik ļoti izplatījusies – tagad tā ir ne tikai Latgalē, bet arī Vidzemē. Eiropas Komisijas zonējumi nekādā veidā neaptur slimību, bet tikai uzliek papildu slogu uzņēmējiem. Cūku mēris izplatās ar mežacūkām, bet saslimst arī mājas cūkas, īpaši tur, kur ir neapzinīgi piemājas cūku turētāji, kas neievēro biodrošības noteikumus. Apmēram 40% Latvijas teritorijas jau ir zonā, kur jālikvidē cūkas. Zona ir atnākusi jau līdz Inčukalnam. Kad Rīgā parādījās mežacūkas, Rīgas domes vadība rīkojās ļoti vieglprātīgi – ķēra un veda šīs cūkas atpakaļ uz mežu.
– Ko vajadzēja darīt?
– Likvidēt šīs cūkas.
– Neizskatītos glīti, ja visu acu priekšā tiktu slepkavo tas cūkas.
– Cūkas bija jāizķer un klusi jālikvidē.
