Liecinieks atceras kapitālisma pirmsākumus Latvijā

Viens no pirmajiem neatkarīgās Latvijas miljonāriem Andris Tālbergs, liecinot tā dēvētajā Lemberga prāvā Rīgas apgabaltiesā, atminējās, kā deviņdesmito gadu sākumā kopā ar citu miljonāru – Aināru Gulbi – taisījis biznesu.

Ceļš uz miljoniem sācies ar grāmatu izdošanu. No liecinieka stāstītā varēja noprast, ka deviņdesmito gadu sākumā apņēmīgiem cilvēkiem grūtības radīja nevis pirmā miljona nopelnīšana, bet gan sadzīvošana ar saviem biznesa partneriem un spēja pierunāt biznesa partnerus atturēties no nopelnīto miljonu notrallināšanas dažādās greznībās.

Kā zināms, Aivars Lembergs tiek apsūdzēts par kapitāla daļu izspiešanu no A. Gulbja. Viņa biznesa partneris A. Tālbergs ir viens no daudzajiem, kurš prokuroru un A. Gulbja radīto versiju par kapitāla daļu izspiešanu pilnībā noraida. Atbilstīgi A. Tālberga liecinātajam, attiecības starp A. Gulbi un A. Lembergu (un ne tikai viņu vien) samaitājušās pārliekās A. Gulbja izšķērdības dēļ.

Pirmie miljoni

Liecinieks ar A. Gulbi bijis pazīstams vēl pirms SWH Rīga nodibināšanas. Reiz abi draugi nolēmuši pelnīt naudu. Uzņēmējdarbību sākuši ar pavisam vienkāršām operācijām. «Drukājām grāmatas, vedām uz Krieviju, nopelnījām naudu. Pēc tam sākām pelnīt ar kopējamo tehniku, kuru iegādājāmies Vācijā ar Info Logistic biroja palīdzību, kas piederēja Jānim Gobiņam (Vācijā dzīvojošs latvietis, A. Gulbja biznesa partneris). Mēs braucām šai tehnikai pakaļ, vedām uz Rīgu, pelnījām naudu, un tā tas gāja kādu laiku. Vienā no tikšanās reizēm Gobiņš mums piedāvāja nodarboties ar «software» (programmēšanas) biznesu. Tajā laikā jau bijām sapelnījuši kaut kādu naudu, pieņēmām darbā programmētājus, noīrējām viņiem telpas, sākām strādāt,» atminējās A. Tālbergs.

Latviešu uzņēmējiem nospīdējusi veiksme, jo ar J. Gobiņa palīdzību viņi startējuši Vācijas valdības izsludinātā konkursā uz programmatūras izstrādes iepirkumu Vācijas sociālās apdrošināšanas sistēmai. Latvieši konkursā uzvarējuši. «Darbi gāja. Divu gadu laikā mums izdevās nopelnīt vairākus miljonus marku. Sākām attīstīt to software biznesu, pieņēmām darbā vēl cilvēkus, programmētāju skaits auga, noīrējām telpas Jūrmalā, Birznieka-Upīša ielā 7, ģenerāļa Baloža māju. Pēc tam to nopirkām. Mūsu programmētāji sāka strādāt dažādos projektos Saūda Arābijā un Amerikā,» stāstīja A. Tālbergs.

Neremdējamā apetīte

Taču nopelnītā nauda radīja vēlmi arī labi padzīvot. Latviešu jaunbagātnieki iegādājušies lepnas automašīnas: «Visa Rīga drīz vien zināja, ka mums ir nauda. Mums apkārt uzreiz parādījās dažādi cilvēki ar dažādiem priekšlikumiem. Tā vienā jaukā brīdī mēs iepazināmies ar Māri Forstu, kurš tobrīd vadīja sabiedrību Inter Latvija. Viņam bija plaši sakari, un viņš mani personīgi iepazīstināja ar Baltijas kara apgabala ģenerālleitnantu Gapoņenko kungu. Man ar viņu sākās sadarbība. Tā rezultātā mēs iegādājāmies no krievu armijas nekustamos īpašumus Skanstes ielā, materiāltehniskās nodrošināšanas bāzi Rencēnu ielā, Tvaikā ielā kuteru grupu, arī Liepājas kuģu remonta rūpnīcu, kurā remontēja kuģu dzinējus.»

Vienlaikus A. Tālbergs ar Gobiņu uzsākuši dzīvojamo māju celtniecību Baltezerā. Tad M. Forsts rīdziniekus iepazīstinājis ar A. Lembergu. Aizsākusies sadarbība ar ventspilniekiem tranzīta jomā.

Pieaugot naudas plūsmām, radušās aizvien jaunas vajadzības. «Sāka rasties absolūti nevajadzīgi projekti kā basketbola komanda, kuras budžets bija viens miljons dolāru gadā. Mēs izdevām arī avīzi Labrīt, jo mums vajadzēja izkonkurēt Dienu no zemes virsmas. Mēs nopirkām atpūtas bāzi Pļaviņas, kas bija pilnīgi nevajadzīga un zaudējumus nesoša. Mēs rīkojām dažādas preses balles ar milzīgu daudzumu klātesošo. Sasaucām Amerikas latviešus Valsts prezidenta pilī. Radās savstarpējie strīdi, kuri beigās pārauga nepatikā vienam pret otru,» atminējās liecinieks.

A. Tālbergs mēģinājis ar A. Gulbi runāt par nepieciešamību atteikties no naudas šķērdēšanas zaudējumus nesošos projektos, taču A. Gulbis iebildis. «Kā tu nesaproti? Ir pilna arēna ar cilvēkiem, un visi kliedz: «SWH, SWH!» Tas ir – PR,» A. Tālbergam skaidrojis A. Gulbis.

Pie Lučanska ar glanci

A. Gulbja apetīte uz vērienīgiem tēriņiem tikai augusi. «Mums piederēja arī aviokompānija RiAir. Bija divas lidmašīnas. Pēc tam mēs pasūtījām vēl divas lidmašīnas, iemaksājām riktīgu avansu – neatceros, cik tas bija, miljards vai vairāk. Tā izdevumu daļa bija milzīga, jo visus šos mūsu nopirktos objektus apsargāja mūsu rīcībā esošā apsardze, kas bija vairāki simti cilvēku. Punktu visam pielika Forsta ideja iegādāties rūpnīcu Komutators, tagadējo akciju sabiedrību Dambis. Tur ražoja mobilas automašīnas, kas nodrošināja sakarus un apsargāja robežu. Pirmo partiju – divpadsmit auto – mums izdevās pārdot tadžikiem. Tad tika izgudrots mobilais telefons, un mūsu bizness aizgāja pa pieskari. Tūkstotim darbinieku bija jāmaksā algas. Mums reāli sāka trūkt naudas,» atcerējās A. Tālbergs.

Neraugoties uz naudas trūkumu, SWH vīri vēlējušies demonstrēt savu varenību: «Ja bija jālido uz Londonu pie Lučanska, tad bija noteikti jāizsauc privātā lidmašīna no Vācijas. Tur vajadzēja turēt «marku». Es no tā neko nesaprotu, tāpēc vaicāju: «Vai nevar aizlidot tāpat vienkārši?»» Atbilde bijusi, ka nevar.

Izredzēto loks

SWH Rīga dibinātāju starpā ieviesusies nevienlīdzība. Piemēram, A. Gulbis sev pietuvinātajiem SWH Rīga valdes locekļiem izsniedzis kredītkartes, taču A. Tālbergam tādu atteicies dot. SWH Rīga strādājošie A. Gulbim nav drīkstējuši iebilst. Ja nu tomēr kāds iebildis, tad A. Gulbis aizsvilies milzu dusmās. SWH Rīga iekšienē A. Gulbim un M. Forstam izveidojusies opozīcija. Tie bijuši «Ojārs Rubenis, Aivars Borovkovs un es. Mums bija konflikts ar Māri Forstu. Gulbis teica: «Jūs viņu nevarat ciest». Gulbis bija kā apmāts ar Forstu. Viss esot jārisina ar Forstu, jo mēs taču neko nesaprotot. Tā tas sapulcēs tika teikts. Un vienreiz Borovkovs kaut ko ne tā bija iebildis. Gulbis ķēra telefonu un svieda pret sienu. Tas viss juka pa gaisu. Atmosfēra bija vienkārši riebīga. Kaut gan bija arī daži, kas cēlās kājās un Gulbim teica: «Ģeniāli!» Tas bija diezgan šķebinoši».

Kad SWH Rīga spicē iekšējie konflikti bija pavisam nokaitēti, A. Gulbis vedis kolēģus ekskursijā uz ārzemēm, lai ķildnieki nomierinātos. «Lidojām uz pirmās formulas sacīkstēm, citreiz uz mūsu basketbola kluba mačiem, kurš spēlēja Barselonā. Bet es diemžēl tur nelidoju. Man nebija tas gods tajā lidmašīnā iekāpt. Nekad ar Gulbi neesmu lidojis,» atminējās A. Tālbergs.